JVLMA.lv
Vox Musicae » Arhīvs. JVLMA 2016./2017. akadēmiskā gada recenzijas

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

------------------------------------------------------------------------------------

Vox Musicae studējošo recenzijas par dažādiem notikumiem mūzikas dzīvē 2016./2017. akadēmiskajā gadā (teksts jāritina lejup):

- recenzija par LNSO Kinokoncertu Lielajā Ģildē 2017. gada 21. aprīlī;

- recenzija par M. Rostropoviča 90. gadu piemiņas koncertu JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 27. martā;

- recenzija par JVLMA 3. festivāla deciBels koncertu ETNO+JAZZ vol.3 2017. gada 2. martā;

- recenzija par Ž. Bizē operas Karmena jauniestudējumu LNOB 2017. gada martā

- recenzija par JVLMA 3. festivāla deciBels koncertu Asni 2017. gada 27. februārī;

- recenzija par operstudijas Figaro jubilejas izrādēm 20+ JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 2. februārī un 4. februārī;

- recenzija postfolkloras grupas Trad. Attack koncertam Tallinā 2016. gada 29. decembrī;

- recenzija par Latvijas Nacionālās Operas un Baleta 2016./2017. gada sezonas baleta izrādi Pērs Gints;

- divas recenzijas koncertam Viljams Šekspīrs, If music be the food of love... JVLMA 2016. gada 12. decembrī LMT kamerzālē;

- recenzija LNSO cikla Koncertsarunas ar Goran Gora koncerts Ravēls - smalkais huligāns koncertam Lielajā Ģildē 2016. gada 10. novembrī;

- recenzija festivāla Bildes 2016'  Veterānu koncertam Rīgas Kongresu namā 2016. gada 23. oktobrī;

- recenzija Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie pirmiestudējumam LNOB 2016. gadā;

- divas recenzijas koncertam Manai skolotājai Rīgas Latviešu biedrībā 2016. gada 3. oktobrī;

- recenzija JVLMA sezonas atklāšanas koncertam 2016. gada 1. oktobrī;

- recenzija 19. Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertam Rīgas Domā 2016. gada 8. septembrī.

--------------------------------------------------------------------------------------

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

                                                 Dramatisks piektdienas vakars

LNSO Kinokoncerts Lielajā Ģildē 2017. gada 21. aprīlī, solists Daumants Kalniņš (baritons), diriģents Ainārs Rubiķis

 

                                         

                                                 LNSO publicitātes attēls, 2017

Šis LNSO koncerts,godīgi sakot, mani atstāja bez vārdiem. Tikai šoreiz nevaru pateikt, vai tas bija labā vai sliktā nozīmē. Koncerts bija divās daļās, kur pirmajā izskanēja Jura Karlsona Jāzepa vīzijas baritonam un simfoniskajam orķestrim, taču otrajā daļā bija Žana Epsteina mēmā kinofilma Ašeru nama gals (1928). Filmu pavadīja LNSO ar Aināra Rubiķa veidotu skaņu celiņu, tajā izskanēja Kloda Debisī, Morisa Ravēla, Dariusa Mijo un Artura Onegēra mūzika.

Kolorīti, krāsaini, izteiksmīgi un pārliecinoši izskanēja Jura Karlsona 2015. gadā komponētais skaņdarbs Jāzepa Vīzijas. Mani ļoti piesaistīja šis opuss ar savu bagāto mūzikas valodu, sevišķi instrumentāciju – tā atgādināja vientuļus uz pamestus Ēģiptes tuksnešus, kur vienīgo dzīvību veido piramīdu krītošās ēnas, taču tur pat arī uztverami austrumu tirgotāji un varenais faraons. Orķestrācija bija tiešām ilustrējoša, sevišķi sitaminstrumentu bagātīgais pielietojums uzbūra skaņu gleznu. Mazā trijstūra šķindoņa kopā ar mistisku, klusu stīgu tremolo atgādināja kādu aukstu Sahāras tuksneša nakti, kurā trijstūra spēlētās skaņas attēloja zvaigznes, kas ik pa laikam iemirdzas. Tamburīni vairāk atgādināja klaburčūskas pārvietošanos pa smiltīm, taču gonga pielietojums sasaucās ar orķestra tutti epizodēm.

Visu skaņdarbu vienoja vadmotīvs, kas caurstrāvoja visas instrumentu grupas, taču pašās beigās - klusajā kulminācijā -, tas izskanēja Daumanta Kalniņa dziedājumā, kā kāda šamaņa meditācijas dziesma. Vokālista tembrs lieliski iederējās Karlsona kompozīcijā, tas pilnībā saplūda ar orķestri, šajā gadījumā komponists balsi traktēja kā instrumentu.

Otrajā daļā izskanēja, manām ausīm un līdzšinējai pieredzei kaut kas tik disonanti traģisks, ka es ilgi nevarēju attapties pēc koncerta. Mēmā filma Ašeru nama gals bija par jaunu sievieti, kuru kāds mākslinieks gleznoja, bet līdz ko viņa tika uzgleznota, tā nomira. Visa filma bija par un ap bērēm, ārprāta skatiem. Jā, ārprāta skati mākslā ir diez gan ierasta lieta, taču šajā gadījumā tas bija izspēlēts, manuprāt, pārspīlēti dramatiski. Nepārprotami, skaņdarbi ar filmu bija savienoti kopā izcili, katra orķestra frāze atbilda kādam aktiera žestam vai sejas izteiksmei, taču es nesaprotu, kādēļ tieši šāda filmas izvēle? Kas pamudināja izvēlēties tik dramatisku un pat brīžam ērmotu mēmo filmu?

Esmu klausījusies atonālu, spraigu, dodekafonu, sirreālistisku, minimālistisku, būtībā gandrīz jebkādu mūziku, taču šo es nespēju aprakstīt, šķiet, varbūt tas bija sava veida dramatisma apogejs. Kas piektdienas vakarā, pēc darba nedēļas, lika galvassāpēm pastiprināties vēl par kādām iedaļām augstāk. Lai gan filmu pavadīja Onegēra un Mijo mūzika, kas šķietami nav nemaz tik disonanta, apvienojumā ar spriedzes pilno un baiso sižetu arī mūzikas materiāls mainīja savu izteiksmi. Kādu brīdi ieklausījos tikai mūziku, ignorējot filmā notiekošo, un biju pārsteigta, cik krāsaina un ne tikai dramatiska tā skanēja. Taču, kad es to savienoju ar filmas skatīšanos, skaņdarbi pārvērtās un nespēja saistīt uzmanību kā kaut kas muzikāli spilgts un interesants.

Jāatzīmē, ka šī oncerta laikā notika kāda neierasta situācija. Kādai cienījuma vecuma dāmai, manai blakussēdētājai, bija nepieciešami sirds pilieni, kad filmā notika nāves skati. Šķiet, balkona kreisā puse pēc zālēm oda vismaz pēdējās desmit minūtes, daži klausītāji pat aizgāja projām otrās daļas laikā.

Es absolūti negribu nopelt vai apstrīdēt augsto LNSO māksliniecisko sniegumu, nebūt ne. Taču šī koncerta otrās daļas laikā aizdomājos par ko citu, par nerūdītu klausītāju, kurš iespējams, ir pirmoreiz saņēmies nopirkt biļeti uz kādu simfoniskās mūzikas koncertu un izdzird kaut ko šādu. Jā, protams, var jau teikt, ka klausītājam ir jāiepazīst koncerta programma pirms viņš uz to dodas, bet ja cilvēkam nav nekādu mūzikas priekšzināšanu? Ko tad?

Kopumā varu teikt, ka šis LNSO koncerts bija tiešām kontrastains. Pēc koncerta pajautāju dažiem saviem kursa biedriem, kuri arī to apmeklēja – kā viņiem patika dzirdētais un redzētais? Domas dalījās. Vieni pauda, ka no filmas strāvojošais vizuālais vēstījums beigās kļuva pavisam groteski smieklīgs. Savukārt citi pauda vēlmi pēc mākslinieciski pozitīvāk uzlādējošām, nevis nogurdinošām emocijām piektdienas vakara koncertā.

Rezumējot. Ļoti ceru, ka nākamais LNSO kinokoncerts būs pozitīvākās noskaņās, ka filma būs izvēlēta mazāk dramatiska, ka to varēs izbaudīt, kā skaistu mākslas sintēžu daiļdarbu. Un man ir liels prieks, ka LNSO koncertos arvien biežāk skan Latvijas komponistu nesen radītie darbi. Manuprāt, Juris Karlsons ir tiešām ģeniāls komponists un viņš būtu pelnījis, lai viņa mūzika dzīvo arvien vairāk klausītāju atmiņās un sirdīs!

                                                                                          2017. gada maijs

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Zane Leimane,

Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 3. kursa audzēkne

                                                  Trad. Attack koncerts Tallinā

Postfolkloras grupas Trad. Attack koncerts Tallinā 2016. gada 29. decembrī

                       

Postfolklorai gluži kā autentiskai tradicionālajai kultūrai vienmēr ir bijusi liela loma manā dzīvē. Tā padara tautas mūziku svaigu un vieglāk saprotamu cilvēkiem, kas nav tiešā veidā saistīti ar mūzikas vissenāko slāni, kā arī piešķir dziesmām mūsdienīgu skanējumu. Es esmu interesējusies par ļoti daudzām Latvijas un Igaunijas grupām, bet  mani pēdējā laika favorīti ir postfolkloras grupa „Trad. Attack!” no Igaunijas.

Šīs grupas sastāvā ir trīs ārkārtīgi atvērti un idejām bagāti jauni cilvēki, kuri jau katrs pats par sevi ir talantīgi un prasmīgi mūziķi. Kad pirms trim gadiem Sandra Vabarna, Jalmar Vabarna un Tõnu Tubli nolēma sava prieka pēc pamuzicēt trijatā, nemanot dzima šobrīd jau ļoti plaši pazīstamā grupa „Trad. Attack!”. Popularitāti viņi ieguvuši, regulāri koncertējot Igaunijā un 26 citās pasaules valstīs. Protams, ļoti nozīmīgs ir arī 2015. gadā izdotais mūzikas albums „Ah!”.

„Trad. Attack!”  ar savu mūziku atšķiras no visām citām postfolkloras grupām, kuras šobrīd aktīvi muzicē. Pirmkārt, viņi par pamatu savam repertuāram izvēlas tautasdziesmas, kas mūsdienu situācijā nekur iepriekš nav skanējušas un nav plaši zināmas pat folkloristu vidū. Arī latviešu folklorā ir pazīstamākas dziesmas, piemēram, Pūt, vējiņi, Krauklīt’s sēž ozolā, Div’ dūjiņas gaisā skrēja u.c., ko zina visi, bet milzīga daļa folkloras šobrīd atrodas tikai folkloras krātuves materiālos. Šāda pati situācija ir arī Igaunijas folkloras vidē. Sandra Vabarna veic apjomīgu izpētes darbu, dienām ilgi sēžot arhīvos un no veciem ierakstiem atlasot, viņasprāt, interesantākās dziesmas, ko izpildīt grupai „Trad. Attack!”. Kad tautasdziesmas izvēlētas, viņi visi trīs kopā sāk tās veidot savā interpretācijā. Tiek pievienotas dažādas harmonijas, ritma zīmējumi un piebalsis, izmantojot savus vokālus un dažādus instrumentus. Viņu arsenālā ietilpst bungu komplekts, akustiskā ģitāra, alta saksofons, dūdas, virstoņu stabule, zemā stabule un vargans. Uz pārējo grupu fona viņi izceļas ar to, ka savās dziesmās ietver arī oriģinālos teicēju ierakstus, ko ar dažādiem paņēmieniem elektroniski apstrādā. Tā viņi veido saikni starp mūsdienām un senajiem laikiem, godinot teicējus, kuriem mēs varam pateikties par to, ka šobrīd mums ir pieejams tik liels apjoms tautasdziesmu un cita veida mantojuma. Starp citu, Jalmara vecvecmāmiņa Anna Vabarna ir viena no zināmākajām un ievērojamākajām teicējām Igaunijā.

Aizvadītā gada decemba beigās Tallinā grupai „Trad. Attack!” bija divi lieli koncerti. Par laimi, uz vienu no tiem man izdevās aizbraukt. Jau izvēlētā koncerta vieta precīzi nes pašu grupas vēstījumu – kaut ko senu un oriģinālu savienot ar mūsdienu izteiksmes līdzekļiem. Nesen atvērtais „Kultūras katls” (Tallinn Kultuurikatel) ir pavisam neparasta koncertzāle, kas iekārtota vecā elektrorūpnīcā. Tur ir izbūvēta plaša garderobe un labierīcības, bet kopumā vide saglabāta gandrīz neskarta. Vecas, sarūsējušas milzu caurules, betona kāpnes, ļoti augsti griesti – tas viss rada urbānu un nepieradinātu atmosfēru, kur justies brīvi.

Koncerts bija ļoti garš. Reti kura grupa spēj trijatā, bez pauzēm sniegt 1,5 h garu programmu. Viņi šeit atskaņoja gandrīz visas savas dziesmas, gan vecās, jau CD ierakstītās, gan arī pavisam jaunus pirmatskaņojumus. Tas koncertu padarīja īpaši daudzveidīgu, jo lielākie fani varēja gan dziedāt līdzi jau labi zināmajām dziesmām, gan iepazīt jaunākos veikumus, kas vēl nebija ierakstīti un kurus varēja dzirdēt tikai „izredzētie” īpašos koncertos. Savukārt, tie, kas viņu mūziku dzirdēja pirmo reizi, varēja saklausīt daudzveidību – gan maigās, liriskās melodijas, gan roķīgās kompozīcijas, gan dziļi tautiskās. Programma bija sakārtota ļoti veiksmīgi – ne mirkli nebija garlaicīgi, jo kontrasti starp dziesmām visu laiku noturēja skatītāju uzmanību. Tādā veidā viņi panāca, ka pēc katras dziesmas klausītāji ieintriģēti gaida, kas sekos. Koncerta kulminācija bija beigās, kad skanēja grupas lielākie hiti – Koorake, Jõõnkene, Kuukene un citi. Tie visus klausītājus pēc koncerta atstāja „uzlādētus”.

Mazs sīkums, kas izvērtās par lielu problēmu. – drēbju nodošana garderobē. Pakaramo pietiekami daudz, lai visiem mēteļiem pietiktu vietas, bet garderobisti tikai daži. Veidojās milzu rindas, tāpēc koncerts pamatīgi aizkavējās. Kad nu beidzot garā rinda izstāvēta, uzmanību pievērš naudiņa, ko katrs apmeklētājs dod garderobistam. Par to vēsta dažas A4 lapas, kas pielīmētas pie letes, ar paskaidrojumu, ka garderobe ir maksas pakalpojums, tikai igauņu valodā. Pirmkārt, šī sistēma ir ļoti nepārdomāta, jo pie letes katram apmeklētājam ir jāņem savs maks ārā no somas un jāmeklē 1€, par lielākām naudaszīmēm garderobisti sarauc pieri un nozūd uz kādu laiciņu, lai samainītu naudu. Kartes, protams, nepieņem un par čekiem vispār nevar būt ne runas. Otrkārt, kāpēc šo mazo naudiņu nevar iekļaut biļešu cenā? Ja biļetei, kas maksā 20€ vai 30€ pievienotu šo summu, manuprāt, pircējs to nemaz nepamanītu. Vai tiešām tas viss tiek veidots, lai tiem šoferiem, kas atstāj savas virsjakas mašīnās, būtu 1€ ietaupījums? Un, treškārt, ko lai dara „Trad. Attack!” mūzikas cienītāji, kas nesaprot igauņu valodu? Es neticu, ka iztulkot šo vienkāršo paskaidrojumu angļu valodā ir bijis ļoti sarežģīti – par to vienkārši nav padomāts.

Man ir liels prieks, ka arī mums, latviešiem, ir iespēja iepazīt grupu „Trad. Attack!”, kas, viennozīmīgi, šobrīd ir redzamākā un spilgtākā postfolkloras grupa Baltijā. Un viņi pie šiem panākumiem  neapstājas. Martā grupa izdeva jaunu disku „Kullakarva” („Mirdzošais zelts”) un turpina aktīvi koncertēt, jo grib ar savu mūziku iepriecināt vēl vairāk cilvēku.

                                                                                               2017. gada aprīlis

------------------------------------------------------------------------------------------------------

 Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

                                                  Koncerts čellu skaņās

Emerit. prof. Eleonoras Testeļecas čella klases studentu koncerts veltīts Mstislava Rostropoviča 90. gadu dzimšanas dienas atcerei JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 27. martā

                                 

27. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē apmeklēju koncertu, kas bija veltīts Mstislava Rostropoviča 90 gadu dzimšanas dienai. Publiku pārsvarā veidoja čellisti un čella skolotāji, taču netrūka arī interesentu, kas nav saistīti ar čella spēli. Pasākumā spēlēja profesores Eleonoras Testeļecas audzēkņi – Undīne Balode, Reinis Melnbārdis, Magdalēna Ceple, Estere Lūsis–Grīnberga un Marks Viļenskis. Koncertu pieteica Maija Prēdele, kura ir mācījusies pie Rostropoviča veselu gadu. Viņa koncertu atdzīvināja, padarīja interesantu ar atmiņām, stāstiem par meistara harizmātisko, labsirdīgo personību.

Neparasti bija tas, ka koncerts sākās ar ierakstu, kur pats Rostropovičs spēlē Aleksandra Glazunova Menestreļa dziesmu Bostonas simfoniskā orķestra pavadījumā. Noklausoties ierakstu bija skaidrs – jā, tur tiešām kaut kas ir, tas nav tikai izcils čella spēles pārvaldītājs, tur ir kaut kas dziļāks, pamatīgāks, ko nevar izteikt vārdiem, bet gan sajust un saklausīt ar dvēseli.

Manā atmiņā palika divi priekšnesumi no kopumā pieciem. Ne tikai mani, bet arī publiku aizrāva spāņu komponista un čellista Gaspara Kasado (Gaspar Cassadó) skaņdarbs Svīta čellam solo divās daļās – Preludio-Fantasia un Intermezzo e Danza Finale, ko interpretēja Reinis Melnbārdis. Skaņdarba pirmā daļa Preludio Fantasia ir improvizatoriska – īsas pasāžas, dubultnotis, flažoleti un galēji augstais reģistrs, nedaudz salkanas spāniskas melodijas. Reiņa Melnbārža izpildījums bija izjusts un čella skaņa bija piepildīta, tā brīžam pat atgādināja cilvēka balss dziedājumu. Jaunais mūziķis tiešām bija iedziļinājies skaņdarba raksturā, katru frāzi viņš spēja muzikāli izteikt saistošā izpildījumā. Turklāt īpašas ovācijas izpelnījās svītas daļa, kurā čella partija izklausījās pēc ģitāras. Īsti spāniskas noskaņas ar ģitāras akordiem un piccizato tehniku.

Otrs priekšnesums, ko izcelšu, ir Marka Viļenska izpildījums Alfrēda Šnitkes Sonātei čellam ar klavierēm trīs daļās Largo, Presto, Largo. Neslēpšu, ka Marks ir bijis mans klasesbiedrs Dārziņa skolā vairākus gadus, tādēļ jo īpaši bija interesanti klausīties, kā viņš ir audzis savā specialitātē. Marku pēc uzstāšanās uzsauca ar aplausiem uz skatuves divas reizes. Var jau teikt, ka tas bija tāpēc, ka viņš spēlēja koncertā kā pēdējais, bet domāju, ka ikviens koncertā klātesošais atzīs, ka tieši Viļenska priekšnesums bija visspilgtākais. Skaņdarbs ir ļoti sarežģīts gan tehniski, gan emocionāli. Malējās daļas - Largo - pilda ievada un noslēguma funkciju. Tās ir pilnas ar garām izturētām skaņām, turklāt tīru toni uz vienas skaņas tik ilgi nav viegli noturēt. Arī īpaši grūtie flažoleti un disonantās dubultnotis skaņdarbā nav tas parocīgākais un vieglākais, ko spēlēt čellistam. Neskatoties uz jau pietiekoši sarežģīto ievadu un noslēgumu, sonātes otrā daļa Presto bija čellista tehnisko spēju īstens pārbaudījums. Pirmkārt, temps presto, tas tiešām bija viens varens presto jeb prestissimo. Es domāju, ka ne tikai emocionāli grūti bija izspēlēt šo sonātes vidusdaļu, tas bija arī tehniski un pat fiziski sarežģīts uzdevums. Kļūdīties nedrīkstēja nevienā notī, to uzreiz pamanītu un ātri zibošais mūzikas materiāls uzreiz pārrautos.

Koncertmeistares lomā visā koncertā bija pianiste Veneta Miķelsone. Kā es pēc tam uzzināju – pianiste ar programmu bija iepazīstināta tikai neilgi pirms šī notikuma. Tomēr izpildītājos skaņdarbos klavieru partijai nebija tikai tā pavadošā funkcija, tā bija pietiekoši patstāvīga un tehniski sarežģīta. Tāpēc vislielākā cieņa un atzinība Venetai Miķelsonei par uzņemšanos atbalstīt jaunos mūziķus šādā koncertprogrammā! Un secinājums – iesaku jebkuram interesentam apmeklēt koncertus, kur spēlē tikai čellisti kopā ar pieredzējušu koncertmeistaru.

                                                                                                           2017. gada aprīlis

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

 Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

 

                             Saule, Jūra un Kalni etnodžeza noskaņās

      3. festivāla deciBels koncerts ETNO+JAZZ vol.3 JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 2. martā

 

                 

Festivāla deciBels koncertā Etno+Jazz vol. 3 savu meistarību rādīja JVLMA Etnomuzikoloģijas un Džeza mūzikas programmu studenti. Šoreiz mūziķi sadalījās trīs komandās jeb combo, lai muzicētu par trīs dabas parādībām – Sauli, Jūru un Kalniem, izpildot gan dažādu tautu mūziku, gan atskaņojot pašu dalībnieku aranžējumus un kompozīcijas. Jau pašā sākumā vēlētos piebilst, ka šāds piedāvājums saistīja ne tikai mani, proti, JVLMA koncertzāle jau 15 minūtes pirms koncerta sākuma bija pārpildīta un brīvu vietu atrast bija tik pat nereāli, cik adatu siena kaudzē. Par koncerta gaismu režiju parūpējās Ivars Tilčiks, savukārt par skaņu efektiem  jāpasakās Artūram Sederikam Sinkevičam kopā ar Paulu Dāvi Megi.

Pirmās grupas tēmā Saule tika atainots saulainas dienas gājums četrdaļīgā ciklā ar nosaukumiem - Darba duna; Vakara saule; Nakts-mēness un Rīta saule. Šajā grupā piedalījās desmit mūziķi – Lauma Bērza, Laura Marta Arāja, Viktorija Prituljaka, Undīne Rolava, Ieva Kerēvica, Anete Levica, Miķelis Dzenuška, Rolands Majors, Toms Lipskis un Jēkabs Zemzaris. Komandas sniegumu būtiski papildināja gaismas efekti, kas nudien radīja saulainas dienas, vakara, rīta un nakts noskaņas. Vēlos uzteikt vokālistes, jo veidojās tembrāli vienots ansamblis, bet kopumā viss sastāvs bija vienots, kas radīja iespaidu, ka ir ieguldīts liels darbs.

Otrā grupa viļņojās Jūras tematikā, atskaņojot piecas kompozīcijas – Balt' aitiņa jūru brida/Hiraeth; Jūriņ' šņāca, jūriņ' krāca; E Doce Morrer No Mar; En La Mar un Peļdieja laiveņa. Pirmās kompozīcijas darbs Hiraeth ir pirmā kursa džeza pianista Krista Saržanta kompozīcija, kura radīja meditatīvu atmosfēru. Šajā combo apvienojās deviņi studenti – Ilze Cepurniece, Rasa Roze, Lauma Matule, Evilena Protektore, Zane Aišpure, Krists Saržants, Edijs Ostapko, Evita Bambāne un Daniels Groza. Kopumā šajā komandā, salīdzinoši ar pirmo un trešo,  bija izteikta līderu pozīcija. Vokāliste Evilena Protektore ar savu vokālo sniegumu izteikti dominēja, salīdzinoši ar pārējām combo esošajām vokālistēm. Grūti spriest, varbūt tā bija paredzēts, tomēr līdz galam vienota ansambļa manā izpratnē nebija, jo jutu nelielas nesaprašanās arī uz skatuves. Varbūt pietrūka pāris mēģinājumi. Taču visu cieņu mūziķiem – darbi bija daudzveidīgi un saistoši.

Trešā jeb Kalnu grupa izcēlās ar enerģiju un pozitīvu lādiņu, par kuru parūpējās desmit Etnomuzikoloģijas un Džeza mūzikas programmu studenti – Anete Stuce, Katrīna Riekstiņa, Ēriks Zeps, Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis, Pauls Ķierpe, Dita Belicka, Zanda Loceniece, Svens Vilsons un Artūrs Sebris, kuri savu meistarību rādīja četrās kompozīcijās – Apkārt kalnu gāju Tibetā; Pastaiga ar gosniņu; Ant kalno un Skotijas pakājē. Man kā kora mūzikas cienītājai lielu pārsteigumu sagādāja trešā kompozīcija, kas bija korālis lietuviešu tautas mūzikas noskaņās. Redzēt visus puišus dziedam korītī kopā ar visiem patiešām mani patīkami pārsteidza. Šoreiz varbūt meiteņu balsīs bija jūtama intonatīva rīvēšanās, bet tik un tā ideja bija izdevusies! Šķiet, publikai šī combo apvienība likās gana saistoša, lai ar aplausiem izvilinātu no mūziķiem papildus kompozīciju -  visiem zināmo Aiz kalniņa dūmi kūp'a (tikai mazliet citās skaņās), kuras izpildīšanā bija jāiesaistās visiem zālē esošajiem klausītājiem.

Uz šādas pozitīvas nots noslēdzās koncerts, un uz tādas pašas nots vēlētos noslēgt savu recenziju par Etnodžeza koncertu JVLMA Lielajā zālē. Uz tikšanos nākamajos koncertos!

                                                                                      2017. gada marts

--------------------------------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

                              Ja Karmena dzīvotu mūsdienās...

Žorža Bizē operas "Karmena" jauniestudējums LNOB, diriģents Jānis Liepiņš, režisore Marija Eva-Sinjerola, pirmizrāde 2017. gada 2. martā

                

                                                    LNOB publicitātes foto, 2017

Publika, kura cerēja ieraudzīt krāšņos tērpus, karstasinīgās spāņu flamenko dejas un visādi citādi ierasti saistošu izrādi visnotaļ vīlās, jo visticamāk nebija gaidījusi to, ko sagaidīja...

Stāsts ir par visiem zināmā komponista Žorža Bizē Karmenu, kuras mūziku, domāju, zina katrs un lielākā daļa vismaz reizi mūžā ir redzējuši/dzirdējuši tradicionālo Karmenu. Tieši tāpēc vairāk stāstīšu par jauno izrādes veidolu, nevis visiem zināmo mūziku.

Karmenas jaunajā versijā tiek atspoguļota Francijas priekšpilsētas nomales vide, kurā noziedzības līmenis ir augsts un drošības sajūta ir nereāla. Režisore Marija Eva Sinjerola kopā ar scenogrāfu Fabjēnu Tenjē izrādē atspoguļo to, ko neuzdrošinātos daudzi -  noziedzīgu bandītu un ielu huligānu vidi, nolaistas un pamestas priekšpilsētas realitāti, kurā katrs esošais indivīds cīnās par savu vietu zem saules. Operā ienāk hiphops. Izrāde ataino skaudru patiesību, kāda valda gandrīz visās lielpilsētu nomalēs.

Principā šo vidi var asociēt ar jebkuras lielpilsētas nomali. Šī huligānu vide nereti lika man vilkt paralēles ar Rīgas forštati, visiem zināmo Maskačku, kas man ļāva šo izrādi uztvert ļoti reālistiski.

Atveras priekškars un izrāde sākas ar video rullīti, kuru veidojis Artis Dzērve, fonā skanot priekšspēlei. Jāpiebilst, ka šī video projekcija tiek filmēta Maskačkas rajonā. Jau šajā brīdī ir skaidrs – šī nebūs klasiskā Karmena. Pēc video turpinājums seko uz skatuves – izrāde sākas. Paveras baiss skats – blokmājas, grafiti māksla un huligāni – tiek iezīmēta jauna, mūsdienīga realitāte. Ielu dejotāji, hip-hoperi un noziedzīgi cilvēki ir vide, kurā uzturas jaunā Karmena.       

Vispārsteidzošākai likās tas, cik ļoti Karmena ārēji saplūst ar pārējiem uz skatuves esošajiem cilvēkiem. Man vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, kura ir īstā Karmena. Viņa, tāpat kā visas pārējās bija ģērbusies melnā izaicinošā apģērbā un ādu rotāja tetovējumi. Šis moments man lika aizdomāties, kādi patiesībā mēs visi no malas izskatāmies.

Ir ārējā pasaule, un ir iekšējā... Šī Karmena izceļas iekšēji, bet ārēji saplūst ar forštates vidi un tās cilvēkiem. Taču pāri visam tomēr stāv cilvēku mīlestība, bet ne tāda, kā tradicionālajā Karmenā. Šī mīlestība ir aizdomīgāka, viltīgāka. Šai mīlestībai es nenoticēju.

Ir ļoti interesanti vērot, cik daudz un dažādu režiju ir veidotas tieši Karmenai, jo kā zināms, mums ir pašiem sava Andreja Žagara režija, taču pasaulē tādas ir vēl ļoti daudz. Tomēr mani neliek mierā viens aspekts – lai arī izrāde tiešām var ceļot laikā, tai tiek mainītas personāžu lomas. Hosē vairs nav kareivis, bet policists. Eskamiljo nav toreadors, bet nežēlīgs cilvēku paverdzinātājs, noziedzinieks. Brīdī, kad viņš dzied savu slaveno dziedājumu par toreadoriem, tu it kā tiec atsviests atpakaļ uz tiem laikiem, kad Karmena ir bijusi oriģinālajā variantā, jo šobrīd toreadors kā tēls/profesija vairs nav tik aktuāls, kā laikos, kad šo operu komponēja pats Žoržs Bizē. Šī dubultā sajūta (starp toreiz un tagad) tomēr neļauj man līdz galam noticēt, lai arī ideja mūsdienīgot Karmenu nav slikta.

Kritiķu un mūzikas mīļotāju domas par šo iestudējumu krasi atšķiras, taču viennozīmīgi – vienaldzīgo nav. Recenzijas sākumā minētā režisore Marija Eva Sinjerola ir ieguldījusi darbu izrādes realizēšanā, taču vai šī interpretācija un režisores ideja aizgāja līdz auditorijai? Manuprāt, nē. Varbūt tāds nemaz nebija mērķis, taču tad gan rodas ironisks un pat retorisks jautājums: kāda jēga tad bija ko šādu radīt? Iespējams, režisore ir tālredzīgāka un līdzīgi kā Bizē Karmenu sākumā neuzņēma tā laika auditorija, tad līdzīgs pavērsiens varētu būt arī šajā gadījumā? Iespējams, es kļūdos un patiesība ir pavisam citādāka. Domāju, ir jāpaiet kādam laiciņam, lai man (un arī citiem) rastos objektīvāks skatījums, nekā tas ir tagad.

Uzskatu, ka diskusijas šajā jautājumā par to vai agrāka laika operas vajag  pārcelt mūsdienās, būs vēl ilgi, bet iesaku noskatīties jauno iestudējumu - būs interesanti, kaut vai no salīdzinošā viedokļa. Katrā ziņā – šī Karmena nav tā izrāde, uz kuru vest izglītot bērnus.

                                                                                                     2017. gada marts

---------------------------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

 

                                  ...gaismas straume līst...

JVLMA 3. mūsdienu mūzikas festivāls deciBels, koncerts Asni Lielajā zālē 2017. gada 27. februārī

                  

Kad ierodies Mūzikas akadēmijas koncertzālē, bet apjūc, jo ieraugi, ka skatītāju krēsli atrodas uz skatuves, pagriezti pretējā virzienā, bet skatuve pārcelta zāles aizmugurē (kur parasti būtu jāsēž skatītājiem), tad rodas patīkams pārsteigums, jo jūti, ka gaidāms kaut kas neparasts. Un tā arī bija.  27. februārī JVLMA Lielajā zālē norisinājās Mūsdienu mūzikas festivāla deciBels jauno komponistu koncerts Asni. Kopā ar JVLMA instrumentālistiem tika atskaņoti desmit jauno komponistu – Martas Balodes, Maritas Semjonovas, Elizabetes Beātes Rudzinskas, Dāvja Vilka, Margaritas Gapčenko, Andrieva Alkšņa, Luīzes Lejasmeieres, Agitas Reķes, Armanda Aleksandravičus un Madaras Pētersones darbi, no kuriem deviņi dienasgaismu redzēja jau Madonas meistarklasēs.

Savukārt jaunā komponista Armanda Aleksandravičus skaņdarbs Paskaidrojums ir speciāls veltījums festivālam. Darbs man asociējās ar enerģiskumu un piemērotu devu asprātības, it īpaši kontrabasa spēles paņēmienos, taču liela loma arīdzan ir marimbai. Asprātība izpaužas jau pašā skaņdarba idejā, ko paudis pats komponists – paskaidrojuma vietā iesniegt notis. Armands norāda, ka centies radīt haosu, kas, manuprāt, visai veiksmīgi izdevās, jo skaņdarbs muzikāli bija grūti tulkojams un manī viesa dažādas sajūtas, piemēram, neizpratni, vieglu sarkasmu un pat nervozitāti. Bet par ko attaisnojas Aleksandravičus savā Paskaidrojumā, vien zina viņš pats. Kopumā skaņdarbā bija saklausāmas intonācijas/motīvi, kas veido tematiskās arkas, un darbu padara vienotu.

Romantiskā pārdomu noskaņā koncertu iesāka Martas Balodes radītā kompozīcija marimbai Viļņu dejas, kuru atskaņo Elvijs Endelis. Darbs man saistās ar vienkāršību un gaisīgumu, kas dzirdams kantilēnā melodijā, rubato tempā, kas šim instrumentam (marimbai), manuprāt, ļoti piestāv.

Koncerts organiski veidojās uz vienas frekvences viļņa. Komponistu jaundarbi piesaistīja uzmanību ar tēlainajiem, mītiskajiem, asprātīgajiem un visai sarežģītajiem nosaukumiem, piemēram, Punktuālās vadlīnijas, ex nihilis nihil fit, Mythos, Curriculum Astri...  Tāpat bija jūtams katra komponista individuālais mūzikas lidojums, kas jāatzīst, noteikti prasīja lielu veiklību, prasmīgumu un radošu pieeju arī no visiem atskaņotājmāksliniekiem, jo eksperimentālu orģiju un audiālu brīnumu darbos visnotaļ netrūka, piemēram, par lielāko 'izmēģinājuma trusīti, manuprāt, varēja uzskatīt kontrabasu, uz kura tika izmantoti visdažādākie skārumi. Tāpat tika veidotas interesantas un smalkas saskaņas (multifonijas) starp pūšaminstrumentiem, radot reizēm pat maģisku noskaņu. Taču mūziķus Gunti Kuzmu, Māri Kuģi, Arvīdu Kazlauski, Viesturu Celmu, Pēteri Trasunu, Elviju Endeli, Viktoru Stankeviču un Artūru Gaili pilnīgi noteikti šādi izaicinājumi nebiedē. 

Jauno komponistu koncertu Asni pa laikam patraucēja asprātīgi pieteiktie skaņdarbu atskaņojumi..... elektroniski modificētu skaņu ierakstu formātā. Turklāt katru skaņdarbu pieteica ar visdažādākajiem specefektiem, lai gan patiesībā datora balss bija pašu jauno komponistu ierakstītās un līdz nepazīšanai pārveidotās balsis! Lai gan, ne gluži līdz nepazīšanai, jo otrā kursa komponistes Maritas Semjonovas balss tembru atpazinu bērnišķīgajā tembrā. Tiesa, reizēm šo modificēto skaņu pieteikumi nebija skaidri saprotami -  vārdi saplūda kopā vai arī nebija skaidra dikcija. Taču zinot, cik idejām bagāti ir jaunie komponisti, šis defekts varēja būt arī tīšs. :)

Jāteic, ka mundras un spirgtas izjūtas manī raisīja topošā komponista Andrieva Alkšņa radītais opuss Punktuālās vadlīnijas kontrabasam un klarnetei. Visnotaļ saistošs un pozitīvs tas izskan kontrabasa veiklajā spēlē un klarnetes virtuozajā melodijā, kur abi instrumenti viens otru papildina un vieno.

Tembrālo daudzveidību un reģistru kontrastus varēja dzirdēt komponistes Agitas Reķes darbā Mythos, kas man nereti radīja neomulīgu sajūtu. Darbā bieži izskan sekundu intonācijas, kā arī motīvu atkārtošanās klarnetes un obojas spēlē, kas kopā ar kontrabasa zemo tembru rada nedaudz spocīgu, sirreālu sajūtu.

Visumā koncerts bija spilgts pasākums vārda vistiešākajā nozīmē - arī vizuāli, jo gaismas efekti izgaismoja un apspīdēja kā Aspazijas dzejā Mēness starus stīgo... Žilbinoši! (Varbūt dažreiz pat pārāk žilbinoši.)

Koncerts Asni mani pārsteidza un atstāja bez vārdiem. Protams, koncerts varēja būt piepildītāks, (un ar šo es domāju tieši skatītāju rindas), bet ceru, ka ar šīm rindkopām kaut nedaudz iekustināju interesi, lai būtu iemesls nākamos koncertus redzēt kuplākā skaitā!

                                                                                                             2017. gada marts

---------------------------------------------------------------------------------------

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

JVLMA operstudijas Figaro 20+ jubilejas izrādes - Ferručo Buzoni teatrāls kapričo "Arlekīns" un Žaka Ofenbaha pasaku opera "Orfejs pazemē" JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 2. un 4. februārī, diriģents Viesturs Gailis.

                      

 

Sestdienā, 4. februārī pulksten 16:00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā apmeklēju operstudijas Figaro 21 gadu dzimšanas dienas svinības, kurās piedalījās gan studējošie, gan tādi pazīstami dziedātāji kā Krišjānis Norvelis un Viesturs Vītols. Par godu jubilejai tika uzvestas divas izrādes – 19. gadsimta nogales itāļu komponista Ferručo Buzoni teatrāls kapričo Arlekīns un Žaka Ofenbaha pasaku opera Orfejs Pazemē. Operstudijas vadītājs Viesturs Gailis intervijai Latvijas Radio Klasika pirms tam sacīja, ka speciāli ir izvēlēta dzīvespriecīga programma, jo ir taču svētki – studijas dzimšanas diena! Arī paši studējošie izteicās, ka neko smagu un grūtu, kas pārbaudītu viņu vokālās spējas dziedāt negribējas.

Pirmajā daļā uzvestais Arlekīns savu pirmizrādi piedzīvoja pirms 100 gadiem 1917. gada 11. maijā. Tas ir viencēliens, kurā iekļauta gan dziedāšana, gan asprātīga skatuviskā darbība ar dejas elementiem. Galvenais tēls Arlekīns ir itāļu komēdiju personāžs maskā. Vokāla snieguma ziņā, viss bija labā līmenī, taču kādēļ šoreiz Arlekīna uzvedumā bija nepieciešams tik pārspīlēts teatrālums? Jā, šis žanrs ir teatrāls kapričo, bet tad to vajadzēja darīt vai nu vēl pārliecinošāk un visiem, nevis tikai Rihardam Milleram, kurš iejutās Sera Mateo del Sarto lomā. Viņa izpildījums nebija slikts, taču tas izleca ārkārtīgi uz pārējo fona, brīžam izskatoties pavisam muļķīgi. Drošības pēc apjautājos arī citiem klausītājiem un guvu apstiprinājumu savam viedoklim par to, ka šāds pārspīlējums šoreiz tiešām bija nevietā. Tiesa, tērpu māksliniece Evija Dāboliņa un grima māksliniece Anda Šteina bija ļoti pacentušās, vizuālais noformējums pilnībā atbilda iestudējuma gaisotnei un darbībai – tērpi bija veidoti kā dzeltenas mantijas līdz pat potītēm, turklāt mantiju piedurknes bija krietni garākas par vajadzīgo garumu. Izrādes noslēgumā šīs pārgarās piedurknes spēlēja lielu lomu – tās vicināja pa gaisu un skats nudien bija iespaidīgs, it kā viss gaiss ņirbotu dzeltenā krāsā. Jāatzīmē, ka no režijas viedokļa asprātīga šķita ideja, saskaņā ar kuru teatrālā kapričo personāžs Abats Kospiko dzēra vīnu no pudeles, kura bija krusta formā. Tas mazliet izsmēja garīdznieka dabu – it kā svēts, bet tomēr patīk iedzert. Kopumā Arlekīna iestudējums bija veiksmīgs, taču to krietni pārspēja Žaka Ofenbaha Orfejs pazemē.

Divcēlienu pasaku opera jeb operete Orfejs pazemē sacerēta 1858.gadā, kur piedzīvoja 288 izrādes pēc kārtas. Tas ir milzīgs skaitlis tam laikam, reti kuras operas vai operetes iestudējumu izrāda tik daudz reižu. Turklāt 1878. gadā iestudējumu skaitlis palielinājās līdz pat 900 - tādā veidā Žaka Ofenbaha Orfejs Pazemē ierindojas biežāk uzvesto operešu skaitā līdz pat mūsdienām.

Orfeja iestudējums bija pārliecinošāks dažādos aspektos. Pirmkārt, vokāli varēja izpausties daudz vairāk dziedātāju, īpaši Mūzikas akadēmijas otrā kursa studenti un studentes, kuri dziedāja un tēloja dažādas otrā plāna lomas. Jupiters, ko atveidoja Viesturs Vītols, šoreiz bija pieredzējušākais solistu vidū, ko ļoti labi varēdfz dzirdēt un redzēt. Taču arī studējošie šo izrādi atdzīvināja ,izstarojot dzīvesprieku un jaunības maksimālismu. Jauno solistu vidū gribētos izcelt Edgaru Ošleju, kurš dziedāja un tēloja Marsa lomu, brīžiem savai balsij liekot ieskanēties īpaši dziļi un vibrējoši. Katrā ziņā palika iespaids, ka šim studentam priekšā ir liela nākotne.

Interesanti, ka šajā reizē dziedātājiem bija arī jādejo. Kā pēc tam izteicās daži no Mūzikas akadēmijas operklases audzēkņiem – tas esot bijis liels izaicinājums un šāda pieredze viņiem bija pirmo reizi. Likumsakarīgi, ka izrādes noslēgumā skatītāji ar aplausiem izsauca vēlreiz uz skatuves visus māksliniekus un tie atkārtoja noslēguma numuru – kankānu – divas reizes. Jāatzīst, ka kopumā visi klātesošie bija apmierināti ar operstudijas Figaro svinībām, tās bija spožas, līksmas un ļoti, ļoti priecīgas – kā jau īstā dzimšanas dienā!

                                                                                                  2017. gada februāris

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Līva Grīnberga,

muzikoloģijas 1. semestra doktorante

 

                                                          Savaldīt Pēru Gintu

Balets "Pērs Gints" . Latvijas Nacionālā Opera un Balets, pirmizrāde 2016. gada 28. oktobrī. Horeogrāfs Edvards Klugs, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, LNOB solisti un baleta trupa.

           

                                                               LNOB publicitātes foto, 2016

Dzīvot līdzi Pēra Ginta piedzīvojumiem nav grūti. Viņa tēlā ir tāds egoisms, ka būtu pilnīgi pašsaprotami, ja atsevišķas viņa darbības tiktu sodītas vismaz par sīko huligānismu. Divcēlienu baletā fantāzējošo puisi “pie vietas” nolikt centās daudzi, bet tas izdevās karmai vai laikam, vai liktenim (kā nu kurš to dēvē). Rumāņu horeogrāfs Edvards Klugs (Edward Clug, 1973) savā interpretācijā par Pēru Gintu šo godu “savaldīt Pēru Gintu” cenšas sadalīt starp Pēra māti Ozi un Nāvi (arī Ceļinieku un Pogu lējēju). Bet kur tad Solveiga, vārds un būtne, kas jau vairāk kā simts gadus automātiski papildina Pēra Ginta vārdu? Solveiga kļūst par ideju, par sava veida stikla kalnu, līdz kuram Pēram Gintam bija jānoiet tāls ceļš. Un viņš arī nesteidzās. Un pa ceļam bija tik daudz kas interesants, ka Solveigai neatlika nekas cits, kā gaidīt un kļūt par ideju.

Edvards Klugs, pats veidodams šī baleta libretu, aizrāvies ar dramaturģijas piedāvātajām iespējām. Manuprāt, tik ļoti aizrāvies, ka, cenšoties interpretēt Henrika Ibsena oriģināldarbu (kas viņam arī izdevies), horeogrāfija uz tās fona nešķiet tik spilgta. Sižetā Klugs neizjauc Pēra Ginta piedzīvojumu strukturālo kārtību, viņš saglabā arī visus ne-no-šīs-pasaules tēlus, bet tieši ļaujot Nāves tēlam (Andris Pudāns) darboties kā lēmējvarai un izpildvarai visu baleta laiku, veidojas cita veida dinamika it kā vispārzināmajā stāstā. Tas sākās jau pirmajā cēlienā, kad Nāve apstādināja laiku, lai izglābtu Pēru Gintu no kalēja Aslaka cirvja. Vēlāk Nāve ir tā, kura sūta Pēru Gintu doties “apkārt” un apciemo viņu gan Troļļu zemē, gan Āfrikā. Labākais (vai varbūt vienīgais?) Pēra Ginta draugs un ienaidnieks reizē: izglābs dzīvību, kopā uzsmēķēs un palūgs iekāpt zārkā: Nāve ir spilgts tēls. Viens no nedaudzajiem, kurš tiešām staigā pašapzinīgi taisnu muguru kā cietuma uzraugs, ģērbies melnā ādas mētelī, kā izkāpis no filmas Matrix. Tāds, kurš izskatās kā statists, bet izrādās ar plašu dejas valodas amplitūdu: vērienīgām kustībām gleznojot ainavu vai pieškirot lielu nozīmi maziem solīšiem un žestam skatā ar paklāju. Norvēģu folkloras tēls Bøyg pārcelts nākamajā līmenī, norvēģisko atstājot troļļiem, pašam atrodoties visur — ārpus jebkāda konkrēta laika un telpas: laikam tāpēc viņam tik daudz kas kopīgs ar Pēru Gintu.

Dāmas Pēra Ginta dzīvē spēlē nozīmīgu lomu. Katrai no viņām ir sava vieta un laiks, bet palikt līdz pašām beigām pacietības pietiek tikai Solveigai. Ozes (Viktorija Jansone) pārdzīvojumi dēla dzīves izvēļu dēļ šķiet emocionāli ļoti reāli, spēks mijās bezspēcību, šoks un dusmas ar mīlestību, cerības par dēla un savu nākotni grimst… Te liels nopelns arī horeogrāfa izvēlei par labu ikdienas kustībām un žestiem (pliķis, pēriens, vienkāršs apskāviens). Zaļā (Laine Paiķe) pa skatuvi un tās nelielo paagustinājumu, kas atgādina modesskates mēli, defilē kā modele; viņas vijīgajās kustībās laikam arī slēpjas Pēra Ginta pavedināšanas noslēpums. Zaļās tēls, lai gan pirmajā iespaidā šķiet viegli traktējams tikai kā kārtējais Pēra Ginta fantāzijas auglis, sevī atklāj kaut ko vairāk nekā tikai Pēra Ginta kļūdu, kas turpina viņu vajāt: Zaļā var parādīt arī savu otro “patieso” seju, par ko skatītājiem smiekli, bet Pēram Gintam šoks; vai arī ar idillisku mieru zem tēva (troļļu karaļa) rokas stumt bērnu ratiņus. Ja tēvs neizskatītos kā orks no filmas Gredzenu pavēlnieks un viņa pati neizskatītos pēc sava vārda (viscaur zaļa) burtiska iemiesojuma, tad tā būtu jauka svētdieniska aina. Ingrīdas (Sabīne Guravska) pasivitāte attiecībā pret notikumiem viņas dzīvē ļauj Pēram Gintam viņu izmantot; dejā tas ļoti izteiksmīgi izpaužas brīžos, kad viņa kustās līdzi citiem it kā uz inerces pamata, bez īpašas emocionalitātes raksturā, bet toties ar kādu atbrīvotības sajūtu! Par šo Pērs Gints saņem sodu no Anitras (Jūlija Brauere), kas, savukārt, izmanto viņu — aptīra un atstāj tuksnesī.

Gandrīz tikpat lielu iespaidu kā Pērs Gints atstāj viņa šķietamais alter ego — briedis, kurš viņa gaitas pavada visu baleta gaitu. Īpaši veiksmīgs šķiet tēla vizuālais risinājums ar kruķu palīdzību atveidojot brieža priekškājas, kas, sagrozot smaguma centru, rada izteiksmīgu gaitu. Tādējādi arī šī tēla kustību valoda ir viena no visspraigākajām. Kruķu dēļ brieža kustības iegūst nevienam citam personāžam neraksturīgu spēku, ar lēcieniem daudzveidīgi izaicinot gravitāciju. Brieža uzmācīgā parādīšanās visa baleta laikā, ne tikai sākumā, kur imitēta tā reāla vai izsapņota medīšana, atgādina televīzijas seriāla Hannibal vizuālo ainu. Ko Pēram Gintam nozīmē šī brieža parādīšanās? Kas ir tas medījums, ko viņš it kā centās notvert? Vai tā bija Solveiga? Šādā rakursā raugoties, Briedis iegūst iespējamu postmodernu traktējumu.

Bet Solveiga… Neraugoties uz viņas atveidotājas (Annija Kopšstāle) spilgto skatuvisko klātbūtni, baleta dramaturģijā, manuprāt, viņai piešķirts par maz nozīmes. Pēc izrādes es domāju par Nāvi, par briedi, par mazo lidmašīnīti, kurā Pērs Gints iekāpa, bet ne par Solveigu vai par mīlas divstūri Pērs Gints + Solveiga. Nav jau tā, ka viņa vispār nav pamanāma, bet līdz baleta finālam, tas šķiet diezgan epizodiski, kā arī līdz tam viņai blakus gandrīz vienmēr ir māsa Helga (Nikola Bloma). Helgai ir jauka cepure ar garām zaķa ausīm, kā arī spēks, jo viņa nebaidās stāties pretī troļļiem un konfrontēt Pēru, lai viņš nemēģina aizmirst Solveigai apsolīto. Tāpēc visspilgtāk Solveigas tēls manās acīs atklājas baleta noslēgumā. Solveiga uz muguras nes durvis.. pagājuši jau n-tie gadi, kopš viņa gaida Pēru Gintu, sēžot pie lodziņa blakus durvīm. Kur vēl spilgtāka metafora? Tikpat spilgta, kā Pērs Gints un viņa zārks. Pērs, atgriezies mājās pēc saviem ceļojumiem, arī rāpās pie Solveigas. Protams, ka grūti… Jo tuvāk beigām, jo patiesākas sāka šķist attiecības starp Solveigu un Pēru Gintu (Antons Freimans). Starp ciema ļaudīm Pērs izceļas vienkārši ar to, ka ir sliktais puisis. Ar māti viņam tas neizdodas: apzinoties savus nedarbus, viņš cenšas sarauties pēc iespējas mazāks. Jāsaka tā: divu stundu laikā Pērs Gints un skatītāji izdzīvo kaut ko līdzīgu titulvaroņa psihoanalīzes seansu virknei. Vai memuāriem, kas rakstīti mūža noslēgumā, neatstājot neatklātu nevienu reālu vai fantastisku, ļaujot nekautrējoties Pēru Gintu nosodīt un arī just līdzi.

Pēra Ginta mūzika aizņemas no Edvarda Grīga skaņdarbu klāsta visu, kas tai šķiet derīgs. Par laimi, Grīga rokraksts ir pietiekami monolīts, lai nerastos pārlieku raibs iespaids. Stīgu kvartets op.27 (īpaši tā pirmās daļas teju elektriskais spraigums) baleta muzikālajā partitūrā un kopējā dramaturģijā iederās pārsteidzoši organiski, tas pats jāsaka arī par Klavierkoncerta lēno daļu un atsevišķiem klaviermūzikas skaņdarbiem. Vispār nerodas pasticcio iespaids, bet līdz ar to mūzika iegūst dramaturģijai pakārtotu, nevis līdzvērtīgu lomu. Liekas, ka muzikālā partitūra veidota kā skaņuceiņš filmai, kas ņemot vērā ainu daudzskaitlīgumu cēlienos, šķiet arī atbilstoši. Protams, pa galvu maisās doma, vai varbūt varēja arī iztikt bez Grīga Pēra Ginta klišejām (Rīts, Anitras deja, Kalnu karaļa alā)?

Laikmetīgs balets, kā Pērs Gints tiek pozicionēts, piedāvā lielāku dinamiku, tas stāstījuma ātruma dēļ vienkārši šķiet aizraujošāks. Vārda klišejiskajā nozīmē, protams. Bet ne sliktā nozīmē. Tādam Pēram Gintam man ir vieglāk sekot līdzi, kur kordebalets ir vienlīdz spilgta parādība kā pārējie tēli (īpaši troļļi un vājprātīgie pacienti, beduīni — mazāk). Bet tajā pat laikā mazlietiņ jāielien horeogrāfa/režisora galvā, lai mēģinātu tulkot, kāpēc tas ir tā un nevis, tā vai citādāk.

Jā, man sākumā šķita, ka es būtu vēlējusies redzēt vairāk tieši no dejas. Tas ir, ja es gribu uzsvērt vārdu balets. Ja es par to (vārdu balets) nedomāju, tad arī pliķis ir kustība un tas var veidot deju, un tādā gadījumā visu šo te Pērā Gintā ir papilnam. Un rezultāts ir pārliecinošs.

                                                                                            2017. gada janvāris

------------------------------------------------------------------------------------------------------
 

                   

                   Koncerts JVLMA 2016. gada 12. decembrī LMT kamerzālē.

 

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                     Viljams Šekspīrs. Tikai dzeja vai tomēr arī mūzika?

Šajā koncertā skanēja gan Latvijas komponistu Imanta Zemzara, Paula Dambja un Kristapa Pētersona skaņdarbi, gan arī Gustava Mālera, Sergeja Prokofjeva, Dmitrija Šostakoviča un citu skaņražu veikumus, viņiem pievēršoties izcilā angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra daiļradei. Kopā tika atskaņotas 16 kompozīcijas, es savā atsauksmē vēlos izcelt šādas, manuprāt, spilgtākās performances.

Pirmā no tām ir Imanta Zemzara kompozīcija Makbets un lēdija Makbeta. Skaņdarbs rakstīts klavierēm un čellam. Stilistiski tas veidots neoromantis izteiksmē – čella partijā ir kantilēna melodija, bet klavieres spēlē alberti basi. Zemzara kompozīciju pianiste Herta Hansena interpretēja ļoti viegli, alberti basi piesitiens bija viegls, viņas pirksti it kā glāstīja klavieres – skaņdarbs izklausījās nepiespiests un sirsnīgi patiess. Tieši tādēļ man tas palika atmiņā, dēļ sava patiesuma, maiguma un nepiespiestības.

Vēlos arī izcelt Paula Dambja Šekspīra mūziku, kuru atskaņoja Ieva Parša un Herta Hansena. Parša kā vienmēr savos uzdevuma augstumos – vokāli spēcīga un interesanta, turklāt viņas sniegumu papildināja dzīvīgs un pārliecinošs aktiermākslas talants. Jāatzīmē, ka pati vokāliste piespēlēja tamburīnu, kas iederējās vispārējā, it kā antīkajā mūzikas stilistikā. Šekspīra mūzikas skanējums atgādināja nedaudz renesanses komponistu, kontrapunktu meistaru Žoskēna Deprē un Palestrīnas stilistiku, par ko skaņurakstā liecināja daudzas tukšas saskaņas (tīras kvartas un kvintas), akordikā dzirdamās plagālās secības. Manuprāt, diezgan neparasta mūzika. Domāju, ka komponists šādu risinājumu mūzikas valodai izvēlējies, jo pats Šekspīrs dzīvojis vienā laikā ar lielajiem polifonās mūzikas meistariem.

Kā trešo spilgtāko muzikālo notikumu vēlos pieminēt krievu komponista Georgija Sviridova skaņdarbu Mūzika lugai “Otello”. Tas netika atskaņots pilnībā, ļaujot iepazīt vien divus tā fragmentus – Zaldāta tosts un Jago dziesmiņa par karali Stefanu. Solists bija baritons Armands Siliņš. Jāsaka, ka pēc katra atskaņotā skaņdarba publika aplausus neveltīja, tie bija tikai pašās beigās. Bet Sviridova skaņdarbs bija izņēmums. Siliņš abus numurs nodziedāja perfekti – ļoti skaidra artikulācija, izteiksmīga emociju gamma un spilgtas dinamisko gradāciju maiņas. Tas viss klausītājos izsauca neviltotas ovācijas.

Koncerta laikā tika atskaņoti arī citi skaņdarbi – Dimitrija Šostakoviča Seši Marijas Cvetajevas dzejoļi, Džeralda Finci cikls Let us garlands bring (Come away death song), Gustava Mālera 5.simfonijas 4.daļas (Adagietto) pārlikums klavierēm un čellam, Sergeja Prokofjeva – Antiļu meiteņu deja no baleta Romeo un Džuljeta. Mani iepriecināja, ka bija izvēlēta dažādu laikmetu un valstu komponistu mūzika. Bija interesanti dzirdēt kādā mūzikas valodā Viljama Šekspīra dzeju ietērpj latviešu, krievu, angļu un vācu komponisti. Manuprāt, koncerta ideja bija ļoti veiksmīga un labprāt dzirdētu kaut ko līdzīgu arī turpmāk!

                                                                                                2016. gada decembris

 

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 3, semestra studente

 

                                        Dzejas naktis

Viljama Šekspīra vārdu pieraksta 57 dažādos veidos. Diez kā pieraksta pats Šekspīrs? To neviens īsti nezina... Vai Viljams Šekspīrs tiešām ir tas, par ko mēs viņu uzskatām? No viņa dzīves nav saglabājušās nekādas tā laika liecības – vēstuļu vai dienasgrāmatas ierakstu... Ar šīm un vēl citām interesantām mīklainā rakstnieka dzīves šķautnēm mūs (klausītājus) iepazīstina stāstniece – Līva.

Koncerts tika veidots kā stāsts par Šekspīra dzīvi, par viņa dzeju. Tika izpildīti dažādu komponistu darbi ar Viljama Šekspīra dzeju. Stāsta noslēpumainību un intimitāti piešķīra koncerta neparastais sastāvs – divi solisti, čells, klavieres un stātniece, kuru izpildījumā skanēja ausij pazīstami skaņdarbi. Atzīšos, ka stāstījums, kas mijas ar muzikāliem priekšnesumiem mani sākumā izbrīnīja, taču koncertam turpinoties sapratu, ka savādāk nemaz nevar. Visi komponenti kopā uzbūra naksnīgu Šekspīra laikmeta dzejas vakara ainu un palīdzēja tajā noturēties līdz pat koncerta noslēgumam. Kas šajā ainā pievērsa manu uzmanību?

Kā kluss, gaisīgs, mazliet renesanses stilā ieskanas koncerts samtainās mecosoprāna balss īpašnieces Ievas Paršas izpildījumā, viņai izdziedot Šekspīra sonetus ar latviešu komponista Paula Dambja mūziku. Šī mūzika man pašai patika vislabāk. Komponists Pauls Dambis, kura 80 gadu jubileju šogad svin Latvijā, savā daiļradē nozīmīgu vietu ierādījis dramaturga Viljama Šekspīra darbiem. Paula Dambja mūzikai raksturīgs intelektuālisms, tajā izpaužas latviešu tautas mūzikas intonatīvā savdabība. Renesanses māksla un dažādas 20. gadsimta kompozīcijas tehnikas bija uztveramas arī sonetos. Šekspīram Pauls Dambis pievērsies arī jaunākos laikos, vokālajai grupai Putni un instrumentālam trio komponēdams divas Ofēlijas dziesmas. Savukārt izteiktu kontrastu koncertā tam ieviesa trauksmainais, spēkpilnais un ugunīgais Armanda Siliņa izpildījums krievu komponista Georgija Sviridova Jago dziesmiņai no Otello.

Kā klusā kulminācija sekoja čellista Ērika Kiršfelda priekšnesums, izpildot izcilā komponista Gustava Mālera 5. simfonijas 4. daļas Adagietto. Šis darbs lieliski iekļāvās koncerta fantastikas noskaņas radīšanai un pamatbūtībai – stāstam par mīlestību. Noslēgumā arī izskanēja nezināma autora dziesmiņa Willow song, kas atsauc atpakaļ uz koncerta sākotnējo renesanses pilsētas nakts mūzikas noskaņu. Patiešām, koncertam piestāvētu naksnīga pilsētas aina fonā.

Koncertuzvedums kopumā bija arī ar izglītojošu nozīmi, jo vairākus interesantus notikumus par Viljama Šekspīra dzīvi uzzināju no stāstnieces. Saistošs un neparasts risinājums bija slaidu rādīšana uz ekrāna blakus skatuvei, kas aizstāja programmiņas vajadzību. Šķiet, tas viss sekmēja šī koncerta veiksmi un izdošanos. Paldies mūziķēm – interesantās idejas autorēm!

                                                                                      2016. gada decembris

-------------------------------------------------------------------------------------------------------

 

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                 Koncertsarunas ar Goran Gora - Ravēls – Smalkais huligāns

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra cikls Koncertsarunas ar Goran Gora. Koncerts Lielajā Ģildē "Ravēls - smalkais huligāns". Programmā Morisa Ravēla Koncerts klavierēm ar orķestri Solmažorā un "Bolero". Soliste - Agnese Egliņa (klavieres), diriģents - Guntis Kuzma.

 

                                      

                                            LNSO publicitātes foto, 2016

Koncertu  Lielajā Ģildē apmeklēja arī bērni un pusaudži, kas klasiskās mūzikas publikai kopumā nav pārāk ierasti. Šī LNSO koncertcikla jeb koncertsarunu vadītājs –  Goran Gora, kurš savā uzrunā īsumā centās ieskicēt Morisa Ravela personību un dzīves gājumu. Šķiet, šoreiz atraktīvais mūziķis runāja ārkārtīgi ātri, domāju, ka varbūt vajadzēja pateikt mazāk, bet lēnāk. Man kā Ravela daiļrades zinātājai jau bija grūti sekot līdzi stāstījumam, baidos iedomāties, kā bija klausītājiem bez priekšzināšanām.

Pirmajā daļā skanēja klavierkoncerts Solmažorā. Pie klavierēm sēdās pianiste Agnese Egliņa, savukārt pie diriģenta pults stājās Guntis Kuzma. Es nezinu kādēļ, bet šoreiz klavierkoncerta atskaņojums man likās nedaudz pliekans. It kā viss jau bija – krāsas, kontrasti, saspēles, taču kaut kas pietrūka. Sēdēju un ilgi domāju, kas šo skaņdarbu īsti neaizveda līdz klausītājam. Pirmais variants varētu būt saistīts ar zāles akustiku. Ravela klavierkoncerts Solmažorā ir tiešām niansēm bagāts, varbūt vajadzēja izvēlēties kādu citu labāku koncertzāli, kaut Latvijā tādas ir pavisam maz un tās pašas – ārpus Rīgas. Bet, ja skatos no gaišās puses, soliste bija savos uzdevumu augstumos. Man patika, cik viegli viņa spēlē, ar kādu grāciju un optimismu viņas pirksti skrien cauri varenajām pasāžām. Īpaši skaisti Agnesei Egliņai izdevās interpretēt 2.daļu. Lai gan cikla lēnā neizcēlās ar īpašu transcendentālumu, tā it kā nomierināja klausītāju. Pianiste spēlēja ar ārkārtīgi taisnu muguru, viņas pirksti klavieru taustiņiem pieskārās kā no augšas – cēli, viegli, maigi. Viss klavierkoncerts noslēdzās forte fortissimo dinamikā, bet tas bija tik pēkšņi! Lai gan tas ir rakstīts impresionisma stilistikā, kur īpaši nevajadzētu būt augstākai kulminācijas vietai, bet gan turēt klausītājus vienā noskaņā, tēlā, afektā, kaut kā tomēr es nejutu noslēgumu, un likās, ka arī pārējie klausītāji tai brīdī domāja – vai tas ir viss?

Koncerta otrā daļa bija kardināli atšķirīga. Ravela Bolero. Mazo bundziņu ostinato solo izspēlēja Rihards Zaļupe. Un šeit varu teikt – izcila interpretācija, izcila tembru mijiedarbība, izcila solo līnija katram instrumentam, kas uz mirkli iznirst no orķestra dažādo tembru piesātinātajām dzīlēm. Varētu īpaši slavēt katru orķestra grupu – flautistus, vijolniekus, sitaminstrumentālistus u. c. Pat grūti pateikt, ko varētu īpaši izcelt, jo skaņdarba vēstījumu mūziķi lieliski aiznesa līdz katram klausītājam. Reti ir tā, ka klausoties ļoti labi zināmu skaņdarbu, ķermeni pārņem skudriņas. Tas ir dzirdēts tik daudz – neskaitāmās interpretācijās un aranžijās, taču LNSO ar Gunti Kuzmu priekšgalā to pacēla vēl augstākā līmenī. Izskanot Bolero publika jūsmoja un vairākas reizes mūziķi nāca paklanīties. Kopumā varētu teikt, ka koncerts bija izdevies un labprāt arī ieteiktu apmeklēt vienu no Goran Gora vadītajām koncertsarunām. 

                                                                                   2016. gada novembris

-------------------------------------------------------------------------------------

 

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                           Veterānu koncerts - ne tikai veterāniem!

Mākslas un mākslas festivāla BILDES 2016 Veterānu koncerts Rīgas Kongresu namā 2016. gada 23. oktobrī.

                     

                                      Mūzikas un mākslas festivāls BILDES 2016

Šogad apmeklēju Mākslas un kultūras festivāla BILDES 2016 vienu no daudzajiem pasākumiem – Veterānu koncertu. Pārdomājot, kāds ir mans vērtējums koncertam, šoreiz vēlos izklāstīt savus koncerta apmeklētājas līdzdalīgā novērojama galvenos iespaidus.

Koncerts bija neparasti garš, tas ilga no sešiem vakarā līdz pat vienpadsmitiem vakarā. Uzstājās daudzi mākslinieki, taču īpaši izcelti bija Adrians Kukuvass (šogad aprit 65 gadu jubileja), grupa Pērkons (35 gadu jubileja), grupa Opus Pro (30 gadu jubileja) un grupa Rīgas Viļņi (25 gadu jubileja). Koncertu vadīja mūziķis un aktieris Varis Vētra. Jāsaka, ka mazliet nekorekti likās tas, ka dažas dziesmu nosaukumus viņš pieteica, bet citus atstāja novārtā. Tādēļ klausītājam dažbrīd nebija skaidrs, ko konkrētā grupa izpilda. Iespējams, arī tādēļ es, balstoties uz atmiņā palikušo, savu redzējumu par notikuma kopainu izklāstu zināmā izlases veidā.

Koncertu atklāja Raimonds Tiguls ar (kā viņas pašas sevi dēvē) brīvas gribas folkmūzikas ansambli Stiprās sievas (vadītāja Igeta Gaiķe). Sievas izpildīja interesantu skaņdarbu, kuru nosaukumu diemžēl nepateica. Manā uztverē tas skanēja ļoti piepildīti un senlatviski. Varēja saklausīt senās viduslaiku modalitātes iespaidus un baznīcas mūzikas elementus. Vēlāk šai pašai dziesmai pievienojās maza meitenīte, kura opusa kompozīcijā ievija saldas mīlestības dziesmu motīvu, un tad, sintezatoru spēlējot, muzicēšanai pievienojās Tiguls. Jāpiemin, ka koncertā katra grupa varēja izpildīt tikai vienu vai divas dziesmas.

Kā nākamais uz skatuves kāpa Uģis Prauliņš ar savu grupu Vecās mājas. Viņi izpildīja dziesmu Šķiršanās vārdi. Pavisam skumja dziesma, kura it kā negaidot izvērtās īstā rokdziesmā.  Klausītāji nebija īpaši atsaucīgi šīs dziesmas izpildījuma laikā, jo kad tā izskanēja, aplausi bija diezgan vāji. Es domāju, ka tas saistīts ar to, ka dziesmas laikā varēja dzirdēt, ka skaņa nav kvalitatīva. Mūziku caurstrāvoja klikši un brikšķi, domāju, ka tā bija skaņu režisoru vai vienkārši neprofesionāli uzstādītu apskaņošanas ierīču vaina.

Koncertu turpināja Rīgas Viļņi. Viņus publika uzņēma ar ovācijām! Viņi bija izveidojuši popūriju, kurā bija iekļauti tādu dziesmu, kā Man šodien 18 gadi, Tu esi tik jauka, Mēs tikāmies martā, Mīlas kruasāns, Ole Oleo fragmenti. Klausoties šos hītus publika burtiski uzliesmoja – cēlās kājās, aplaudēja līdzi un sejās parādījās neviltoti smaidi. It īpaši pie dziesmas Man šodien 18 gadi daži koncerta apmeklētāji pat sāka skaļi dziedāt līdzi un intensīvi sist kājas dziesmas ritmā.

Kā pilnīgs kontrasts sekoja Vara Vētras izpildītā itāļu dziesma O Degvino. Protams, kā jau Vētra, viņš saglabāja savu humora izjūtu un sāka jokot par dziesmas nosaukumu. Dziesma tiešām bija itāliskā garā un itāļu valodā. Vētram izdevās attēlot, izdziedāt un izjust dziesmas vēstījumu – kāds puisis raud par pazaudētu mīlestību un spēlē ģitāru. Mākslinieka balss tembrs bija lieliski piemērots šādām melanholiskām, viegli parodējošām dziesmām.

Ne mazāk asprātīgs kā Varis Vētra bija Normunds Rutkis, grupas Dzintriņas Megasistēma solists. Pirms savas dziesmas viņš stāstīja savu ikdienu, kā viņš brauc uz darbu, kā viņš mācās izbraukt pagriezienus tumsā un cik ļoti pašlaik ir nenoskaņoti instrumenti. Būtībā tas bija vesels komēdijnumurs kurā, godīgi sakot, no dziesmas gan nekā daudz nebija.

Taču pēc šāda skaņdarba uznāca uz  skatuves džeza vokālā grupa Framest. Viņi nodemonstrēja pamatīgu žanrisko bagātību vienas dziesmas sniegumā. Es sadzirdēju Ņuorleānas džeza, svinga un blūza noskaņas dziesmas ietvaros. Mūziķi variēja ar dziedāšanas tehnikām, tie dziedāja čukstus, ļoti skaļi, gan arī mainot krasi tempus. Absolūti vitāla mūzika, publika gavilēja un es pat klusībā cerēju, ka viņi dziedās divas dziesmas, taču arī Framest aprobežojās tikai ar vienu.

Tomēr manas vislielākās simpātijas izpelnījās grupa Opus Pro un Aija Andrejeva (Aisha). Pazīstamā dziedātāja izpildīja dziesmu Tu un Es kopā ar savu tēvu Aleksu, viņus pavadīja hārdroka grupa Colt, ko muzikāli vadīja Atis Ieviņš. Manuprāt, tas bija lielisks izpildījums - izjusts un maigs, tam netrūka arī smeldzes. Lai gan dziesma neizceļas ar sarežģītām harmonijām un skaņurakstu, šķiet, ka tā tautu paķēra ar savu labsirdību. Jā, Aija un Alekss ir tiešām saskanīgs vokālais duets, turklāt var dzirdēt, ka Aija ir Aleksa meita, jo arī balss tembra nokrāsas viņiem brīžiem ir šķietami līdzīgas.

Kopumā Veterānu koncerts bija izdevies, tas spēja apmierināt gan liriskās, gan rokmūzikas cienītāju gaumes. Koncertam beidzoties mans garastāvoklis bija ļoti labs, tāpat kā pārējiem klausītājiem. To varu spriest pēc smaidiem cilvēku sejās un pēc vētrainajiem aplausiem koncerta beigās. Ar lielu interesi gaidu nākamo mūzikas un mākslas festivālu BILDES 2017!

                                                                                        2016. gada oktobris

-------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                                  Opera, kas izgaismo tumsu

Ērika Ešenvalda (1977) opera "Iemūrētie", Ineses Zanderes librets. Pirmizrāde Latvijas Nacionālās Operas un Baleta teātrī 2016. gada 19. maijā. Recenzēta LNOB jauniestudējuma izrāde 2016. gada 13. oktobrī, diriģents Kaspars Ādamsons.

                  

                                                   LNOB publicitātes foto, 2016

Sāpes, netaisnīgums, nodevība un nožēla ir galvenās izjūtas, kas radās, klausoties un skatoties Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie. Skumja opera – pirmais, kas man ienāca prātā uzreiz pēc izrādes. Ļoti izjutu un izdzīvoju līdzi katram operas notikumam, kas beigu beigās mani noveda pie tā, ka operas varoņu palika ļoti žēl. Pēc operas – tukšuma sajūta. Vai opera cenšas iemūrēt skatītāju?

Pēc ilgākām pārdomām secināju, ka opera ir ļoti reālistiska, kuras sižetam noticēju kā stāstam, kas balstīts uz patiesiem notikumiem. Pirmā asociācija, protams, daudziem skatītājiem noteikti būtu mūsu jaunuzceltā Latvijas Nacionālā Bibliotēka – Gaismas pils. Taču tajā pašā laikā sižets ir pietiekami elastīgs, lai to varētu interpretēt dažādi un attiecināt uz dažādiem notikumiem. Mūsdienīgs un saistošs librets ar reālistisku elpu, kuram interesanti sekot līdzi izrādes laikā un pašai pat iekrita ausīs daži citāti, kas tagad neiziet no prāta.

Neskatoties uz to, ka operā ir ievīta vēsturiska viduslaiku leģenda par iemūrētu jaunu sieviešu nozīmi ēkas (pils, baznīcas) celtniecībā, stāsts izstaro mūsdienīgumu. Ko esi gatavs upurēt tu pats savas gaismas celtnes tapšanā? No emocionālā viedokļa, paradoksāli, bet šajā stāstā Gaismas pils tiek uzcelta caur cilvēku skumjām un ciešanām. Arhitekts (tēls operā) to ir uzcēlis ar savu mīlestību (ko operā izdziedāja Bibliotekāre), proti, upurējot to. Šīs bibliotēkas mūros mīt divu cilvēku mīlestība, kas iemūrēta, realitātē atstājot šos abus cilvēkus ar  tukšumu sirdī. Opera, manuprāt, lieliski ataino  mūsdienu materiālistisko pasauli, kurā nauda un vara dominē pār jūtām un tieksmi uz garīgo pilnību. Kāpēc operā celtnieki pieprasa upuri? Naiva ticība, ka pārdabiskais var palīdzēt nest veiksmi tik kapitālistiskajā pasaulē?

Izrādes kompozīcijā, manuprāt, īpaši izceļas daudzveidīgie kora numuri. To aktīvā iesaiste ir radījusi iespaidu un spēku, kas operai tik ļoti piestāv.  Atsevišķi tiek izdalīti vairāki kori – vīru koris (ministri), koris uz skatuves un koris aizskatuvē (kā atbalss efekts). Korim ir milzīga ietekme operas attīstībā un norisē vispār. Koris kā atsevišķs operas tēls. Gribētos izcelt koristus no vīru balsu partijām – izcila dikcija un temperaments, kas mani iepriecināja, jo pašai esot ciešā saskarē ar koriem, šī problēma vienmēr liekas diezgan aktuāla. Kora tēlu sniegumu gan nedaudz traucēja mazliet nevienmērīgā iestāšanās, kas, iespējams, bija diriģenta vaina.

Uzmanību piesaista arī abu cēlienu pārsteidzoši simetriskā vienotība, kas, protams, rada izteiksmīgu tematisko sasaisti, bet tajā pašā laikā ļauj skatītājam (pēc pirmā cēliena) paredzēt teju visus otrā cēliena notikumus un tā attīstību. Tas no otras puses varētu radīt arī mīņāšanās sajūtu, kas  dramaturģiski neveido attīstību.

Savdabīga un acīm tīkama ir izrādes scenogrāfija, kurai, domāju, šajā operā ir īpaša nozīme gaismas un tumsas spēles atainošanā. Tā izrādē īstenojas un piešķir jaunu līmeni scenogrāfijas nozīmei operas dramaturģijā. Arī scenogrāfija balstās uz mūsdienīgas un pilsētnieciskas vides attēlošanu. Interesanti ka, piemēram, tērpu maiņa koriem ir vizuāli ļoti iespaidīga un acīmredzama. Līdz šim tik lielu masveida pārģērbšanos operu iestudējumos nebiju manījusi.

Kopumā šī izrāde ir radījusi lielas galvassāpes man pašai, jo līdz šim vēl nekad pēc kādas operas izrādes neesmu bijusi tik apmulsusi un apjukusi kā tas ir noticis tagad. Vai operai izdevās iemūrēt mani?

                                                                                          2016. gada oktobris

-------------------------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 1. semestra studente

 

                        Cēls mērķis, skaisti vārdi un mūzika

Klasiskās mūzikas koncerts "Manai skolotājai" muzikoloģes Margaritas Tūnas (1930-2012) piemiņai Rīgas Latviešu biedrībā 2016. gada 3. oktobrī. Koncerta rīkošanā piedalījās JVLMA un Latvijas Kultūras akadēmijas studentes.

Ar mīļām atmiņām un labiem vārdiem, ar siltu tēju un četru talantīgu, pasaulē atzītu mūziķu koncertu tika atklāts stipendiju fonds muzikoloģijas, mūzikas žurnālistikas un menedžmenta studentiem, pieminot mūzikas pētnieci, pedagoģi, koncertlekciju organizatori, Klasiskās mūzikas biedrības dibinātāju Margaritu Tūnu (1930–2012). Sākot ar izraudzīto datumu (nupat aizvadīta Skolotāju diena), akurātajiem un informatīvajiem bukletiem, kurā norādīta koncerta programma un dots neliels apraksts par katru kompozīciju un tās autoru, kā arī tulkoti dziesmu teksti no galvenokārt franču, arī angļu un vācu valodām – no manas sēdvietas nebija pamanāma pat niecīgākā  koncerta rīkotāju neizdarība. Par to paldies varam teikt Klasiskās mūzikas biedrībai un tās priekšsēdētājam Jurim Tūnam, koncerta mākslinieciskajam vadītājam, speciāli no Irkutskas (Krievija) atbraukušajam diriģentam (Tūnas kādreizējam audzēknim) Ilmāram Lapiņam, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēkiem un studentiem, kā arī citiem, kuri bija iesaistījušies koncerta tapšanā. Vērtētājam no malas – patīkams pedantiskums un to noteikti novērtēja arī zālē klātesošie – šķiet, koncertzālē visas vietas tovakar bija aizņemtas. Un kā varētu nebūt, ja vienuviet muzicēja četri ievērojami pianisti – Vestards Šimkus, Petrs Lauls, Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo?

“Lūdzu, izslēdziet mobilos telefonus!”

Un, turklāt – savlaicīgi, citādi koncerta atklāšana var izvērsties pagalam neveikla un sagādāt nepatīkamas sajūtas kā vispieredzējušākajam mūziķim, tā arī klausītāju rindās sēdošajiem! Pēc šī Vestarda Šimkus lūguma un – manā skatījumā, neadekvāti ilga laika sprīža, tik ilga, ka pati jutos daļēji neērti un daļēji uzjautrināti par to, cik sarežģīti ir izslēgt telefonus – izskanēja Bēthovena 30. klaviersonātes pirmās intonācijas. Maigi un gaisīgi. Cik burvīgi šī interpreta rokās mirdzētu agrīnie Šūberta darbi vai caurspīdīgākās Debisī kompozīcijas! Un tomēr, neskatoties uz salīdzinoši lirisko, maigo opusu, Bēthovena sonātes interpretācijā šoreiz pietrūka kontrastu, emocionāla kāpuma un bēthoveniskā vēriena. Līdzīgi vērtējama ir izpildītā Ferenca Lista Trešā etīde ar Nikolo Paganīni La campanella pazīstamo tēmu. Protams, šī kompozīcija ir sarežģītības ziņā nežēlīga, ja tā drīkst sacīt, un temps, kādā etīdi atskaņoja Šimkus, bija vairāk nekā pieklājīgs. Taču arī šoreiz pietrūka stabila pamata zem kājām. Interpretācija vairāk izklausījās pāris centimetrus virs zemes, kas, protams, ir katra emocionālās pasaules un vispārējās gaumes jautājums, taču intuitīvi gan Bēthovens, gan Lists vairumam ausu, ikdienā izskan smagnējāk un vīrišķīgāk.

Petrs Lauls un Rahmaņinovs

Krievijas pianists Petrs Lauls parādīja sevi gan kā respektablu Margaritas Tūnas audzēkni (atzīmējot cieņpilno un sirsnīgo uzrunu skolotājas piemiņai), gan arī kā spilgtu Rahmaņinova mūzikas interpretu, no vairākām miniatūrām prasmīgi radot vienu veselumu jeb katrai miniatūrai dodot konkrētu vietu cikla kopējā attīstībā. Iespējams, šādu, vārdos neizteiktu likumsakarību uztvēra arī citi klausītāji. Izpildījums – spilgts un dinamisks. Spīdošs! Pat čīkstošs krēsls nespēja sabojāt burvīgo skaņu ainu, ko uzbūra plūstošā mūzika, apbrīnojamais spēks (īpaši etīdē gleznā op.39 no.5) un pārliecība, ar kādu Lauls nodod savu interpretāciju klausītājiem. Mūzika kā bangojoša jūra, kā kvēlojoša uguns un kā rasa rītausmas saulē – tie ir tikai daži no banālākajiem un vienlaikus piemērotākajiem salīdzinājumiem, klausoties Rahmaņinova mūziku šādā skanējumā.

Andrejs Osokins un Prokofjevs

Šī performance ir ausīm dzirdams un acīm redzams rezultāts tam, kas notiek, kad interprets atrod savu skaņdarbu un skaņdarbs atrod savu interpretu. Sergeja Prokofjeva Septītā klaviersonāte Sibemolmažorā (otrā no trim t.s. Kara sonātēm) ar militāri ritmiskiem motīviem, ar aizplīvurotiem un melodiskiem mūzikas mirkļiem, ar bangojošu muzikālu protestu Andreja Osokina interpretācijā izskanēja vairāk kā pārliecinoši. Pianists, šķiet, lieliski iejūtas laikmetā, vēstures notikumos - empātiski tos izjūt un nogādā klausītājam. Pārliecinošs un aizraujošs vēstījums, kuru klausoties vairākas reizes, noteikti varētu dzirdēt arvien jaunas nianses.

Gupalo un Osokins

Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins – nešķirams tandēms. Šo divu mūziķu ansambliskā saskaņa ir izstrādāta līdz pilnībai. Katrīna parādīja savas vokālās prasmes, savukārt, Andrejs pierādīja sevi kā prasmīgs koncertmeistars. Koncerta noslēgumā tika iestarpināts arī klavieru duetā izpildīts Morisa Ravela Valsis. Par performanci, protams, rodas jautājums, vai šāds repertuārs ir pasākumam atbilstošs (konkrēti runājot par Edītes Piafas un Kurta Veila dziesmu izvēli koncerta programmai)? Man šķiet, šī pasākuma mērķis nebija pārsteigt un pat šokēt publiku ar spilgtu un teatrāli piesātinātu priekšnesumu. Taču no otras puses – varbūt tas parāda Margaritas Tūnas spilgto un talantīgo audzēkņu personības, kuru attīstības procesos viņa ir piedalījusies? Šie jautājumi ir diskutabli, un, lai gan es atbalstu etiķetes ievērošanu konkrētos pasākumos (tai skaitā arī šajā koncertā), uzdrīkstēšanās ir cienījama. Kāpēc? Jo uz to ir spējīgs tikai retais.

Secinājums – krāsains, sirsnīgs, daudzpusīgs koncerts Manai skolotājai ir krāšņi izskanējis!

                                                                                               2016. gada oktobris

 ------------------------------------------------------------------------------------------------

Agnese Abramāne,

muzikoloģijas bakalaura 5. semestra studente

 

                       Par izcilu mūziku un čīkstošu krēslu

Klasiskās mūzikas koncerts "Manai skolotājai" muzikoloģes Margaritas Tūnas (1930-2012) piemiņai Rīgas Latviešu biedrībā 2016. gada 3. oktobrī. Koncerta rīkošanā piedalījās JVLMA un Latvijas Kultūras akadēmijas studentes.

Ar koncertu Manai skolotājai tā rīkotājs - Klasiskās mūzikas biedrība un tās vadītājs Juris Tūns - plāno atklāt stipendiju fondu topošajiem Latvijas muzikologiem un mūzikas menedžeriem. Pirms vairākiem gadiem šādu organizāciju (sākumā Sergeja Rahmaņinova klasiskās mūzikas fondu) ar mērķi iesaistīt jaunākās paaudzes, izveidoja muzikoloģe, savulaik pazīstamā kādreizējās Latvijas Filharmonijas koncertlektore Margarita Tūna, kura pirms dažiem gadiem aizgāja aizsaulē. Šodien viņas dēls Juris Tūns ir nolēmis atjaunot savas mātes radīto Klasisko mūzikas biedrību un tās ideju mazliet transformētā veidā – studenti stipendijas saņemtu ne tikai par labām sekmēm, bet arī gūstot praktisku pieredzi koncertu organizēšanā. Mākslinieki, kas tovakar uzstājās – Vestards Šimkus, Petrs Lauls, Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo – katrs kaut kādā veidā ir bijuši saistīti ar Margaritu, piedaloties viņas organizētājos koncertos vai koncertlekcijās.

Vestards Šimkus atskaņoja Ludviga van Bēthovena 30. sonāti, kas, rakstīta pēc iespaidīgās Hammerklavier sonātes,  ir diezgan kameriska un lieliski piestāvēja Biedrības zelta zālei. Vienīgi Biedrība nepiestāvēja šai sonātei, ja nevar māksliniekus nodrošināt ar nečīkstošu krēslu!! It kā sīkums, bet ja tu, klausītājs , sēžot zāles vidū, izjustajās piano vietās daudz labāk dzirdi krakš, krikš, krekš, tad nu atvainojiet, lūdzu!  Līdz ar to, iespējams lielā mērā tika izbojāts ieraksts un neapšaubāmi izkropļots dzīvais skanējums. Tā bija necieņa pret atskaņotājiem, klausītājiem un organizatoriem. Silts ieteikums būtu padomāt par jauna klavieru krēsla iegādi, ja tuvākā vai tālākā nākotnē ir plānots vēl kāds koncerts.

Kopumā Šimkus sniegumā īpaši gribētos atzīmēt vieglumu, varbūt pat brīžiem ēteriskumu, kas caurstrāvo viņa spēli. Tas izpaudās gan sonātē, gan arī 3. Paganīni etīdē no Ferenca Lista cikla Sešas Paganīni etīdes, kurā izmantota slavenā La campanella tēma. Pēc koncerta kāda klausītāja atzina: “Es vēl nekad tik tuvu nebiju redzējusi cilvēka pirkstus kustamies uz klavierēm tādā ātrumā! Tas bija tiešām iespaidīgi!” Jā, protams, instrumenta spēles tehnika un žilbinoša virtuozitāte visos laikos atstājusi iespaidu uz cilvēkiem, bet ne katrs to spēj pasniegt tik rotaļīgi un dabiski, kā dzirdējām tovakar.

No Krievijas atbraukušais pianists Petrs Lauls bija izvēlējies atskaņot vairākas miniatūras no Sergeja Rahmaņinova, kas esot bijis Margaritas Tūnas mīļākais komponists (par to liecina arī fakts, ka viņas dibinātā Klasiskās Mūzikas Biedrība sākotnēji darbojās ar nosaukumu Rahmaņinova mūzikas biedrība). Lauls spēlēja vienu miniatūru no romances Margrietiņas transkripcijas, mibemolminora etīdi un trīs dažāda rakstura muzikālos momentus, kas kopā izskanēja kā kontrastējošs, piecdaļīgs cikls ar kulmināciju noslēgumā. Varēja redzēt, ka māksliniekam Margaritas piemiņa ir ļoti svarīga, viņš, jau sakot ievadvārdus, bija iejuties muzikālajā tēlā, kas, piesēžoties pie instrumenta, tika realizēts ļoti mākslinieciski spilgti. Tā – ļoti profesionāli un augstvērtīgi izpildīti klasiskās mūzikas paraugi čīkstoša krēsla pavadījumā, mijoties ar atmiņām un stāstiem par Margaritu Tūnu diezgan nepiespiestā gaisotnē, bija izskanējusi koncerta pirmā daļa.

Pēc starpbrīža klausītājus sagaidīja Andreja Osokina un Katrīnas Gupalo performance, ko ievadīja Sergeja Prokofjeva trauksmes un izmisuma caurstrāvotā 7. klaviersonāte Osokina interpretācijā, tai sekoja vairākas dziesmas no Edītes Piafas un Kurta Veila repertuāra Gupalo izpildījumā, kuru izskaņā, demonstratīvi nogrūžot savu kolēģi no krēsla, Katrīna iesāka Morisa Ravela Valsi. Pēc dažām taktīm viņai drīkstēja pievienoties arī Andrejs, un viņi kopā nospēlēja šo skaņdarbu četrrocīgi. Jāatzīst, ka neskatoties uz Katrīnas aktiermeistarību un nepārtrauktiem centieniem piesaistīt publikas uzmanību, koncerta otrā daļa bija daudz par garu – tik ilgi koncentrēties ir grūti. Arī viņas skatuves tēls brīžiem bija nedaudz pārspīlēts – varbūt par daudz teatralitātes un šajā reizē nedaudz pietrūka izsmalcinātības, ko gribētos redzēt un dzirdēt, klausoties populāras dziesmas franču valodā. Turpretī Andrejs tovakar spilgti sevi parādīja no diviem rakursiem – kā izcils pianists un kā ļoti niansēts koncertmeistars. Varbūt otrā daļa būtu izdevusies gaumīgāka, ja Prokofjeva sonāte un Ravēla Valsis būtu atstāti kā pamatskaņdarbi, bet Piafa un Veils – tikai kā odziņa desertam?

Tā lūk, ar izcilu mūziķu piedalīšanos tika atsākta skaista un vērtīga tradīcija. Atliek vien novēlēt, lai izdodas viss līdz šim iecerētais, ideja ir dzīvotspējīga un katrs nākamais koncerts ir solis tuvāk pilnībai!                                                                                                          

                                                                             2016. gada oktobris 

------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                      Zināmu komponistu nezināmie opusi

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts JVLMA Lielajā zālē 2016. gada 1. oktobrī. JVLMA simfoniskais orķestris, jauktais koris,  solisti Eva Bindere /vijole/, Laura Teivāne /soprāns/, Ieva Parša /mecosoprāns/, Maksis Krilovs /bass/, Viktorija Pakalniece, Edgars Ošleja /teicēji/, diriģents Andris Vecumnieks.

Kā ik gadu, arī Jāzepa Vītolas Latvijas Mūzikas akadēmijas studējošo simfoniskais orķestris un koris, būdami aktīvi rudens-ziemas koncertsezonas notikumu dalībnieki, atklāj savu sezonu, nereti piesaistīdami interesi ar  interesantas Latvijas komponistu mūzikas programmu.

Šajā reizē koncertu atklāja muzikologa un komponista Oļģerta Grāvīša sapņainā Skaņu gleznu Emīla Dārziņa piemiņai  balsij un orķestrim (1960, veltīts izcilajam komponistam simfoniķim, O. Grāvīša kompozīcijas profesoram Jānim Ivanovam). Darbs izskanēja ar romantisku pieskaņu, kas muzikāli nedaudz atgādina mūziku no kinofilmām. Savukārt, kā muzikāls brīnums un negaidīts pavērsiens koncertā pirmajā daļā bija Jāņa Mediņa Daina Nr. 5 (oriģinālā klavierēm) komponistes Madaras Pētersones (JVLMA kompozīcijas programmas 4. kursa studente) versijā simfoniskajam orķestrim. Šis darbs iepriekš izziņotajā programmā gan netika ierakstīts, taču jāatzīst, ka Mediņa Daina kā krāšņa simfoniska miniatūra orķestra izpildījumā izklausījās fantastiski un sapņaini. Te būtu jāuzslavē komponistes pārlikums orķestrim, kurš tiešām ir izdevies tik labi, ka arī es, ja, piemēram, nezinātu, ka šis darbs oriģināli ir komponēts klavierēm, noteikti domātu, ka opuss jau no sākta gala ir rakstīts orķestrim. Manuprāt, arī orķestrim šis opuss patika, jo izskanēja ļoti pārliecinoši un ar sajūtu, ka darbs ir labi izstrādāts orķestra skanējuma specifikai.

Pirmās daļas noslēgumā tika atskaņots Jāzepa Mediņa Koncerts vijolei ar orķestri (1911), kurā solopartiju spēlēja Eva Bindere. Koncertam kopumā ir četras daļas, vijoles solo raksturīgas kantilēnas, arī melodiski spožas līnijas, nereti arī dažādas sarežģītas pasāžas, kas tiek spēlētas visā vijoles diapazonā (it īpaši ceturtajā oktāvā!). Brīžiem likās, ka komponists ir vēlējies pārbaudīt kā vijolnieka, tā arī pašas vijoles iespēju robežas. Manuprāt, tas ir īsts izaicinājums katram vijolspēles meistaram un Eva Bindere spoži un eleganti šo izaicinājumu realizēja. Vijolkoncerts (pirmais, ko Latvijas mūzikas vēsturē ir radījis latviešu komponists) kopumā ir kolorīts, potenciāli var raisīt pozitīvas, optimistiskas un vienlaikus arī romantiska muzikālā pārdzīvojuma izjūtas.

JVLMA sezonas atklāšanas koncerta otrajā daļā kā izteiksmīgs kontrasts skanēja Pētera Vaska mūsdienās mazāk zināms opuss – Kantāte sievietēm (1978). Kantātes kompozīciju veido iekšēju kontrastu – liriskas un caurspīdīgas skaņu ainas mijas ar pakāpenisku dramatisku ekspresiju, kas izskan it kā draudi. Ekspresīvo dabu paspilgtināja timpānu pielietojums, pakāpeniska dinamikas un tempa pieaugums, kā arī harmoniskajā izvērsumā un faktūrā regulāri sadzirdamās savdabīgas ausīm tīkamas Vaska disonanses, kas rada īpatnēju iekšēju nemieru un pat nervozitāti.  Vai ar šiem izteiksmīgajiem kontrastiem tiek raksturota sievietes daba? Mani kā klausītāju Vaska kantāte personīgi uzrunāja visvairāk.

Koncerta noslēgumā tika izpildīts Tālivalža Ķeniņa eksotiskais darbs ar indiāņu intonācijām – kantāte Sawan-Oong / Vēju gars (1973) jauktajam korim, simfoniskajam orķestrim, basam un diviem teicējiem (savulaik komponēta un pirmatskaņota komponista mītnes zemē Kanādā). Šo darbu bija interesanti arī skatīties, ne tikai klausīties. Opuss ir patiešām daudzveidīgs savā izteiksmībā. Gan korim, gan orķestrim izmantoti daudzveidīgi mūzikas valodas līdzekļi. Piemēram, kora čuksti un šņākšana, kas ilustratīvi attēlo vēju, tā plūsmu. Izmantojot dažādus netipiskus instrumentus, teicēju dalību, kora sonoriku – darbs radīja patiesi maģisku, mistisku un pavisam ne latvisku ainu. Izpildījums ļāva noticēt, ka uz skatuves notiek rituāls un šī sajūta laikam arī viena no galvenajām JVLMA sezonas atklāšanas koncerta pēcgaršā.

                                                                              2016. gada oktobris

-------------------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                           Pētera Vaska garīgā dimensija

19. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts, veltīts Pētera Vaska 70 gadu jubilejai, Rīgas Domā 2016. gada 8. septembrī.

Šīsvasaras izskaņā, no 24. augusta līdz 8. septembrim, kā ik gadu notika Valsts akadēmiskā kora Latvija rīkotais 19. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kas klausītājus priecēja ar daudzveidīgo programmu. Piecos koncertos trīs baznīcās izskanēja latviešu komponistu jaundarbi, kā arī pasaules mūzikas klasika.  Līdzīgi kā citus gadus, koncerti  izskanēja sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Liepājas simfonisko orķestri. Arī šogad neatņemama festivāla sastāvdaļa bija dažādu  Latvijas komponistu jaundarbu pirmatskaņošana. Jaundarbu radīšanai šoreiz tika uzrunāti komponisti Evija Skuķe, Dace Aperāne, Jānis Šipkēvics un Raimonds Tiguls. Festivāls Rīgas Domā 8. septembrī noslēdzās  ar Pētera Vaska godināšanu viņa 70 gadu jubilejā, koncertā piedaloties ērģelniecei Kristīnei Adamaitei, Valsts akadēmiskajam korim Latvija un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim diriģenta Māra Sirmā vadībā.

Koncerts tika atklāts ar komponista 1991. gadā radīto Tēvreizi (Pater Noster). Koris Latvija to dziedāja latviešu valodā, ko es pati līdz šim nebiju dzirdējusi. Tā izskanēja klusi, lūdzoši, bet vienlaikus it kā bezbailīgi. Savā ziņā ievadošais opuss visu koncertā atskaņoto nevilšus ļāva uztvert kā stāstu par latviešu tautas dzīvi – tās ciešanām, smago likteni, cīņu un brīvību. Smeldzīgs turpinājums izvērtās iespaidīgās Pētera Vaska Mesa korim un orķestrim (2000/2005) izpildījums. Mesa veltīta Latvijā traģisko 1941. gada 14. jūnija nakts notikumu, ko izcietusi latviešu tauta, atcerei. Mesas skanējuma laikā aizdomājos par mūsu tautas vēsturi – sadzirdot gan iekšējo trauksmi un nemieru, kas izskan Kyrie daļā, gan arī saklausot cerības intonācijas, kas savītas ar smago likteni – Gloria daļā. Lai arī darbs skanēja latīņu valodā, viss kopā saauga vienotā organismā – stāstā par latviešiem kādreiz atņemto brīvību un ceļu, kas ved uz nekurieni.

Gaišumu, cerību un ticību labajam ieviesa koncerta nākamie darbi – Spēka dziesma un Credo (Ticu). Pētera Vaska Spēka dziesmu jeb Canto di forza (2005) ir  kompozīcija, kas pēc Berlīnes filharmoniķu orķestra čellistu ierosmes sākotnēji tika rakstīts 12 čelliem. Tomēr nedaudz vēlāk tas piedzīvoja pārmaiņas un tieši Doma baznīcā pirmoreiz izskanēja pie ērģelēm Tālivalža Dekšņa atskaņojumā. Arī šajā koncertā darbs tika atskaņots ērģelēm talantīgās ērģelnieces Kristīnes Adamaites izpildījumā, kas izskanēja kā pašapliecinoša himna. Ērģeļu varenajā skanējumā opuss ir ar ļoti spēkpilnu muzikālo vēstījumu un spēj radīt skudriņas, tādēļ labprāt es to noklausītos arī 12 čellistu izpildījumā. Savukārt Credo (Ticu) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā iesākas intīmi, tajā kā lūgšana izskan augšupejošas klarnetes melodijā (klarnetes balss šajā reizē gan nebija intontatīvi gluži precīza). Darbs pakāpeniski iegūst spēku un pārliecību līdz himniskai kulminācijai pēc kuras seko gaiša, bet silta izskaņa.

Koncerta liriskā kulminācija un viens no vakara gaidītākajiem brīžiem bija jaundarba Mein Herr mein Gott (Mans Kungs, mans Dievs) – pasaules pirmatskaņojums, kura pamatā ir šveiciešu garīdznieka un mistiķa Brāļa Klausa (īstajā vārdā Svētais Nikolauss no Flīes, 1417–1487) lūgšana, ko viņš esot skaitījis ik dienas:

                Mans Kungs un mans Dievs, atņem man visu, kas man kavē man tuvoties Tev.

Mans Kungs un mans Dievs, dod man visu, kas ved mani pie Tevis.

Mans Kungs un mans Dievs, atņem mani man un ļauj man pilnīgi piederēt Tev.

Brālis Klauss ir vienīgais šveicietis, kas kanonizēts svēto kārtā. Mūža pirmajā pusē Nikolauss darbojies politikā, 50 gadu vecumā piedzīvojot dziļu garīgu krīzi. Pēdējos 20 savus dzīves gadus viņš pavada kā eremīts – no laicīgās dzīves aizgājis un neapdzīvotā vietā apmeties vientuļnieks, kas sevi visu velta tikai lūgšanām un meditācijai. Tas lieliski tiek atspoguļots šajā jaundarbā. Trīs līnijas (lūgšanu rindas), kur izpaužas dinamiskie kontrasti. Lai arī malējās rindas izskanēja pp dinamikā kā klusa, meditatīva apcere, vidējā rindā mūzika pieaug līdz pat ff, kas aizveda līdz dinamiskajai kulminācijai, pēc kuras kā ieelpa sekoja ģenerālpauze, aiz kuras atsākās meditatīvā lūgšana Mans Kungs un mans Dievs, atņem mani man un ļauj man pilnīgi piederēt Tev.

Koncerta noslēgumā skanēja Pētera Vaska kontrastiem bagātā Gloria (Slava) tās otrās redakcijas pirmatskaņojumā korim, ērģelēm un orķestrim. Kā norādīja pats autors – darba atslēgas vārds ir ''mūzika labas gribas cilvēkiem''. Opuss, kas bagātīgs savā noskaņu daudzveidībā, izskanēja grandiozās forte epizodēs mijoties ar caurspīdīgām bezteksta kora vokalīzēm. Noslēgumā monumentāli  izteiksmīgais četrkāršais forte korim un orķestrim lika nodrebēt visām Doma baznīcas sienām. Iespaidīgi un patiešām atmiņā paliekoši!

                                                                                       2016. gada oktobris

--------------------------------------------------------------------------------------

aktualizēts: 07.09.2017 14:45