JVLMA.lv
Vox Musicae » JVLMA 2017./2018. akadēmiskā gada koncertu anotācijas

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

-------------------------------------------------------------------------------------------

Šeit var iepazīt JVLMA simfoniskā orķestra 2017./ 2018. akadēmiskā gada sezonas koncertu programmas anotāciju tekstus. Koncerts bieži izskan tikai vienu reizi, tādēļ dažkārt interesanti un ļoti izzinoši ir arī šādu liecību veidā iepazīt to, kas kādreiz ir skanējis, lai labāk izprastu, kā šis fakts ir saglabājies kopīgajā kultūratmiņā (teksts jāritina lejup).

--------------------------------------------------------------------------------------------

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra koncerts

JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 2. decmebrī

Diriģents Normunds Šnē

 

Jozefs Haidns. 100. simfonija solmažorā (Militārā)

Laikā, kad austriešu komponists Francis Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn, 1732-1809) komponēja savas Londonas simfonijas (1791-1795), šajā metropolē viņš paspēja viesoties divreiz. Pirmo reizi Londona tika pārsteigta ar 94. simfoniju (1791), un, kad Haidns turp atgriezās trīs gadus vēlāk, šoreiz kārta pienāca jau 100. jeb Militārajai simfonijai solmažorā. Kādus pārsteigumus slēpj šis opuss?

Darbs tika iesākts 1793. gadā. Eiropa tik tikko pārdzīvojusi Lielo franču revolūciju un ne viens vien komponists mēģināja sakārtot domas un rast atbildes uz jautājumiem par jauno pasaules kārtību. Simfonija, kas sākotnēji tika dēvēta par Lielo uvertīru ar militāru epizodi, vistiešākajā mērā veido asociācijas ar šo tematiku, risinājumu rodot instrumentācijā - sitaminstrumentu grupā blakus timpāniem novietoti šķīvji, trijstūris un lielās bungas, kas bija eksotika 18. gadsimta otrās puses Eiropas orķestros. Šie instrumenti simfonijas otrajā daļā veido kara tēlu, kas nedaudz pat groteski spēlējas ar pārējā cikla idillisko dzīvesprieku pirmajās daļās, spoži galanto menuetā un motoriski vitālo finālā. Komponists uz visu raugās no malas kā uzmanīgs vērotājs, taču zīmīgā, uzsvērti plakātiskā trompetes fanfara otrās daļas kodā uzdod jautājumu - vai tiešām uz visu? Varbūt pavisam nepelnīti nemanīts viens no pirmajiem humānista mēģinājumiem mūzikā aicināt pasauli uz mieru? Tēma, par ko vēlāk runās visi, bet pirmais sāka…? Tas šo šķietami viegli uztveramo muzikālo vēstījumu paceļ jaunā filozofiskā dimensijā, un varbūt arī ir lielākais no visiem komponista mums atstātajiem pārsteigumiem.

muzikoloģijas 3. semestra studente

Gunda Miķelsone

 

Arams Hačaturjans. Koncerts vijolei ar orķestri reminorā

Pārlikums flautai ar orķestri (Žans Pjērs Rampāls)

Soliste: Egija Sproģe-Orehova

“Visa mana dzīve, viss, ko esmu radījis, pieder armēņu tautai” – pēc sava Koncerta vijolei ar orķestri pabeigšanas draugiem paziņoja izcilais 20. gadsimta komponists Arams Hačaturjans (Арам Хачатурян, 1903–1978). Lielāko sava mūža daļu viņš nodzīvoja Maskavā, būdams arī pazīstams kompozīcijas profesors konservatorijā, savukārt pēc aiziešanas mūžībā tika apbedīts dzimtenē, Armēnijas galvaspilsētā Erevānā. Vijolkoncerts tika veltīts Hačaturjana draugam, leģendārajam vijolniekam Dāvidam Oistraham (Давид Ойстрах, 1908-1974), kurš bija konsultējis komponistu opusa tapšanas procesā un radījis pats savu kadenci, atsakoties no Hačaturjana piedāvātās.  Darba pirmatskaņojums notika Maskavā 1940. gada rudenī.

Vijolkoncerts tapa komponistam saviļņojošā dzīves periodā – laikā, kad viņa ģimenē tika gaidīta dēla piedzimšana. Toreiz komponists pauda: “Šī sajūta, šī mīlestība pret dzīvi tika nodota mūzikā. Es strādāju bez piepūles  - reizēm manas domas un iztēle apsteidza roku”. Koncerta mūziku piepilda siltums, enerģija, austrumniecisku intonāciju šarms un ritmiskās pulsācijas, ekstravertais mijas ar noslēpumaino, miers  ar bangojošu vērienu. Kulminācija tiek sasniegta cikla trešajā daļā, kurā valda strauji dejas ritmi, tā apliecinot dzīvesprieku un ugunīgo armēņu mentalitāti.

Koncerta versiju flautai ar orķestri 1968. gadā radīja slavenais, par flautas karali dēvētais franču mūziķis Žans Pjērs Rampāls (Jean-Pierre Rampal, 1922-2000). Transkribēt kompozīciju Rampālu aicinājis un iedrošinājis pats autors. Mūziķis ir radījis jaunu kadenci pirmajā daļā, taču kopumā stingri pieturējies pie oriģinālās partitūras, tādējādi respektējot muzikālā materiāla smalkās nianses un papildinot tās ar flautas tembra dažādo nokrāsu atklāsmi solopartijā, kas oriģinālā komponēta vijolei.

muzikoloģijas 3. semestra studente

Baiba Santa Vanaga

------------------------------------------------------------------------------------

Jāzepa Vītola 7. starptautiskā pianistu konkursa atklāšanas koncerti

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris

2017. gada.26.oktobrī JVLMA Lielajā zālē

2017. gada 28.oktobrī Dobeles Kultūras namā

2017. gada. 29. oktobrī Viļņā (Lietuva), Garjūnu binzesa un kultūras parka koncertzālē

Diriģents - Atvars Lakstīgala

 

Kamils Sensānss. Introdukcija un Rondo kapričozo vijolei ar orķestri

Solisti:

Zane Baltābola, koncertā Dobeles Kultūras namā

Aleksejs Bahirs, koncertā Viļņā, Garjūnu koncertzālē

Kamils Sensānss (Charles-Camille Saint-Saëns, 1835–1921) – spožs 19. gadsimta  romantisma laikmeta Francijas komponists, arī diriģents, pianists, ērģelnieks un publicists. Profesionālo izglītību ieguvis privāti un Parīzes konservatorijā. Sensānsa biežie koncertceļojumi Eiropā, Dienvidamerikā, Ziemeļāfrikā un ASV padarīja viņa vārdu plaši pazīstamu vēl dzīves laikā.  Stila ziņā Sensānsa mūzika nav viengabalaina, tai piemīt eklektisks raksturs, ko vēl vairāk izraibina komponista lielā interese par Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas tautu mūzikas kultūru un eksotisko kolorītu. Komponists radījis 12 operas un vienu baletu, simfonijas, instrumentālos solokoncertus, viņa jaunrades mantojumā rodamas mesas, oratorijas un kantātes, mūzika dramatiskā teātra uzvedumiem, dziesmas.

1863. gadā komponēto Introdukciju un Rondo kapričozo vijolei ar orķestri laminorā (Introduction et Rondo capriccioso en la mineur) komponists veltīja vienam no 19. gadsimta spožākajiem virtuoziem Pablo de Sarasatem (Pablo de Sarasate, 1844–1908) , kurš to četrus gadus vēlāk ar lieliem panākumiem pirmatskaņoja. Lēns, melanholisks ievads, tam sekojošā rondo tēma ar pasvītroti kaprīzi spānisko raksturu un epizodes ar liriski dejisku motīvu izcēlumu – opuss dod iespēju iegrimt krāšņā skaņubilžu pasaulē. Savukārt noslēguma koda burtiski apžilbina ar virtuozo pasāžu virtenēm, kas ir īsts māksliniecisks izaicinājums solistam un muzikālas aizrautības līdzpārdzīvojuma avots ikvienam klausītājam.

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

Dženifera Pūliņa

 

Ludvigs van Bēthovens. Piektais koncerts klavierēm ar orķestri mibemolmažorā

Solisti:

Dainis Tenis, koncertā Dobeles Kultūras namā

Jevgeņijs Božanovs (Bulgārija), koncertā Viļņā, Garjūnu koncertzālē

Vienpadsmit – draudzības, apbusējas cieņas un sadarbības pierādījums. Tik darbu visas dzīves un daiļrades laikā vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, 1770-1827) veltījis Austrijas arhibīskapam, mūzikas patronam un komponistam, reizē arī savam skolniekam un draugam Rūdolfam Raineram (Rudolph Johann Joseph Rainer, 1788-1831). Viņi iepazinās 1803. gada ziemā, kad Rainers pie Bēthovena sāka klavierspēles un mūzikas teorijas apmācību. Pagāja laiks, un meistara – mācekļa attiecības ieguva atgriezenisku raksturu. Arhibīskaps Rainers  kļuva par vienu no Bēthovena mecenātiem.

Viens no vienpadsmit – Piektais klavierkoncerts mibemolmažorā (1809). Radies laikā, kad franču armija Napoleona vadībā bombardēja Vīni un piespiedu emigrācijas žņaugs nospieda lielu daļu Vīnes inteliģences, ieskaitot arhibīskapu. Tad komponists apzinājās arī savas veselības problēmas un pirmatskaņotāja godu Leipcigā 1811. gadā atņēma sev, uzticot to vācietim Frīdriham Šneideram (Johann Christian Friedrich Schneider, 1786-1853).

Opuss daudzviet tverts vispārīgi kā grandiozs, heroikas piepildīts manifests, tomēr šī sfēra kopā ar dzirkstošo soloinstrumenta virtuozitāti (kas, starp citu, uzzibsnī jau otrajā skaņdarba taktī) dominē tikai koncerta pirmajā daļā, vēlāk pazūdot un dodot vietu romantiski intīmam noktirnes tēlojumam otrajā daļā. Lai pēc tam atkal atgrieztos un eleganti koķetētu ar spēli – intelektuālu rotaļāšanos starp visiem iesaistītajiem fināla rondo. Līdz sīkākajai detaļai izjustais masīva spēka un trauslas jūtības balanss ierindo šo klavierkoncertu atskaņotāko darbu vidū ne tikai Bēthoveniānas ietvaros, bet arī pasaules klaviermūzikas zelta fondā.

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

Gunda Miķelsone

 

Francis Šūberts.  Astotā simfonija siminorā (Nepabeigtā)

Pavadot vien 31 gadu šajā pasaulē, austriešu romantiķis Francis Šūberts  (Franz Peter Schubert, 1797-1828) ir atstājis mantojumā vairāk kā pusotru tūkstoti kompozīciju, visplašāk aptverot vokālās kamermūzikas žanru (ap 600 darbiem, tai skaitā, populārie vokālie cikli Skaistā dzirnavniece un Ziemas ceļojums), aktīvi darbojies arī sakrālās mūzikas žanros (mesas, rekviēmi, himnas, oratorija Stabat Mater). Instrumentālajā kamermūzikā jāatzīmē kompozīcijas klavierēm (gan solo, gan ansamblī ar kādu citu instrumentu), stīgu kvarteti, arī skaņdarbi pūšaminstrumentiem. Visbeidzot jāpiemin simfoniskā mūzika, tai skaitā, liecības par vairākām orķestra uvertīrām, kā arī deviņām simfonijām.

Astotā simfonija siminorā (komponēta Grācas Mūzikas biedrībai) iedēvēta par Nepabeigto netradicionālā daļu skaita dēļ – ja klasiskajā simfonijas ciklā gaidāmas četras, tad šī simfonija piedāvā tikai divas daļas. Līdz Šūbertam simfonijas žanrā cikla daļu skaitu transformēt atļāvies bija vien Ludvigs van Bēthovens savā Sestajā (Pastorālajā) simfonijā (1808), palielinot to līdz piecām. Tā arī neatbildēts palicis jautājums, kāpēc Šūberts Astoto simfoniju ir atstājis divdaļu cikla ietvarā – komponists bijis ātrrakstītājs un to sācis komponēt jau 1822.gadā jeb sešus gadus pirms savas nāves, un pēc šī šķietami nepabeigtā darba (ir atrasts arī trešās daļas melnraksts) radījis daudzas citas kompozīcijas. Varbūt pašam autoram šķita, ka darbs nav izdevies? Ir daudz pieņēmumu, taču skaidrs ir tas, ka Astotās simfonijas partitūra ir tam laikam spilgti novatoriska un neparasta. Simfonijas divdaļu cikla dramaturģijā spilgti izgaismojas 19. gadsimta romantisma kultūrai raksturīgā cilvēka un viņa sapņu sadursme ar tumšu spēku un realitāti. Kontrasti, nemitīgs muzikālo domu, tēlu un noskaņu caurviju plūdums piešķir Šūberta Nepabeigtajai simfonijai intriģējošu jautājumu, kura izzināšana nekad nebeidzas.

muzikoloģijas bakalaura 3. semestra studente

Baiba Santa Vanaga

-----------------------------------------------------------------------------------------

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšana

2017. gada 30. septembrī Smiltenes Kultūras centrā

2017. gada 1. oktobrī JVLMA Lielajā zālē.

Diriģents - Andris Vecumnieks

 

Jānis Mediņš. 14. Daina mibemolmažorā

Instrumentācijas autore - JVLMA muzikoloģijas bakalaura programmas studente Anete Ašmane.

 

Fēlikss Mendelszons-Bartoldi. Uvertīra Sapnis vasaras naktī, op. 21

Vācu komponists, diriģents, pianists un ērģelnieks Fēlikss Mendelszons-Bartoldi (Felix Mendelssohn Bartholdy, 1809–1847) mūzikas vēsturē zināms kā talantīgs brīnumbērns. Jau agrā bērnībā ienācis mūzikā, sākot apgūt klavierspēli, vēlāk studējis arī filozofiju, vēsturi, ģeogrāfiju, interesējies par literatūru un glezniecību. 20 gadu vecumā iestudējis un diriģējis J. S. Baha Mateja pasijas atskaņojumu, šādi veicinot dižā baroka laikmeta meistara mūzikas plašāku atgriešanos mūzikas dzīvē. 1843. gadā Mendelszons nodibināja Leipcigas konservatoriju (šodien Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Mūzikas un Teātra universitāte).

Komponista daiļradē simfonisko mūziku pārstāv dažādi darbi: piecas simfonijas, uvertīras, solokoncerti u. c. 1826. gadāMendelszons, būdams 17 gadus jauns, komponēja mūziku Viljama Šekspīra komēdijai Sapnis vasaras naktī. Uvertīrā, kas mūsdienās plaši pazīstama kā koncertskaņdarbs, muzikāli spilgti tverta Šekspīra lugas fantastiskā pasaule. Lugā atainoti notikumi, kas apvij Atēnu valdnieka Tēseja un amazoņu pavēlnieces Hipolitas laulības. Četri jauni atēnieši – Hermija, Helēna, Lizanders un Demetrijs – bauda mīlu un tās mokas. Feju un elfu draiskulīgā un nebēdnīgā valstība, skaistās mēnessgaismas piestrāvotās nakts burvība un cilvēciskas mīlas kaislības acīmredzami ir saistījušas komponista iztēli, kas caurstrāvo uvertīras dažādās noskaņās tverto mūziku un aicina ikvienu paceļot pa savas fantāzijas līkločiem.

muzikoloģijas 3. semestra studente

Dženifera Pūliņa

Jozefs Horovics. Koncerts eifonijam ar orķestri mibemolmažorā

Solists: Viktors Iglesias Sančess (Victor Iglesias Sanchez), Spānija

Jozefs Horovics (Joseph Horovitz) ir dzimis 1926. gadā Vīnē, savukārt 1938. gadā ar ģimeni emigrējis uz Lielbritāniju. Studējis modernās valodas un mūziku Oksfordā (New College), vēlāk apguvis kompozīciju Londonas Karaliskajā Mūzikas koledžā (Royal College of Music), kā arī papildinājies pie leģendārās Nadjas Bulanžē  Parīzē. Horovics ir komponējis 16 baletus, divas viencēliena operas, oratoriju, koncertžanra darbus, kompozīcijas dažādu sastāvu kameransambļiem, mūziku kino un televīzijas šoviem.

Koncerts eifonijam ar orķestri mibemolmažorā 1972. gadā komponēts kā pasūtījuma darbs Nacionālajam metāla pūšaminstrumentu orķestru festivālam (National Brass Band Festival) Londonā. Interesanti, ka tas ir viens no pirmajiem zināmajiem izvērstas formas koncertžanra opusiem eifonijam, kura rašanos rosināja komponista iepazīšanās ar tālaika eifonija spēles virtuozu Trevoru Grūmu (Trevor Groom).  Koncerta trīs daļu kompozīcijā ieskanas gan militāri kareivīgi akcenti (pirmajā daļā), gan liriska dziedājuma elementi (otrajā daļā), gan dramatiski kontrasti (trešajā daļā), kuros eleganti iezīmējas soloinstrumenta virtuozitāte un saspēle ar orķestri. Pats Horovics eifonija koncertu bija komentējis šādi: “Tradicionāli šāda trīs daļu kompozīcija klausītāju vispirms aicina domāt līdzi, tad uzrunā sirdi un visbeidzot iekustina pirkstus un visu ķermeni mūzikas skanējuma izbaudīšanā”.

muzikoloģijas 3. semestra studente

Baiba Santa Vanaga

 

Antons Brukners. Trešā simfonija reminorā

Austriešu komponistaAntona Bruknera (Anton Bruckner, 1824-1896) Trešā simfonija (1873) ir zināma kā kaismīgs veltījums Riharda Vāgnera ģēnijam. Vienlaikus tās mūzikā uztverama monumentāla bēthoveniskā simfonisma pamatlīnija, pazīstamā no tumsas uz gaismu estētika, visnotaļ spilgta iezīme ir arī pamattonalitātes – reminors – izvēle. Mūsdienās, kad Brukners, šķiet, sen ir ieguvis neapstrīdamu romantiskās simfonijas klasiķa statusu, noteikti izbrīna fakts, ka simfonijas pirmatskaņojumā Vīnē 1877. gadā līdz finālam kopā ar Brukneru un orķestri zālē palika vien aptuveni 25 klausītāji. Ieskaitot tolaik vēl sešpadsmitgadīgo Gustavu Māleru, kurš vēlāk simfonijai izveidoja četrrocīgu klavieraranžiju. Dažādu apstākļu sakritība noveda pie šīs sāpīgās izgāšanās. Neilgi pirms koncerta mūžībā aizgāja diriģents, kuram bija uzticēta simfonijas pirmatskaņošana. Savukārt paša Bruknera kā diriģenta spējas, stājoties orķestra priekšā, izrādījās pārāk pieticīgas. Turklāt publikai tolaik vēl pārāk neierasts bija Bruknera simfoniskā vēstījuma vēriens un muzikālo kontrastu daudzveidība. Pēc pirmatskaņojuma neveiksmes Brukners vēlāk vairākas reizes pievērsās precizējumiem simfonijas partitūrā, noslēdzot šo darbu 1889. gadā.

Simfonijas klasiskais četru daļu cikls ir it kā ierāmēts heroiskajās malējās daļās. Pirmās daļas (reminorā) satrauktā vēstījuma un mierīgas atelpas mijiedarbību nomaina Otrās daļas(mibemolmažorā) spriegi liriskā izteiksme. Trešās daļas skerco(reminorā) atkalpiedāvātais satraukums koķeti ietērpts dejiskās intonācijās, ko graciozi papildina valsis pamatdaļas vidusposmā un lendlers trio. Fināls (reminors - remažors) veidots kā reminiscence – te komponists atsaucas uz iepriekšējām daļām, visu gaišo un līksmo piedēvējot polkas žanram, savukārt bēdas un sēras atbalsojot korālī, lai beidzot, simfonijas noslēgumā, pārmestu tāltālu loku uz pašu simfonijas sākumu, šoreiz uzvarošā, saules apmirdzētā remažora skanējumā.

Literatūrā par Brukneru bieži tiek citēta komponista biogrāfa Karla Grēbes (Karl Grebe) atziņa: “Viņa [Bruknera] dzīve daudz neatklāj par viņa mūziku, savukārt no kompozīcijām mēs nevaram spriest par Bruknera dzīvi un ikdienu – ar šo mulsinošo faktu saskaras katrs Bruknera biogrāfs.” Tiesa, uz Trešās simfonijas fināla nošuraksta Brukners sev (vai varbūt tieši mums?) uzskicējis kādas Vīnes mājas šķērsgriezumu, kas rāda Vīnes iedzīvotāju ikdienu – te gan līksmo, gan bēdājas un raud. Dzīve visā tās krāšņumā un daudzveidībā.

muzikoloģijas 3. semestra studente

Gunda Miķelsone

-----------------------------------------------------------------------------------

aktualizēts: 12.12.2017 15:07