JVLMA.lv
Vox Musicae » Arhīvs. JVLMA 2016./2017. akadēmiskā gada intervijas

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

-----------------------------------------------------------------------------

* Vox Musicae studējošo veiktās intervijas 2016./2017. akadēmiskajā gadā (teksts jāritina lejup):

- intervija ar JVLMA simfoniskā orķestra dirigēšanas studentu Artūru Gaili pirms bakalaura programmas absolvēšanas;

- intervija ar komponisti Eviju Skuķi;

- intervija ar Helmī Stalti par tautasdziesmas brīnumu mūsdienu cilvēka dzīvē;

- intervija ar aizrautīgo harmonijas likumu izzinātāju no Itālijas profesoru Antonio Grande, kurš ar vieslekcijām 2016. gada septembrī viesojās JVLMA;

- komponista Uģa Prauliņa pārdomas par etnodžezu.

------------------------------------------------------------------------------

Nora Vanaga,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

 

                                            Diriģents Artūrs Gailis

                                       

Saruna ar Artūru Gaili neilgi pirms simfoniskā orķestra diriģēšanas bakalaura studiju programmas absolvēšanas JVLMA

 

Kā iet? Kam Tu gatavojies tagad?

Šobrīd operā ar orķestri iestudējam Riharda Vāgnera Tanheizeru (operas orķestrī spēlē kopš 2014. gada), bet pats gatavojos jaunajai diriģēšanas sezonai.

Tu mācies ceturtajā kursā. Vai plāno studēt arī maģistrantūrā?

Šis jautājums man ir atvērts līdz iestājeksāmeniem. Visticamāk, jā, tas tā varētu būt.

Tev vakar bija koncerts (Rūdolfa Macata Koncerts Atmoda notika 1. maijā Kaņepes kultūras centrā), kā veicās?

Veicās ļoti, ļoti interesanti!

Jūs kā ansamblis (Macats, Hasselbergs, Maksimovs & Gailis) jau sen pastāvat?

Jā, apmēram nedēļu... Aptuveni nedēļu gatavojām programmu ar Rūdolfa Macata kompozīcijām, kurās ļoti liela loma ir improvizācijām. Pirms Kaņepes kultūras centra bija vēl viens koncerts ar Rūdolfu Macatu, kad muzicējām Sansusī festivāla pavasaras talkas ietvaros. Tā bija interesanta pieredze muzicēt uz vienas skatuves ar džeza mūziķiem.

Tu ļoti bieži koncertē. Vai pietiek laika sev?

(Pauze.) Sev mazāk, bet ļoti cenšos atrast laiku ģimenei, cik nu ir iespējams. Patiesībā jau tas, ko es daru, ar ko nodarbojos savā ziņā ir laiks, ko veltu sev pašam. Manuprāt, to tā nevar nodalīt atsevišķi.

Martā Tev bija diplomeksāmens operas iestudēšanā. Cik zinu, operu iestudē pirmo reizi. Kā tas top?

Tas viss sākas ar ļoti lielu sagatavošanās procesu. Šajā gadījumā iestudējuma mākslinieciskais vadītājs bija mans profesors Viesturs Gailis, kurš bija atbildīgs par diplomeksāmena norises kvalitāti. Šis vienlaikus bija ne tikai mans, bet arī operdziedātājas Devikas Evsikovas diplomeksāmens. Profesora pārraudzībā tika sagatavota Nikolaja Rimska-Korsakova operas Sniegbaltīte saīsināta versija. Savukārt es nodarbojos ar darba pārinstrumentēšanu. Tā kā akadēmija apmaksāja deviņus papildus mūziķus, man visa Nikolaja Rimska-Korsakova opera bija jāpārinstrumentē desmit cilvēkiem (ieskaitot koncertmeistari). Protams, bija jāsagatavo katram mūziķim partija, kas man prasīja vairāk kā mēnesi - sēdēju caurām dienām un naktīm....

Bibliotēkā, vai ne?

Jā, tieši tā. Man šķiet, visi redzēja, kā es gatavojos eksāmenam. Tad sekoja darbs ar operdziedātājiem un visbeidzot ar pašu orķestri, kas pēc visa milzīgā sagatavošanās procesa bija tāda kā atpūta un procesa izbaudīšana.

Kā Tev pašam likās, viss izdevās?

Manuprāt, jā. Tiešām!

Vai ir kāda opera, kuru sapņo iestudēt?

(Pauze.) Tas ir ļoti plašs jautājums, jo var ļoti daudz ko vēlēties iestudēt. Man personīgi ļoti tuva ir Džakomo Pučīni mūzika, lai cik arī tā nebūtu komplicēta no manas profesijas viedokļa. Tikpat labi tā varētu būt arī kāda latviešu opera.

Bez šī jautājuma noteikti neiztikt. Kā Tu izdomāji kļūt par simfoniskā orķestra diriģentu?

Kad es studēju maģistrantūrā alta spēli Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, tad es sāku domāt: ko tālāk? Man bija sajūta, ka vēl jāturpina izaugsme mūzikas nozarē. Tā kā man rados ir diezgan daudz diriģenti, man interese par diriģēšanu vienmēr ir bijusi. Tā nu es nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt saprast līdz galam - interesē vai neinteresē. Nepilnus divus gadus gatavojos iestājeksāmeniem. Pēc sešu gadu pārtraukuma bija jāpievēršas klavierspēlei, bez maz vai no jauna bija jāiemācās visa mūzikas teorija, kas ir atšķirīga stīdziniekiem un diriģentiem. Orķestra diriģentiem pēc iestājeksāmeniem visi mūzikas vēstures un teorijas studiju kursi ir kopā ar muzikologiem un komponistiem, tā kā nācās iemācīties lietas, kuras es nebiju mācījies nekad (smejas). Tas bija liels izaicinājums, taču kaut kā tas viss [diriģēšana] ievilka kā atvarā. Grūti iedomāties sevi bez šī visa – gatavošanās, pilnveidošanās.

Vai saskati sevī līdzību ar kādu diriģentu vai arī varbūt Tev ir kāds elks, no kā gūt piemēru?

Diriģēšana ir citāda profesija. Citāda ar to, ka tev rokās nav instruments, bet ar saviem žestiem, mīmiku un savu klātesamību tu mēģini atrast veidu, kā izteikties mūzikā, kā veidot savu interpretāciju. Un, manuprāt, šajā profesijā nav vietas apzinātai atdarināšanai, lai gan no otras puses, sākotnēji neko neatdarinot un nemācoties no citu pieredzes, tu īsti nevari iemācīties. Ir daudz diriģentu, no kuriem var ņemt piemēru – tas pats Karloss Kleibers, kurš ir fantastisks diriģents. Ar laiku gan jāatrod savs veids, kā visam ir jāizskatās un jāizklausās.

Mūsu akadēmijā ir ļoti labi diriģēšanas pasniedzēji, to skaitā mans profesors. To, ka mums ir labi pasniedzēji, var ļoti labi novērot meistarklasēs, jo tā diriģēšanas skola, ko šeit (akadēmijā) var iegūt, ir ļoti laba, it īpaši tā bāze un visas tehniskās lietas, kas daudz kur citur izpaliek. Domāju, tas saistīts ar to, ka šeit ir atceļojusi gan krievu skola, gan Eiropas skola. Piemēram, mans profesors bez Latvijas konservatorijas mācījies gan Pēterburgā, gan Vīnē. Un mācoties šeit četrus gadus, man pašam ir sajūta, ka tas pamats, ko esmu apguvis, man ir ļoti labs. Arī strādājot operas orķestrī, esmu daudz ko iemācījies par diriģēšanu. Tas ir pavisam citādāk, ko es sapratu tika tikai tagad, kad pats iestudēju savu pirmo operu. Tā ir pavisam cita diriģēšana.

Ar ko tieši tā atšķiras?

Tas viss atšķiras ar to, ka instrumentālā mūzika pati par sevi atšķiras no vokālās mūzikas. Kaut vai tīri tehniski. Un [operas] diriģentam ir jāmāk diriģēt vienlaicīgi gan vokāli, gan instrumentāli. Piemēram, kordiriģentam, kurš nav kādā veidā apguvis orķestra diriģēšanu, ir grūti uzreiz nodiriģēt tā, lai orķestris justos ērti. Ar pieredzi un laiku tas viss, protams, sanāk - to daudzi kordiriģenti Latvijā jau ir pierādījuši. Gluži līdzīgi arī es kā orķestra diriģents nedrīkstu strādāt ar dziedātāju, kā ar vijolnieku. Dziedātājs prasa citu žestu, citu attieksmi. Un opera prasa apvienot abas mākslas, nemaz nerunājot par režiju, saturisko pusi, tēliem...

Diezgan liels izaicinājums.

Tāds diezgan pamatīgs izaicinājums.

 Varbūt Tu tieši uz šo (operas diriģēšanu) nākotnē tiecies?

 Man nav tiešas atbildes uz šo jautājumu. Mani tas noteikti interesē, taču dzīvē ir lietas, kas no mums ir atkarīgas tiešā veidā un ir lietas, kas ļoti maz atkarīgas no mums. Zinu to, ka vēlos pilnveidoties kā diriģents, un cerēt, ka muzicēšana ar mani mūziķiem būs patīkama. Man liekas, tas ir tāds ļoti svarīgs faktors. It īpaši mūsdienās.

Atskatoties nedaudz pagātnē. Vai ir kāds koncerts, pasākums, notikums, kurš palicis atmiņā visspilgtāk?

Patiesībā ir bijuši ļoti daudz spilgtu notikumu, par ko man ir liels prieks. Esmu koncertējis ar vairākiem džeza mūziķiem, arī ar Sinfonietta Rīga stīgu kvartetu muzicējām ar lielisko Sebastian Studnitzky. Ar kvartetu pēdējā laikā vispār ir bijušas diezgan ekstravagantas un ļoti nopietnas programmas. Spilgti notikumi bija arī mani abi diriģēšanas eksāmeni. Man pat ļoti grūti kaut ko no tā visa izcelt. Ja tālākā pagātnē skatāmies, tad ļoti spilgti atmiņā palicis Arvo Perta Adam’s Lament diska ieraksts, kas pēc tam ieguva Grammy balvu. Ieraksts notika baznīcā Igaunijā, un arī pats komponists bija klāt diska tapšanā. Perts ir komponists, kas, manuprāt, dzīvo citos līmeņos un vienlaikus ir ļoti vienkāršs un pieticīgs cilvēks, kurš ar ļoti, ļoti lielu mīlestību attiecas pret mūziku un mūziķiem, kuri to izpilda. Tas bija liels un spilgts notikums.

Un vēl taču bija Daumanta Gaiļa 90 gadu atceres pasākumi.

Protams, šie koncerti mani uzrunāja ļoti personīgi. It sevišķi 25. februāra koncerts, kurā piedalījās VAK Latvija un Juventus. Man kā klausītājam tas bija ļoti krāšņs notikums. Savukārt, 10. februāra koncertā pats piedalījos kā altists, spēlējot ar Juventus. Jebkurā gadījumā nevaru sūdzēties, man tiešām ir bijuši daudz spilgtu notikumu.

Vai Tu esi piedalījies kādos konkursos kā diriģents?

Nē.

Vai ir doma?

Laikam vajadzētu. No vienas puses, Bēla Bartoks ir teicis, ka konkursi ir domāti zirgiem, nevis māksliniekiem, tomēr vienlaikus es konkursus diriģentiem uztveru kā labu un vērtīgu pieredzi. Mums, diriģentiem, tā profesija ir tāda, ko nevar iemācīties mājās pie spoguļa. Līdz ar to konkursi ir lieliska motivācija progresēt, pieredzes gūšana un apmaiņa. Ja nav regulāra darba ar orķestri, tad pieredze pašam ir jāsameklē.

Varbūt var patrenēties pie operas orķestra....

Tāda iespēja tuvākajā laikā nav plānota, vismaz man par to nekas nav zināms (smejas). Bet man septembrī būs koncerts ar Sinfonietta Rīga, Mario Brunello un Ēriku Kiršfeldu, kā arī novembrī būs divi bērnu koncerti ar LNSO, kurus man būs tā laime diriģēt.

Varbūt vari atgādināt, ar kādiem orķestriem esi strādājis, koncertējis?

Protams, pats par sevi saprotams, tas ir mūsu akadēmijas orķestris. Vēl esmu strādājis ar Philips simfonisko orķestri, kas ir ļoti augsta līmeņa amatieru orķestris Nīderlandē. Esmu diriģējis arī Sinfonia Concertante un Baltijas akadēmiju orķestri pašos tā pirmsākumos. Vēl bez tā ir bijuši arī vairāki atsevišķu projektu orķestri (piemēram, ierakstot jauno latviešu filmu Tas, ko viņi neredz).

Ir jūtama kaut kāda atšķirība, diriģējot dažādus orķestrus?

Orķestris ir ļoti smalks mehānisms, kas pirmkārt jau spēlēs tā, kā tu pats diriģēsi. Un, protams, ar katru orķestri pieredze ir pavisam citāda.

Kādi ir Tavi hobiji?

Man liels pēdējā laika hobijs ir mans dēls, kurš katru rītu mani pieceļ vismaz 6:30 no rīta, un tas mani pat nesadusmo, kas liekas brīnumaini! (Smaida.) Cenšos pēc iespējas vairāk veltīt laiku šim hobijam, ja to tā var saukt. Vēl man ļoti patīk ceļot, kas gan pēdējā laikā sanāk pārāk reti. Parasti ceļojam pie dabas – teiksim Gruzijas kalni. Ceļošana ir tā lieta, kas man nekad neapniks un ceru, ka dzīve iekārtosies tā, ka tas izdosies biežāk. Protams, ir jau vēl citi laika pavadīšanas veidi - dažādas draugu kompānijas, ar kurām labi pavadām laiku (piemēram, savstarpēja pusdienu rīkošana). Taču ģimene un mūzika ir tās divas lietas, kas manā dzīvē ir pamatā.

Ģitāra Tev vairāk ir kā hobijs vai kaut kas vairāk?

Ģitāra, pareizi! Ģitāra ir tā lieta, ko es kā padsmitgadnieks pašmācības ceļā sāku apgūt no pamatiem, tad nedaudz pamācījos džeza improvizāciju. Man astoņus gadus bija blūza ansamblis, kurā es spēlēju ģitāru, un kurš patiesībā vēl pastāv. Arī operā ir bijušas vairākas izrādes, kurās spēlēju ģitāru, piemēram, Seviljas bārddzinī. Mocarta operā Dons Žuans un Sergeja Prokofjeva baletā Romeo un Džuljeta esmu spēlējis mandolīnu. Marisa Jansona un LNSO koncertā spēlēju bandžo. Tā kā no stīgu strinkšķināmajiem instrumentiem nekur tālu netieku prom (smejas).

Ko plāno darīt vasarā?

Vasarā ļoti ceru kaut kur aizbraukt. :) Kaut vai nelielā izbraucienā ar ģimeni. Vēl vasarā kā diriģenta asistents piedalīšos Osvaldo Golihova operas Ainadamar iestudējumā Cēsīs. Varbūt piedalīšos kādās meistarklasēs, bet tas ir ļoti dārgs prieks, it īpaši diriģentiem.

                                                                                                  2017. gada maijs

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 4. semestra studente

 

                                                      Komponiste Evija Skuķe

                                  

Mūzika izraisa nopietnu atkarību, tā ir kā narkotika, ja tu sāc, tu nevari tikt no tās ārā.

Evijas Skuķes kā jaunas komponistes līdzšinējo panākumu kontā ir jau vairākas balvas. Viņa godalgota Latvijas mūzikas vidusskolu audzēkņu radošajā konkursā kompozīcijā (pirmā vieta – 2006, 2009, otrā vieta – 2007) par skaņdarbu Trans(s) stīgu kvartetam, ieguvusi pirmo vietu starptautiskajā kompozīciju konkursā Città di Udine X Itālijā (2014), kā arī saņēmusi JVLMA un Swedbank Gada balvu 2014.gadā.  Evija ir mācījusies kompozīciju pie vairākiem skaņražiem – Paula Dambja, Selgas Mences, Jāņa Petraškeviča un Pētera Vaska. Taču komponistes stils ir krasi atšķirīgs no saviem skolotājiem. Cita starpā, viņai ļoti patīk arī rokmūzika, tādēļ viņas komponētie darbi nereti ir trakulīgi un izaicinoši.

Ieva Lapkovska: Vai esi kādreiz domājusi komponēt simfoniju?

Evija Skuķe: Nē, simfonija man šķiet pārāk novecojis žanrs, esmu domājusi drīzāk par operas komponēšanu.

I.L.: Kāda opera tā būtu?

E.S: Tā būtu vairāk traģikomiska opera. Es noteikti gribu pēcnāves āriju! [smejas].

I.L.: Vai kāds kādreiz tev ir teicis, ka tava mūzika līdzinās kādam komponistam? Mūsdienās taču ir tik grūti būt oriģinālam?

E.S.: Jā, patiesībā nesen bija viens gadījums – printēju ārā notis Pētera Vaska konkursam. Atnāca Madara Pētersone un teica: ,,Izskatās, ka Tu esi uzrakstījusi Mesiāna skaņdarbu!’’.

I.L: Tu esi mācījusies pie vairākiem ļoti labiem pedagogiem – Selgas Mences, Pētera Vaska, Paula Dambja un Jāņa Petraškēvica. Cik ļoti viņi ir ietekmējuši, vai gluži otrādi, nav ietekmējuši tavas mūzikas stilistiku?

E.S.: Kad es biju pavisam maza (10 gadi) es mācījos pie Paula Dambja un visu, ko viņš man bija izlabojis, es pārlaboju atpakaļ. Visvairāk strādāt man iemācīja Selga Mence, taču ar Pēteri Vasku tas darbs bija vairāk filozofiskāks. Taču nekas nav salīdzināms ar Jāņa Petraškeviča slīpēšanas prasmēm.

I.L: Nomainot mazliet tematu, viens no populārākajiem taviem skaņdarbiem ir ar nosaukumu Transs, kurš šķietami ir atšķirīgs no tavas līdz šim komponētās mūzikas. Kas tobrīd notika tavā dzīvē, kad komponēji šo opusu?

E.S.: Nekas īpašs jau nenotika. Man vienkārši ļoti patīk metāls, varbūt šis skaņdarbs ir tāds, kur šī mīlestība izpaužas. Varbūt skaņdarbs pat sanāca nedaudz dusmīgāks, nekā tas bija iecerēts no sākuma.

I.L.: Kāda ir tavs iemīļotākā metāla grupa?

E.S.: Žanrs būtu Thrash metal, bet iemīļotākā grupa – Slayer.

 [Slayer ir amerikāņu trešmetāla mūzikas grupa, kas 1981. gadā izveidojās Hantingtonpārkā, Kalifornijas štatā (ASV). Slayer popularitāte strauji pieauga 1986. gadā, kad viņi izdeva albumu Reign in Blood. Mūzikas žurnāls Kerrang to ir nodēvējis par "visu laiku smagāko albumu".]

Esmu divreiz dzīvē bijusi uz viņu koncertiem. No viņa mūzikas es ietekmējos arī savam stīgu kvartetam. Visādi citādi, es ar saviem draugiem mūziķiem nonācām pie secinājuma, ka mums vairs nepatīk mūzika, jo mēs viņu vairs neklausāmies! [Skaļi smejas]. Ikdienā es ļoti reti klausos mūziku, gribas klusumu.

I.L.: Varbūt Tu esi iecerējusi iekļaut kādus metāla mūzikas citātus savā daiļradē?

E.S.: Nē, citātus, nē. Ar citātiem nenodarbojos. Stilizācija – jā, tā man patīk, taču man vēl vairāk patīk rakstīt savu mūziku. Varbūt izklausās ļoti aroganti! [Iesmejas].

I.L.: Vispār runājot par tavu komponēto kormūziku, ir mazliet saklausāma viduslaiku mūzikas ietekme. Vai esi pētījusi kādus komponistus, piemēram, Difē, Palestrīnu?

E.S.: Speciāli neko neesmu studējusi, taču, manuprāt, tas ir loģiski izskaidrojams, ka ir šī ietekme, jo es Dārziņos mācu polifoniju!

I.L.: Kā jau visi studenti, tu noteikti nereti arī esi pārgurusi. Kā tu noņem savu stresu vai atpūties no mācībām?

E.S.: Es eju kauties, vidēji divreiz nedēļā. Teorētiski, es eju uz cīņas mākslas treniņiem. Es īstenībā esmu ļoti agresīvs cilvēks. Tā kā mana ikdienas sfēra, kur darbojos, ir ļoti mierīga, tad tā visa agresija paliek manī iekšā! Kaut kā jau vajag viņu izlikt uz āru!

I.L.: Ko tu ieteiktu cilvēkam, kurš vēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku?

E.S.: Nesāc! J Mūzika izraisa nopietnu atkarību, tā ir kā narkotika, ja tu sāc, tu nevari tikt no tās ārā. Bet jaunajiem komponistiem es ieteiktu saprast kāpēc es gribu komponēt mūziku? Ja nevar saprast – varbūt arī nevajag? [Smaida].

Tā, lūk, Evija Skuķe stāsta par savu ikdienu, par iecerēm un iedvesmas avotiem. Cerams, komponistes iecere par traģikomisku operu piepildīsies un Latvijas opermūzikas krātuve būs par vēl vienu operu bagātāka!

                                                                                          2017. gada maijs

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

 

Katrīna Riekstiņa,

etnomuzikoloģijas bakalaura 7. semestra studente

 

             Pēdējais laiks dziedāt savu brīnuma dziesmu – tautasdziesmu

 

                                            

                                            Helmī Stalte, dzimusi 1949. gada 7. augustā.

Folkloriste, lībiešu kultūras saglabāšanas aktīviste. Bijusi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja folkloras speciāliste, strādājusi Radio un Televīzijas padomē, Rīgas Domē un bijusi Kultūras un izglītības lietu komitejas vadītāja. Kopā ar vīru Daini Staltu 1976. gadā dibinājusi un līdz 2004. gadam vadījusi folkloras kopu Skandinieki, ko tagad vada meita Julgī.

Helmī Stalte sabiedrībā plašāk zināma kā lībiešu kultūras aktīviste un – kopā ar vīru Daini Staltu un folkloras kopu Skandinieki, ko abi vadījuši 28 gadus– arī kā Latvijas folkloras kustības aizsācēja. Sazinoties ar Helmī par interviju un stāstot, kas mani interesē, viņa nosmej un saka, ka viss jau ir uzrakstīts, bet piekrīt satikties. Mēs tiekamies saulainā pavasara dienā Helmī Staltes dzīvoklī Torņakalnā. Viņa mani sagaida ar tēju, kūku un krāsnī ceptām siermaizēm.

Folkloras draugu kopa Skandinieki šogad svin savu pastāvēšanas četrdesmito gadadienu, ko plāno atzīmēt 19. novembrī ar vairākiem koncertiem un meistarklasēm LU Humanitāro zinātņu fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums”, kā arī noslēguma koncertu Rīgas Latviešu biedrības namā. 

Katrīna Riekstiņa: Jūs esat beigusi Jāzepa Mediņa mūzikas koledžas kordiriģēšanas nodaļu. Kas mudināja pievērsties folklorai?

Helmī Stalte: Es jau pirms tam biju pievērsusies folklorai, pirms Mediņa mūzikas skolas, jo faktiski visa mana dzimta, mana ģimene vienmēr ir dziedājusi tautasdziesmas. Mūsu mājās vienmēr pulcējās dziedoši līvi. Mana mammiņa (Krišjāņa Valdemāra jūrskolas lietvede Marija Ozoliņa, dzimusi Rozencveiga K. R.) pirmās brīvvalsts laikā brauca ar slaveniem operdziedātājiem pa visu Latviju kā pianistekoncertmeistare. Viss manā mūžā sasummējās dziesmā. Arī mēs ar vīru iepazināmies līvu dziesmu ansamblī “Līvlist”. Tas ir neparasts un brīnišķīgs moments, ka mums izdevies satikties, abiem esot līviem un veidojot līvu ģimeni ar kopīgu attieksmi un skatu uz dzīvi. Viņš ir no Vidzemes līviem, un es esmu no Kurzemes. Tā nu mums iznāca apvienot Latvijas ziemeļus Rīgā. Ansamblī “Līvlist” dziedājām līvu dziesmas dažādās apdarēs. Iepazīstot lietuviešu un igauņu pieredzi, kas folkloras kustību aizsāka stipri senāk, mēs sapratām, ka ir pēdējais laiks mosties Latvijas dziesmai. Gribējās modināt tīru dziesmu, bez tām, kā mēs jokojoties mēdzām teikt – “aptaisītām tautasdziesmām”. Dziedot to – savu brīnuma dziesmu tautasdziesmu – sākām braukt, pierakstīt, cik nu vien iespējams, izzināt, sajust un iemīļot katru ūnikumu, jo bija skaidrs, ka tauta vēl sevī glabā tās atmiņas, dziesmas un dziedāšanas veidu. Tā mēs mācījāmies no teicējiem un dzīvā dziesma pārgāja mūsos, jo to nevar pierakstīt ne nošu bumbiņās, ne kādā citā veidā. Tā ir teicēja attieksme, stāsts par dziesmu, sajūtas un personiskā pieredze – neiedomājama bagātība, kas mantota no paaudzes paaudzē. Tā mēs 1976. gadā nodibinājām “Skandiniekus” un sākām šo ceļu, braukdami pa visu Latviju, modinādami novadus, mācīdamies novadu dziesmas, teikas, nostāstus un teikdami: “Uh, kas jums par bagātību! Kāpēc jūs to nedarāt paši?” Nevis tas, ka MĒS kaut ko esam iemācījušies, bet kāpēc jūs paši savējo bagātīgo mantojumu neceļat godā? Un tas izdevās! Novados sākās rosība, arī mūsu pašu ļaudis sāka veidot kopas, veidojās domubiedru loki, interese visā Latvijā. Kā spēcīga vainagošanās šim darbam jāmin 1988. gada folkloras festivālu “Baltica”.

K.R.: Katram laika posmam ir kādas raksturīgākās iezīmes vai tendences, kas piesaista daudz cilvēku. Kā Jums šķiet – 1970. gados šī tendence bija folkloras kustība?

H.S.: Septiņdesmitajos gados lielu cilvēku skaitu folklora nepiesaistīja, jo tā bija nule aizsākusies, pie kam kā disidentiska darbība, uz kuru raudzījās nosodoši, uzmanīgi. Astoņdesmitajos gados palēnām pieauga interese – dziesma kā savas tautas manifests, kā brīvības karogs kā indivīda izcēlums sāka rast daudz sekotāju. 1970. gadu beigās Zinātņu Akadēmijas Folkloras sektors rīkoja Jurjāna dienas, kad mēs pirmo reizi parādījām mantojumu tā, kā līdz šim padomju gados nebija parādīts. Elza Kokare toreiz vadīja folkloras sektoru un man teica: “Helmī Stalte, bet kāpēc jūs, “Skandinieki”, nedziedat skaisti?” Es biju mazliet pārsteigta un es viņai jautāju: “Bet ko Jums nozīmē vārds “skaisti”?” Ko tas ietver sevī? Vai to vispār var attiecināt uz etnogrāfisko dziedāšanu? Mēs mācāmies no teicējiem un tas nav ne skaisti, ne neglīti tas ir tā, kā skan mūsu tautasdziesma caur katru cilvēku atkal atsevišķi caur viņa balsi, dvēseli un sirdi, un katram tā skan citādāk.” Es to jautājumu laikam atcerēšos visu mūžu, jo tas daudz ko izsaka, kāda bija tā laika attieksme.

K.R.: Kā radās pati ideja par “Skandiniekiem”?

H.S.: Darbojoties līvu dziesmu ansamblī “Līvlist, kas dziedāja Dzintara Kļaviņa un Veljo Tormisa līvu dziesmu apdares, mēs braucām dažādos braucienos uz Lietuvu un Igauniju. Vairāk, nenoliedzami, bija braucienu uz Igauniju, jo tie ir līvu asinsbrāļi. Reiz mēs sastapāmies ar Tērbatas folkloras kopu “Hellero” pilskalnā, kur tie stundām dziedāja pie ugunskura senās regilaul [regilaulud – tradicionālās senā slāņa igauņu tautasdziesmas – K. R.], senās rūnu dziesmas. Mums tirpas skrēja pār kauliem un mēs sapratām, ka mūsu “traļaļā, ļaļaļā” tas ir ārprāts. (Smejas.) Tā ir cita pasaule. Un aptverot, ka mums arī ir tā pati pasaule, kas viņiem, tas šķita šausmīgi, ka mēs ar tādu novēlošanos to atskārstam. Mums bija cieša, cieša saskarsme ar lietuviešiem un igauņiem. Daudz ciešāka nekā tagad. Tagad tā ir tik sadrumstalota, ka uzskatāma kā teju neeksistējoša, bet toreiz bija ļoti. Mēs rīkojām dažādus seminārus par vienu tēmu, piemēram, Lietuva, Latvija, Igaunija – ar visu dziedāšanu, dziedāšanas manieri, folkloras ekspedīciju pieredzi, un šajos pasākumos piedalījās gan pētnieki, gan praktiķi. Lai arī Lietuvā jau stipri ilgāk bija folkloras kustība, aizbraucot uz Viļņas folkloras festivālu un iznākot ar Goda soli, mums izdevās pārsteigt arī viņus. Izrādās, kā viņi paši teica, mēs bijām “pārlekuši tādam desmitgades posmam”, ko viņi bija muļļājuši cauri, un ielēkuši spēcīgā – pareizajā stāvoklī! Mūs stiprināja un ietekmēja pieredze, stāja un attieksme, ko mēs smēlāmies gan no igauņiem, gan no lietuviešiem, bet mums bija kas īpašs – savas zemes spēks, mūsu pašu apziņa. Tā mēs pēkšņi izvirzījāmies priekšplānā. Tas bija brīnišķīgi!

K.R.: Šodien “Skandinieki” ir kuplā skaitā. Ir sajūta, ka jūsu pulciņš tikai aug. Cik dziedātāju bijāt pašā sākumā, varbūt atceraties – kuri?

H.S.: Šausmīgs jautājums! Es nesen meitai teicu, ka mēs esam pāri par 200. Viņa saka: “Ko Tu! Pāri par 400!” Arī Guntis Šmidhens ir skaitījis, esam devuši viņam dalībnieku skaitu, tur tiešām iznāca pāri par 300 vien sākuma gados. No sākotnējiem sastāviem kādi četri cilvēki teju visus 40 gadus ir bijuši “Skandinieki”.

K.R.: Kuri tie ir?

H.S.: Es, Marga Stalte.. Julgī piedzima daudz vēlāk, pareizi. Vai dieniņās, vai mēs tiešām esam tikai divas? Nu, jā, tie pārējie piedzima vēlāk.

K.R.: Kā cilvēki nonāca “Skandiniekos”?

H.S.: Tas ir interesants un individuāls ceļš caur pazīšanos, caur radiem, draugiem. Caur to, ka pašiem bija interese par savu tautu, savas tautas vēsturi, it sevišķi tajā bargajā stagnācijas periodā. Tas bija tāds skaidrs protesta ceļš pret rusifikāciju, un tie cilvēki, kam tas nebija vienaldzīgs, domājoši cilvēki, tie pulcējās. Mēs nodibinājām folkloras klubu “Laismava” un nāca arvien, arvien klāt. Bija tādi cilvēki, kurus mēs aicinājām piepulcēties – kā Valdi Muktupāvelu, Māri Muktupāvelu, Jāni Vanagu – zinot, ka viņi dziedāja tautasdziesmas. Klāt piepulcējās arī Ilga Reizniece. Pamatā tas uzdevums bija radīt kodolu – “Skandiniekus” kā folkloras kopu vadītāju veidošanās skolu, no kuras viņi aiziet pēc tam pa visu Latviju. Nevis tā, ka savākties tādai vienai elitārai čupiņai un priecāties par zināšanām, sēdot uz to kaudzes. Tie bija ļoti talantīgi cilvēki mums apkārt. Un tā veidojās tā folkloras kustība, pateicoties šim solim, šim mērķim un šiem brīnišķajiem ļaudīm.

K.R.: Pastāstiet, kā notika mēģinājumi un kā gatavojāt repertuāru?

H.S.: Mēģinājumi notika ļoti dažādi. (Smejas.) Mēs vispār dzīvojām dabas ritumā. Pirmkārt, mums vienmēr bija visi gadskārtu svētki, tad mums, dabīgi, interesēja arī ģimeņu godi, kas ir cieši saistīti ar to, kas notiek dabā. Pakārtoti repertuāri veidojās arī no ekspedīcijām, no teicējiem iegūtajiem materiāliem. Viņu teikto dziedājām un stāstījām. Tas bija milzīgs vēl neizpētīts un neapgūts lauks, kas mums pavērās ar savām krāsām un niansēm, valodas daudzveidību un attieksmēm. Arī izmantojām dažādus jau esošos pierakstus gan no Jurjāna, gan Melngaiļa, arī Graubiņa materiāliem. Mūsu rokās nonāca unikālā Graubiņa “Dziesmu lizda”, kas tikai nesen ir publicēta. Mums to uzticēja kopētā manuskriptā. Tā mēs apguvām tās brīnišķīgās dziesmas, viņu variantus dažādos novados. Tā bija liela Latvijas bagātība, kas nonāca mūsu rokās.

Mums bija ļoti sarežģīts laiks, jo tas padomju laiks bija tāds, kad ļoti mēģināja mūs šķaidīt. Ik uz soļa bija jābīstās arī no nodevējiem un iesūtītiem ļaudīm, kas radīja paranoju. Un tad nāca krišnaīti ar krāšņu un gatavu manās acīs pseidogarīgumu. Interesanti, ka tieši krievu folkloristi mūs brīdināja par šo vilni, kas viņus jau bija skāris. Mums tolaik bija ļoti labi kontakti arī ar Pēterburgas folkloristiem, īstiem krievu folkloristiem. Braucām tur un viņi brauca šeit. Tas bija tas, kas tautas nešķiro ne pēc valodas, ne pēc kā, bet pēc garīgā mantojuma. Tad arī “Skandiniekos” bija smagais krišnaītisma trieciens. Tas skāra spēcīgus garīgus cilvēkus un daudzi aizgāja pa pieskari, turpinot svešādus ceļojumus un garīguma meklējumus. Tik ļoti žēl, tik ļoti vienkārši un tendenciozi izdarāms. Arī šobrīd ir ļoti, ļoti jāuzmanās no visām šitām pseidokustībām, faktiski viņām nekāda sakara ar garīgumu nav. Bet mūsu vērtību mērā katram ejams individuāls izziņas ceļš, bez konkrētiem, vienlīdzīgiem priekšrakstiem. Mēs ar to neuzmācamies. Un tad ir viss kārtībā.

K.R.: Atgriežoties pie repertuāra, Ilga Reizniece atceras, ka “Skandinieku” mēģinājumos notis bija tikai Jums.

H.S.: (Smejas.) Vai, cik interesanti!Būtībā mācījāmies dziedot. Katrs pats sev pierakstīja vārdus jeb skribelēja melodijas līniju.

K.R.: Pastāstiet, kā Jūs lietojāt notis un kāda ir Jūsu attieksme pret tām?

H.S.: Pret notīm man ir ļoti laba attieksme. (Smejas.) Es jau teicu, ka bija tādas melodijas, kuras bija Melngailim un Jurjānam pierakstītas dažādos materiālos, kuras vairs nekur citur neeksistēja. Tās bija brīnišķīgas. Tad es pati viņas iemācījos. Tā es tās notis izmantoju un ar savu balsi dziedāju un mācīju pārējos. Ar balsi. Nezinu, vai tas ir labākais, bet man likās tolaik labākais variants. Daudzi tās bumbiņas nemaz nepazina. (Smejas.) Otrkārt, ja tu dziedi, tautasdziesmām jau vispār piemīt tas netemperētais dziedājums, nav absolūtās skaņas, ir virsskaņas un visādi rotājumi, varianti, no sākuma jau to nevar apgūt. Bet, ja tu ar savu balsi dziedi, ar savu attieksmi, gribot negribot veidojas pavisam cits dziesmas skanējums, nekā ja tu “noplinkšķini” uz klavierēm. Tāda mana attieksme pret nošu bumbiņām. Jā – un, protams, dziedot un mācoties no dziedātā, bieži veidojas arī savs variants, bet tas ir dabisks process, ko pēc gadiem dziesmu salīdzinot ar bumbiņām esam atkal pamanījuši.

K.R.: Kā jau minējāt, esat daudz braukājusi pie teicējām. Kā par viņām uzzinājāt un kā notika sadarbība?

H.S.: Es toreiz strādāju Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tur bija daudz ekspedīcijas, kas vāca tieši materiālo, etnogrāfisko mantojumu, kas interesējās par arhitektūru, darba veidiem, vilnām un liniem un tamlīdzīgi, bet tas viss vienmēr ir gājis roku rokā ar garīgo mantojumu. Mums bija smieklīgs dalījums Zinātņu Akadēmijā – etnogrāfiskā nodaļa un folklora. Tātad – materiālais un garīgais. Viņi pat nesasveicinājās liftā, kā viņi paši stāstīja. To nevar dalīt, bet ja to dala – tas ir nepilnvērtīgi un tas ir muļķīgi, un, galu galā, tas nav zinātniski. Ja to māju ceļ, tad to dara, pamatojoties uz zināšanām par zemes strāvojumiem, koku, mēnesi utt. Tas viss ir garīgais mantojums. Un tad tā arhitektūra slejas augšā un viss kopā ļoti jauki savienojas. Tā arī audeklā, visas zīmes veido stāstu un tas, kā tu to aitiņu cērp un apstrādā, parādās tavās zeķēs.

Brīvdabas muzejā diemžēl bija mantota šī dalītā attieksme. Braucot uz etnogrāfiskajām ekspedīcijām, saskārāmies ar visu to lielo kopīgo bagātību. Uzzinājām no cilvēkiem kur ir dziesmu zinātāji, braucām kā dārgumu meklētāji ar lielu pašiniciatīvu. Paldies Dievam, ka tolaik tas viss nebija tik nenormāli dārgs un mēs varējām noīrēt kādu autobusiņu un kopā aizbraukt. Katru reizi no reizes pierādījās, ka tas ir ārkārtīgi vērtīgi un ka tas ir primārais, kas mums ir jādara, jo cilvēki iet mazumā, kā mēs esam pārliecinājušies un kā šobrīd vēl pārliecināmies. Man kāds saka: “Vai, jāaizbrauc tur, deviņdesmit gadi jau.” Bet tur katra diena no svara. Cik daudz nokavējuši bijām arī mēs un jebkurš cits. Tur aiziet milzīga bagātība. Katrs vecs cilvēks nav gudrs, tas arī jāatceras. Ja viņš nav bijis gudrs dzīvē, tad viņš vecumā nepaliek gudrs... (Smejas.) Bet ir tādi cilvēki, kuri vecumā ir daudz gudrāki par jauniem cilvēkiem. Un tā ir milzīga vērtība, ja tādus tu satiec. Faktiski, jaunība nav priekšrocība un vecums arī nav priekšrocība, starp citu.

K.R.: Kādi, Jūsuprāt, bija iemesli, kāpēc cilvēki iesaistījās folkloras kopās?

H.S.: Pirmkārt, tas bija atklājums par savējo, latvisko. Ļoti spēcīga nacionālās pašapziņas un identitātes celšanas forma. Tagad vārds “patriotisks” skan katram priekšā pakaļā un tiek pelts... Es, piemēram, nelietoju šo vārdu, jo man viņš ir tik ļoti nopietns un piesātināts. Es nekad neesmu teikusi: “Es esmu patriote”. Man liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams. Ja es to pateikšu skaļi, tad tas būs ļoti ārišķīgi – tas jāpierāda ar darbiem, ne vārdiem. Laikā, kad daudz lietu nevarēja skaļi runāt, tās varēja just un izdziedāt – caur savu dziesmu, savu attieksmi, mīlestību un cieņu par savu zemi. Pašiem radās vienotības sajūta, jo tā dziesma ir fantastiska vienotāja... Tīri fizioloģiska vienotāja ar vibrācijām un kopumu. Plecs pie pleca.

K.R.: Kādi dzīves brīži, personības un notikumi Jums nāk prātā, dzirdot vārdus “folkloras kustības sākums”?

H.S.: Dzīves brīdis – es satiku savu dzīvesbiedru. Mēs bijām divi tādi, kas viens otru tur, godā, sargā, mīl – mūs nevarēja uzvarēt nedz funkcionāri, nedz skauģi, kas bieži ceļu šķērsoja. Visādi mēģināja ar vienu vieglāk var tikt galā, bet divus uzveikt ir daudz grūtāk. Es pat nezinu, no kā tas bija lemts, ka mēs satikāmies abi un ka mēs gājām šo ceļu. Mums jau Dievs bija devis dziedamo rīkli, prātu, savā ziņā izskatu jaunībā. (Smejas.) Un tam ir liela nozīme, lai vestu aiz sevis, un bērniņi vēl bija.

Spilgtākais man bija, kad 1988. gada “Baltikā” gājām gājienā – tas, ka izgājām ar karogiem Sporta pilī, tas bija neiedomājami, bet man visvairāk palicis atmiņā tas gājiens cauri Rīgai ar karogiem, un kā cilvēki stāvēja malās... Tagad jau tik daudz Dziesmu svētku gājieni ir bijuši, bet toreiz viņi ne tikai tur skaļi gavilēja, nē, skaļi negavilēja, bet kādām acīm skatījās... Kā mēs saskatījāmies. Asaras bira, prieks bija un lepnums bija. Un tad bija tāds moments, ka tautasdziesma bija īstajā laikā un īstajā vietā. Absolūti. Bieži tā nevar būt. Bieži cilvēki saka: “Kāpēc mēs nevaram atjaunot to sajūtu?” Nevar. Tas ir tas laiks, tā vieta un tas moments, kāds tas bija. Tur bija tāda vienotība tautā, tajos, kas tur bija sanākuši. Tā īstā, latviskā vienotība ir ne skaļā, ne bļaurīgā, bet tā dziļā, kas man vienmēr ir simpatizējusi. Ļoti. Tas ir spilgtākais, kas man ir palicis – tieši tas gājiens.

K.R.: “Skandiniekiem” bija liela loma folkloras kustības sākumā. Kā Jūs domājat, kāda loma ir mūsdienās? Vai tā ir mainījusies?

H.S.: Domāju, ka jā. Tā jābūt. “Skandinieki” ir mainījušies. Mēs visi esam mainījušies. Tikai tā jēga – tā nav mainījusies mūsu darbībai, galīgi ne – būt par savas zemes dziesmas dvēseli, skanēt tālāk un nodot to no paaudzes paaudzē. Ir ļoti interesanti būt šajos apstākļos, kad notiek atkal nolīdzināšanās, vienādošanās ar Eiropu. Man patīk, ka tagad, kad būs tas mūsu Eiropas Savienības prezidējošais gads, ir izvēlēts simbols – dzirnakmens. Kā mūsu tautas simbols – čaklums, darbīgums, sēnalas no graudiem jāatšķir. Svarīgi, lai cilvēkos dzīvotu pamatvērtības. Galvenais mūsu vērtības nenošovot, nenoziņģēt, nenoplicināt un nevulgarizēt. Es neesmu pret citiem žanriem mūzikā, bet par vērtīgiem.

K.R.: 1992. gadā intervijā Amerikā izdotai avīzei “Laiks” Jums tiek uzdots jautājums: “Ko jūs, “Skandinieki”, tagad darāt? Neatkarība sasniegta un katrs var runāt un dziedāt, ko grib un kā grib. Ko nu vairs?” Kā Jūs atbildētu uz šo jautājumu šodien, pēc 22 gadiem?

H.S.: Un kā es esmu tur atbildējusi? (Smejas.) Neatkarība ir ļoti dārga, trausla lieta, katrs no mums to izprot citādāk. Cits cilvēks visu mūžu nebūs neatkarīgs, cits jau piedzimst neatkarīgs. Skatoties šobrīd uz mūsu Latviju un uz tiem cilvēkiem, kuri virza mūs, es domāju, ka neatkarības izpratne ir ļoti izstiepts jēdziens... Man ir ļoti žēl, ka ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri saka “šai zemē”, bet nesaka “Latvijā”. Tikko saka “šai zemē”, tā ir skaidrs, ka “šai zemē, tai zemē” – uz “taizemi” ātri var nokļūt. Tas vienkārši man tāds salīdzinājums, bet skarbs.

Pati esmu bijusi aktīva politikā visus gadus, jo neesmu vaimanoloģijas piekritēja un saprotu: ja tu ar kaut ko neesi mierā, tad pašai jādara ir tik, cik tu spēj. Esmu darījusi tik, cik spēju, un esmu satikusies ar ļoti daudz cilvēkiem Latvijā, kas ir negodprātīgi, no kuriem daudz kas atkarīgs. Negribu iegrimt lietas būtībā, bet man ir ļoti smagi tāpēc, ka es to visu redzu, un saprotu. Saprotu arī tāpēc, ka pamatā ir latviskās dzīvesziņas patiesības, kurās tu esi nolobījies tā kā tāds sīpoliņš nost no visām savām čaulām. Bez liekulības, bez naida, bet tu redzi to otru cilvēku cauri kā rentgena stariem, bet tas nav viegli šobrīd. Tāpēc folklorai šobrīd ir pilnīgi cits uzdevums – mēģināt atrast īstos vārdus šim laikam, atrast īstos rituālus šim laikam, lai tas nebūtu sektantiski, bet spēcīgi. Lai tie būtu mūsu vārdi, mūsu rituāli un lai atrastos cilvēki, kurus tas uzrunā. Tie īstie cilvēki, no kuriem ir daudz kas atkarīgs.

                                                                               2016. gada oktobris

 

------------------------------------------------------------------------------------

Ieva Lapkovska,

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

 

                                                          

                                                

Antonio Grande:"Mūzikai un matemātikai ir kaut kas kopīgs, vismaz matemātikai ar mūzikas pētniecību, jo abos gadījos ir jāatrod problēma un tā jāatrisina."

 

                      Eksaktā mūzika jeb mūzikas itāliskā smarža

* Antonio Grande - mūzikas zinātnieks, profesors, pianists, vijolnieks un fiziķis no Itālijas, ieradās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, lai no 19. līdz 22. septembrim Erasmus programmas ietvaros muzikoloģijas, kompozīcijas un orķestra diriģēšanas programmu studējošajiem studiju kursa Harmonija ietvaros sniegtu vieslekcijas mūzikas teorijas un analīzes jautājumos. Vieslekciju oficiālais nosaukums bija Tonalitātes organizācijas jaunās formas no Šūberta līdz 20. gadsimta mūzikai. Muzikologs lekcijās stāstīja, kā varam raudzīties uz Ferenca Lista, Friderika Šopēna vai Franča Šūberta darbiem pavisam no cita – matemātiska, ģeometriska skata punkta. Vieslekcijas ilga tikai trīs dienas, taču tādu mūzikas analīzes traktējumu pie mums bija dzirdējis reti kurš studējošais, tādēļ nelielā sarunā piedāvāju ielūkoties itāļu muzikologa Antonio Grande uzskatos par mūziku un pētniecību.

Ieva Lapkovska: Jūs esat mūzikas teorētiķis, laikmetīgās mūzikas analītiķis savā pamatievirzē, bet vai Jūs mācat/darat arī kaut ko citu?

Antonio Grande: Jā, es esmu mūzikas teorijas profesors Komo Konservatorijā (Itālijā), taču agrāk nodarbojos arī ar klasicisma mūzikas analīzi. Esmu uzrakstījis divas grāmatas par sonātes formu, par galanto stilu un klasicisma stilu. Vēlāk pievērsos savai pamatievirzei - harmonijas izpētei 19.gs otrajā pusē un 20. gs pirmajā pusē. Pamatizglītībā esmu matemātiķis – fiziķis, un tas man ir palīdzējis mūzikas izpētē. es arī esmu bijis pianists un vijolnieks, kādreiz sniedzu ļoti daudz koncertus, taču man  tas apnika, vēlējos pētīt mūziku un izprast to.

I.L.: Mūsu akadēmijā studenti ir pārsvarā  no 20 -30 gadus veci, kā ir ar Jūsu konservatoriju? Vai sastopami arī 40 - 50 gadu veci studenti?

A.G.: Nē, arī mani studenti ir ap 20 - 22 gadus veci. Itālijā ir 3 gadus ilgas studijas, bet tās var sākt tikai tad, ja esi izgājis mūzikas vidusskolu (it. Academic music gymnasium) un tad, kad students ir sasniedzis 19 gadu vecumu viņš var sākt studijas konservatorijā.

I.L.: Kā ir ar studentu attieksmi pret studijām, vai viņi regulāri apmeklē lekcijas?

A.G.: Problēma ir tā, ka Komo konservatorijā studenti vēlas spēlēt instrumentu, tādēļ mani priekšmeti ir nolikti otrajā plānā, tādēļ ir grūti izraisīt patiesu interesi. Bet es esmu spējīgs izraisīt interesi savās lekcijās un mani studenti ir ļoti uzmanīgi klausās manī.

I.L: Ja kāds  ārvalstu students vēlētos mācīties Jūsu klasē, vai tas būtu iespējams? Jūs pasniedzat arī angliski?

A.G.: Mūsu konservatorijā mēs mācam tikai itāliski. Mums ir daudzi studenti no Ķīnas un Korejas, bet viņi nezin angļu valodu. Mums ir tikai daži studenti, kas ir pieteikušies Erasmus programmā.

I.L.: Kā Jūs varētu raksturot itāļu mūziku dažos vārdos?

A.G.: Bet Itālija taču vienmēr ir bijusi mūzikas centrs sakarā ar savām melodrāmām, operām. Instrumentālā mūzika arī bija svarīga. Mums ir ļoti daudzi nozīmīgi komponisti – piemēram, Lučāno Berio, Luidži Nono, Bruno Moderna.

I.L.: Mūsu akadēmijā ir lielie talanti, vai arī Jūsu konservatorijā tādi pastāv?

A.G.: Mūsu konservatorija, Komo, ir tuvu lielam kultūras centram, notiek tā, ka ļoti apdāvināti studenti dodas uz citām konservatorijām, piemēram, uz Milānas konservatoriju. Tāpēc tas ir diez gan sarežģīti mūsu skolā atrast kādus patiešām izcilus mūziķus.

I.L: Itālija ir slavena ar savu kantilēno mūziku, bet vai varat nosaukt kādus komponistus, kuri pievēršas arī avangardam?

A.G.: Visa itāļu mūzika ir ļoti kantilēna, dziedoša, tā ir mūsu kultūra, taču, kā es teicu, šajā brīdi ir daudz jaunie komponisti - viņi raksta laikmetīgāk. Taču tik un tā itāļu mūzika vienmēr ietvers kaut ko tradicionālu, vienmēr tai būs itāliešu dvēsele. Daudzi komponisti ir lieli matemātiķi, kas pārsvarā strādā ar dažādām tehnikām, es domāju, ka arī šeit ir vienmēr itāļu dvēsele, tā vienmēr paliks melodiska. Es vēlos pieminēt nozīmīgu itāļu mūsdienu komponistu - Luka Frančeskoni (it. Luca Francesconi), kurš nesen viesojās Komo. Mūsu pilsētā slavens ir Franko Donatoni (it. Franco Donatoni), viņš bija mans kompozīcijas skolotājs. Man bija tas gods būt viņa studentam.

I.L Latvijā nereti ir grūti pievērst sabiedrības uzmanību akadēmisko žanru mūzikai, kā ir Itālijā?

A.G.: Jā, Itālijā ir tāpat. Jauni cilvēki klausās dažādu mūziku, taču dīvaini, ka vecāka gada gājuma cilvēki pārsvarā neklausās klasiku, viņiem ir svarīgas vienkāršās melodijas.

I.L.: Kādi ir Jūsu mīļākie komponisti, elki vai cilvēki, kuri Jūs iedvesmojuši?

A.G.: Kad es biju ļoti jauns, es studēju Pjēru Bulēzu un Bruno Madernu. Jā, Maderna, tas ir mans elks (Maderna – 20. gadsimta Itālijas komponists, viens no modernisma pārstāvjiem). [Nopūšas un pasmaida.] Vēl es daudz iespaidojos no elektroakustiskās mūzikas, jo esmu to studējis. Man arī ir grāmata par elektroakustisko mūziku, kura saucas - Pure data. Ja iegūglēsiet, manu vārdu un grāmatas nosaukumu – noteikti parādīšos es [smejas].

I.L.: Kādās ir tās iemaņas, kas Jūsuprāt piemīt labam mūziķim?

A.G.: Es pats kādreiz esmu bijis vijolnieks un sniedzis daudzus koncertus. Ir jāprot spēlēt kāds instruments un noteikti jāzina matemātika. Nevajag zināt augstāko matemātiku, bet parasta ģeometrijas apguve palīdz attīstīt prātu un līdz ar to labāk uztver mūziku. Es pats esmu mācījies fiziku. Kādreiz ir tā, ka lieliski mūziķi ir arī lieliski matemātiķi, bet tā tas nav vienmēr. Tādā ziņā, mūzikai un matemātikai ir kaut kas kopīgs, vismaz matemātikai ar mūzikas pētniecību, jo abos gadījos ir jāatrod problēma un tā jāatrisina.

* Tāds, lūk ir Antonio Grandes skatījums uz mūzikas mākslu! Šī personība viennozīmīgi sniedza izsmeļošu skatījumu uz svarīgām lietām mūzikas noslēpumu izzināšanā. Manuprāt studējošajiem itāļu muzikologa vieslekcijas likās saistošas, jo viņa personība izstrāvoja arī īsti itālisku garu.

                                                                                           2016. gada septembris

-----------------------------------------------------------------------------

Anete Stuce,

etnomuzikoloģijas bakalaura 7. semestra studente               

 

                      

           

                                                                                           Foto no personīgā arhīva

 

           Uģis Prauliņš par etnisko domāšanu džezā jeb etnodžezu

* Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas festivāls deciBels rosinājis sadarbības veidošanos starp etnomuzikoloģijas un džeza mūzikas studentiem. Kā apzīmējums šīs sadarbības muzikālajam rezultātam bieži vien lietots vārds “etnodžezs”. Taču par to, vai gala rezultāts ir vai nav etnodžezs, un pie kādiem nosacījumiem mūziku var dēvēt par etnodžezu, bieži vien trūkst skaidrības. Enciklopēdijās par etnodžezu neko neatrodu, trūkst skaidras definīcijas. Arī komponists Uģis Prauliņš sniedzis vairākus koncertus ar nosaukumu Ambient ethno-jazz fusion trio “Uģis Prauliņš / Edvīns Ozols / Artis Orubs”. Vienu no koncertiem tolaik apmeklēju arī es un secināju, ka Uģa Prauliņa etnodžezs tomēr it kaut kas cits nekā tas, kas veidojas Mūzikas akadēmijā. Ja grāmatās par etnodžezu nevaru izlasīt, tad vēlējos uzzināt, ko par to saka tie, kuri šo apzīmējumu lieto. Tā nu vērsos pie komponista.

Anete Stuce:Kas tev ir etnodžezs, kā tu to saproti?

Uģis Prauliņš: Es neesmu zinātnieks, bet ja mēs paklausītos Džona Koltreina[1] pēdējos albumus, tur viņš izpaudās kā jau bībopa[2] laikmeta speciālists – tur bija daudz rēķināšanas, mūzika attīstījās uz iepriekšējā pamata, un, lūk, kas no tā sanāca – Koltreins ar domubiedriem nonāca līdz modālajam džezam, kurā akordu maiņas vairs nebija tik svarīgas, un tas nozīmēja, ka vairāk varēja sevi veltīt mūzikas līnijām, ritmam. Tādejādi viņi lielā mērā nonāca pie saknēm un sāka pavērt savus pašcieņas un pašidentitātes gaņģus. Tas bija Martina Lutera Kinga[3]laiks. Turklāt “ģenētiski” tā mūzika nāca ļoti viegli, tajā īstenībā ļoti daudz saklausāmi džungļi – tas jau ir džezs plus etniskie instrumenti, reizēm kāds iepūta arī kādu svilpīti... Līdz uniformētajam džezam – svingam, kāds tas bija savos ziedu laikos, tur ir milzu attālums. Koltreina albumi ir pirmie pierādījumi tam, ka sākās etnodžezs – ir vēl arī citi nosaukumi, piemēram, afrobīts, afrodžezs. Tie ir 20. gadsimta 60. gadi.

Nu, kas tolaik notika Latvijā? Te vienīgi Gunārs Rozenbergs paņēma latvju tautas dziesmas tēmu, es neatceros, vai tas bija “Dietu, dietu, jaunas meitas” vai kaut kas tamlīdzīgs, un, šķiet, 20. gs. 60. gados Tallinas džeza festivālā bija plate. To varbūt nevar īsti saukt par etnodžezu, jo tur ir paņemta tikai melodija. Kādreiz vispār varēja paņemt jebkuru tēmu un pēc tam pa vidu ir brīvais. Bet, protams, jādefinē, kas ir džezs un kas ir etno.

Džezs ir ļoti plašs jēdziens, it sevišķi šodien, bet viena no atšķirībām ar akadēmisko mūziku ir tā, ka tas ļoti daudz pamatojas gan uz improvizāciju, gan uz ritmiskām atkāpēm. Akadēmiskajā mūzikā jau arī, it sevišķi kadencēs, mūziķi bieži atkāpjas no tempa. Romantismā vispār temps iet uz priekšu un atpakaļ, un reizēm ir spontānas dinamikas un tamlīdzīgi. Džezs paņem visu šo akadēmiskās mūzikas pusi līdz pilnīgai brīvībai tā, ka, vadoties pēc noskaņojuma, ātrs gabals var būt lēns. Tā, starp citu, arī zināmā mērā ir tautas sajūta, ka tu muzicē tieši tā, kā tu jūties.

 Es varbūt atkal novirzos, bet man ļoti patīk tas, ko kādreiz kritizēja, ko nedrīkstēja darīt. Piemēram, Āzijā cilvēks paņem vienu stīgu un strinkšķina, un viņam prasa: “Ko tu dari?” Viņš atbild: “Spēlēju.”  – “Un ko tu spēlē?” – “Spēlēju, ko redzu.” – “Un ko tu redzi?” – “Nu, to, ko es spēlēju.” Es domāju, šī patiesība, kas kādreiz tika kritizēta, ir lielā mērā šīs te etno muzicēšanas pamatā. Te sastopamā brīvība ir krietni lielāka nekā dogmās, sastingušajās, fiksētajās mūzikas formās. Un, kā es vēlreiz saku, es atzīstu jebkuru mūzikas parādību – es varu mīlēt vienu vairāk, vienu mazāk, bet atzīstu visas. Šinī gadījumā runa ir tikai par improvizatorisko pusi un arī ritmu. Džezā ir izveidojusies sinkopēšana, tā nāk no vienkāršās tautas, varbūt no kaut kāda kokvilnas plantāciju blūza. Šīs sinkopes klejo, tās ir arī drusciņ ungāriem, šur un tur parādās pat akadēmiskajā mūzikā, tās nav nejaušas, bet ir ritma sastāvdaļa, tāds asumiņš. Tas tāds pētāms jautājums. 16. gs. Eiropā arī bija visādas brīvās mūzikas formas kā blūzs šodien, piemēram, folia. Es nevarēšu to visu sasistematizēt, jo tas nav nekur uzrakstīts, bet īstenībā to vajadzētu.

A.S.: Tev pašam ir etnodžeza projekts. Tad pēc kādiem parametriem Tu šajā projektā saskati etnodžezu?

U.P.: Nu, tādā ziņā, ka es izmantoju visādus folkloras elementus, vispār to, kas manī ir un kas man liekas būtiski un neatliekami. Citi šos elementus var izlaist, ja nesajūt, bet man tie ir kā valodas sastāvdaļa. Man arī patiktos, ka tur būtu tādas kā kontemplācijas, kā sapņojumi, kas balstās mūsu etniskajā domāšanā, tādā transā, kā šeit ārā aiz loga – te nav nekādas gaismas, un arī nebūs (ir apmācies decembris bez sniega – A. S.). Tas pats transs ir arī atkušņi – es vienmēr protestēju, ka tas nav slikts laiks, slikta laika nav, ir vienkārši slapjdraņķis. Tā ir tāda dabas nomaiņa, dabas rotaļas. Jā, dažkārt tas ir apgrūtinājums. Cilvēki vispār sūdzas – kad ir saule, tad vajag lietu un tā tālāk, baigi nepateicīgie...

Bet par to etnodžezu – es jau neesmu nekāds džezists, bet tas nenozīmē, ka man nav tiesības izteikties tik daudz, cik es zinu, cik daudz jūtu un cik daudz mūzikas esmu klausījies. Tātad par 20. gs. 60. gadiem. Tajā laikā Rietumu pasaulē bija jaunais folkloras vilnis. Un vēl sāka iebraukt vai ielidot cilvēki no citām zemēm, piemēram, Norvēģijā no Dienvidiem. Šie iebraucēji sāka ņemt dalību un kopējā darbošanās radīja projektus, kad, balstoties uz brīvās muzicēšanas pieredzi, kaut kas tāds kā etnodžezs varēja rasties. Labi, Garbareks[4] nav etnodžezs, bet viņš tomēr radīja jaunas, nebijušas tāles, kas būtībā ir šī te kontemplācija – norvēģiskā jeb ziemeļnieku kontemplācija, kur skaniski atveidoti putni... Nu, jā, visas šīs sonoriskās lietas, kas 20. gs. 60. gados lielā mērā bija arī akadēmiskajā mūzikā, arī frīdžezā[5] tās ieaužas un rada jaunu postamentu tādai vairāk nacionālai mūzikai, piederībai, jo tev būtībā ir jārada kas savs. Un Garbarekam, ja nemaldos, ir arī skaņdarbi ar kādu tautas dziedātāju.

Gaņeļina[6] trio, starp citu, 20. gs. 70. gados bija viens no pirmajiem, kas izmantoja lietuviešu folkloru. Lietuviešiem ir sava veida kontemplācija, tādas senuma iezīmes, tumšas noskaņas – Gaņeļins tās ir ļoti labi izmantojis savās kompozīcijās. Es arī mēģinu izmantot lietuviešu sapņojumu dažās savās tēmās – no Čurļoņa[7], piemēram.

Un 20. gs. 80. gadu beigās pēkšņi plašu ievērību saņēma un popmūzikā ienāca bulgāru dziedātājas, arī slavenais bulgāru koris ar Neli Andrejevu[8] kā galveno dziedātāju. Tad sākās EnigmaDeep ForestDead Can Dance ēra, bet tā ir vairāk gotiskā mūzika, tai trūkst džeza attīstītās harmonijas.

Manuprāt, tā pa īstam etnodžezs sāka noveidoties, kad iesaistījās mūziķi no Āfrikas, kas ieceļoja gan Anglijā, gan Amerikā.

A.S.: Kad Tu pirmo reizi dzirdēji “etnodžezs” kā apzīmējumu?

U.P.: Labs jautājums! Nezinu, kad. Tagad šķiet, ka tas visu laiku ir bijis. Saproti, kaut kur jau tas etnodžezs pastāvēja, it kā tas nav nekas īpaši aktuāls, bet mums ir nepieciešamība tādā veidā izpausties, jo mūsu rīcībā ir abi šie instrumenti – tautas mūzika un džezs. Visticamāk, ka mēs nekad nebūsim svinga karaļi, mēs nebūsim bībopa karaļi, nedz arī fanka[9] karaļi – es domāju tādā nozīmē, ka mums būs grūti atrast kaut ko tik nebijušu, lai varētu saviļņot un iekustināt pasaules entuziastus. Līdz ar to no mūsu puses interesi varētu rosināt mūsu zemes etnodžeza izpausmes, jo tajās mēs esam spēcīgi – tāpat kā koris, tas mums ir asinīs. Tas ir tāpat kā uzaugt Spartā – puse mūsu valsts iedzīvotāju zina, kas ir koris, viņi to var lietot vai ienīst, bet viņi to zina un tā ir baigā kapacitāte, tas ir tas, ko mēs mākam. Tāpat kā ir tādas amatnieku saliņas, amatnieku ciemi, kur zina smalkus noslēpumus, kā pareizi kalt īpaša veida dzelzi, bet citur šos noslēpumus nezina. Un tieši tādēļ pie mums beidzot sāk braukt Amerikas diriģenti. Nekas jau nerodas tāpat vien – šīs etniskās lietas – es pats esmu bijis klāt, kad tās tikušas atjauninātas. Nebija tā, ka tās visu laiku mums ir bijušas, bija laiks, kad tās bija aizmirstas, uzskatītas par vecmodīgām un nevienam nevajadzīgām, līdz atkal 20. gs. 70. gadu beigās cilvēki tām sāka pievērst uzmanību. Arī tad tas bija ārkārtīgi nepopulāri valdošās iekārtas vadītājiem. Taču tagad tas ir jāizmanto! Labs iznākums būs tad, kad spēsim dabiski savienot divas lietas – gaumīgi un, galvenais, saturīgi. Izklaide, protams, ir forša, vari saģērbties un aiziet uz koncertu, taču, ja ir arī saturs – tas ir vēl labāk. Taču daudzi, diemžēl, negrib iedziļināties ne nopietnās filmās, ne nopietnās grāmatās.

Un vēl gribu piebilst, ka mēs aizmirstam, ka, ja rakstniekam tā ir grāmata, tad mūziķim tas ir albums. Koncerti ir ikdienas lieta, ar ko ir jānodarbojas, taču albums ir nobeigts koncepts – jau sākot ar to, kā tas izskatās. Kādreiz nekļūdīgi no plates izskata varēja noteikt, vai tas albums patīk, vai nē. Katrs albums ir mūziķa grāmata. Domāju, ka mēs Latvijā izlaižam salīdzinoši maz albumu kā dokumentu. Ir daudzi tādi “izlaižam tāpēc, lai varētu nopelnīt kādus divus eiro pēc visiem atskaitījumiem un nopirkt instrumentus”. Tas ir labi, taču tas ir ikdienišķais. Īstenībā vajadzētu, lai paliek dokuments “ko tu tajā brīdī domāji”. Arī akadēmijā daudzi jau ir gatavi šādai iemūžināšanai.

                                                                        Saruna notika 2015. gada 10. decembrī.

[1] Džons Koltreins (John William Coltrane, 1926–1967) – amerikāņu džeza saksofonists un komponists.

[2] Bībops (angļu val. bebop vai bop) – džeza stils, kas radās 20. gs. 40. gados ASV. Bībopam raksturīgs ātrs temps, sarežģītas akordu secības, straujas akordu un tonalitāšu maiņas, kas paģēr instrumentālu virtuozitāti, kā arī improvizācijas, balstītas harmoniskajās struktūrās, skaņu rindās un gadījuma rakstura atsaucēs uz melodiju.

3] Martins Luters Kings (Martin Luther King Jr., 1929–1968) – amerikāņu baptistu mācītājs un aktīvists, afroamerikāņu civiltiesību kustības līderis.

[4] Jans Garbareks (Jan Garbarek,1947) – norvēģu saksofonists, kurš darbojas gan akadēmiskajā, gan pasaules mūzikā.

[5] Frīdžezs (angļu val. free jazz) ir džeza stils, kas attīstījies 20. gs. 50.–60. gados, kad mūziķi centās mainīt, paplašināt vai apiet iepriekšējos džeza nosacījumus, bieži atmetot fiksētas akordu secības vai tempus.

[6] Vjačeslavs Gaņelins (Вячеслав Гане́лин, 1944) – lietuviešu-izraēliešu frīdžeza, simfoniskās un kamermūzikas, filmu un teātra mūzikas komponists.

[7] Mikolajs Konstantīns Čuļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875–1911) – lietuviešu gleznotājs un komponists.

[8] Neli Andrejeva (Нели Андреева, 1976) – bulgāru tradicionālā dziedātāja.

[9] Fanks (angļu val. funk) ir mūzikas žanrs, kura aizsākumi meklējami 20. gs. 60. gados, kad afroamerikāņu mūziķi radīja ritmisku, dejojamu jaunu muzikālu izpausmi, balstoties soula mūzikas, džeza un ritma blūza iezīmēs.

--------------------------------------------------------------------------

aktualizēts: 07.09.2017 14:44