Vēsture

1919. gada 20. augustā Latvijā vienlaikus ir dzimušas divas mākslas augstskolas. Ministru kabineta sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par Latvijas Konservatorijas direktoru ieceļ profesoru Jāzepu Vītolu un par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru akadēmiķi Vilhelmu Purvīti. Šo augstskolu tēls drīz saauga ar to dibinātājiem – mākslas dzīves autoritātēm. Kopš pirmsākumiem Latvijas Konservatorija veidojusi ne tikai augstāko profesionālās izglītības sistēmu Latvijā, bet arī veselu laikmetu (jau gadsimtu!) Latvijas kultūras vēsturē. 

Laimīgu apstākļu sakritības dēļ Latvijas Konservatorija ieguva bijušās Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijas telpas Suvorova (tagadējā Krišjāņa Barona) ielā Nr. 1. Jāzeps Vītols atceras, ka lietderība prasīja diezgan plašas pārbūves, remontus, un zem amatnieku klaudzieniem, izlauzto sienu un grīdu gružiem, Konservatorijas pedagogu padome septembra beidzamajās dienās iesāka arī Konservatorijas idejisko izbūvi . 1919. gada nogalē pārciešot Rīgā bermontiādi, Latvijas Konservatorija ir nodibināta un tās ēka kristīta kara ugunīs.

Konservatorijas pastāvēšanas pirmajos gados izveidojās spēcīga starptautiska mūziķu kopa, kas varēja jaunajai mācību iestādei nodrošināt 20. gadsimta prasībām atbilstošu  profesionālās darbības līmeni. Jāzeps Vītols vēlāk rakstīja, ka daudz grūtāk bijis “stiprākiem talantiem ieaudzināt pārliecību par patiesi noapaļotas izglītības nepieciešamību” , jo tā bija viņu pirmā pieredze mūziķu profesijā, kur paviršība nav pieļaujama. 1919. gada novembrī pēc Bermonta armijas uzbrukuma atsišanas konservatorija uzsāka darbu un atvēra piecas fakultātes: Kompozīcijas, teorijas un ērģeļu, Dziedāšanas, Klavieru, Stīgu instrumentu, Pūšamo un sitaminstrumentu. Pirmo mācību gadu jaunā augstskola noslēdza ar 34 pedagogiem un 367 audzēkņiem. Divdesmit gadu laikā absolventu – brīvmākslinieku vidū ir bijušas daudzas skatuves zvaigznes un talanti, kuri aktivizēja mūzikas dzīvi arī citās Latvijas pilsētās, dibināja mūzikas skolas un tautas konservatorijas.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Konservatorija tika iekļauta padomju mūzikas izglītības sistēmā ar tās ieguvumiem un zaudējumiem. Tika nodibinātas jaunas nodaļas – Kordiriģēšanas (1944), Muzikoloģijas (1947), Mūzikas skolotāju (1966) un Horeogrāfijas (1977). Ilgāku laiku darbojās arī Teātra nodaļa, Kultūrdarbinieku nodaļa, epizodiski – Estrādes orķestra vadītāju un Militāro orķestru diriģēšanas klase. 

1958. gada 20. maijā Latvijas PSR Ministru padome pēc Latvijas PSR Kultūras ministrijas ierosinājuma izdeva lēmumu piešķirt Latvijas Valsts konservatorijai Jāzepa Vītola vārdu un turpmāk to saukt par Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju. Tiesa, birokrātiskos dokumentos augstskolas nosaukums koriģēts vairākkārt un 1964. gadā neilgu brīdi institūcijas nosaukums bijis pat Jāzepa Vītola Latvijas Valsts mākslas institūts. 

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem politisko pārmaiņu ietekmē pavērās iespējas darbiniekiem un studentiem koncertēt, piedalīties festivālos un mūziķu konkursos ārzemēs. Viņi bieži atgriezās ar konkursu laureātu diplomiem un pasaule vairāk uzzināja par Latvijas mūzikas kultūru un tās nesējiem.

1991. gadā konservatorija tiek pārdēvēta par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA) un pēc neatkarības atgūšanas gan studenti daudz intensīvāk mācās ārzemēs, gan ārvalstu studenti arvien biežāk brauc uz JVLMA, gan arī  pedagogi var doties pieredzes apmaiņā. Savstarpējos kontaktus ir sekmējusi līdzdalība starptautiskos konkursos, festivālos, meistarklasēs, konferencēs un sadarbības projektos. Aizvadītajās desmitgadēs nostiprinājusies orķestra diriģēšanas katedra, ar lielu enerģiju darbojas džeza mūzikas katedra, senās mūzikas katedra, mūzikas tehnoloģiju katedra, Zinātniskās pētniecības centrs u.c.

Daudz kas mainījies aizvadītajā gadsimtā. Tomēr nemainīga palikusi uzticība Jāzepa Vītola izvirzītajiem uzdevumiem: augstskolas pienākums ir, no vienas puses, kopt augsni visas sabiedrības muzikālajai izglītošanai, cienīt savas tradīcijas un, no otras puses, radīt apstākļus spilgtāko talantu attīstīšanai līdz mākslinieciskai un profesionālai izcilībai.