JVLMA.lv
Vox Musicae » Arhīvs. JVLMA 2017./2018. akadēmiskā gada intervijas

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

-----------------------------------------------------------------------------

* Vox Musicae studējošo veiktās intervijas 2017./2018. akadēmiskajā gadā (teksts jāritina lejup):

- intervija ar mūziķi un pedagoģi Laumu Kazaku;

- intervija ar muzikoloģi Zani Prēdeli;

- intervija ar komponisti Gundegu Šmiti;

- intervija ar pūtēju orķestra diriģenti Māru Zandersoni;

- intervija ar komponisti Lindu Leimani (sagatavota žurnālam Mūzikas Saule)

- intervija ar komponistu Andri Dzenīti

------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                            Man nepatīk runāt, man patīk, ka runā darbi                                      

                          

                                   Intervija ar mūziķi un pedagoģi Laumu Kazaku

Uz sarunu aicināt Laumu bija lietderīgā un patīkamā apvienojums vienā. Turos pie domas, ka katram cilvēkam, ko iepazīstam, ir kāda noteikta loma mūsu personības attīstības procesā. Viņa ir ne tikai mūzikas mācību lietotnes Solfeg.io līdzveidotāja, mūziķe izpildītāja, dzejniece, bet arī mana kolēģe privātā mūzikas skolā. Gan audzēkņiem, gan kolēģiem, tai skaitā arī man, Lauma atgādina mūzikas pamatfunkciju – garīgas komunikācijas pārnesi skaņu rakstā un tā patiesu, nesamākslotu atveidi – atskaņot d z ī v u mūziku, kurai ir saturīgs vēstījums un šajā procesā gūt prieku. Savukārt viņas apņēmība un darba spējas liek pievērst uzmanību izdarītajam un noskaidrot, un parādīt citiem – kas un kā?

Tiekamies sestdienā ap pusdienlaiku trokšņainā franču kafejnīcā Cadets de Gascogne. Sarunas laikā saprotu, ka intervijai izraudzītā vieta ir vispiemērotākā, un šķiet, ka nekur nebūtu bijis labāk (neskaitot pieminētos trokšņus) – noskaņas, kafijas un smalkmaizīšu vārdā bija to vērts.

Baiba Santa Vanaga: Sākumā saliksim visu pa plauktiņiem - nedaudz pastāsti par savu izglītību.

Lauma Kazaka: Esmu pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmu Starpkultūru sakari ar Lielbritāniju. Tās ietvaros pavadīju semestri Erasmusā (apmaiņas programma, ko realizē vairums Eiropas augstskolu – aut.piez.), kas bija ļoti interesanta pieredze, jo man bija Erasmus divās valstīs vienlaicīgi. Skola bija Luksemburgā, bet es dzīvoju pāri robežai Francijā, kas nozīmēja to, ka universitātē, kur studēju angļu literatūru (jā, Luksemburgā!), bija viena kultūra un fīlings (no angļu val. – feeling – sajūta – aut.piez.), un tad es pārbraucu pāri robežai (kas prasīja aptuveni 40 minūtes), katru dienu biju divās valstīs. Es dzīvoju franču ģimenē, kur iepazinu franču kultūras tradīcijas un to, ka katrs cilvēks glezno, veido, muzicē, dara visas radošās lietas, un nav spiediena: dari to profesionāli, vai citādi tas ir bezvērtīgi. Tā ir ļoti daudzpusīga personības attīstība.
Un tūlīt es absolvēšu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju kā mūzikas skolotājs. Pirms tam mācījos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, tagad tā skaitās Mūzikas akadēmija.

B.S.V.: Ko Tu domā par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pievienošanu Latvijas Universitātei un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai? Vai tas Tevi kaut kādā mērā ir ietekmējis?

L.K.: Es domāju, ka arī publiskajā telpā ir pamatoti viedokļi, kāpēc tas būtu bijis vērtīgi, un domāju, ka viss ir OK. Man nav pretenziju par šo pavērsienu un esmu priecīga, ka man ir iespēja studēt Mūzikas akadēmijā. Izglītībā vienmēr svarīgākais ir tas, kādi cilvēki sastopas, ka var apvienot spēkus ar labiem pasniedzējiem, un, ja viņi var nomenedžēt infrastruktūru, tad es neredzu problēmu. Izmaiņas nejutu, jo man būtībā ir tikai jānokārto beigšanas eksāmeni. Esmu sastapusi ļoti foršus cilvēkus Mūzikas akadēmijā - gan administrāciju, gan pasniedzējus. Tā ir tāda patīkama pievienotā vērtība. Bet man nav bijis regulāru ikdienas lekciju. Pārmaiņas jebkurā gadījumā ved uz labu.

B.S.V.: Atgriežoties pie izglītības Luksemburgā: kas tur bija citādi nekā tas, ko esi piedzīvojusi izglītībā Latvijā? Tas noteikti ir ietekmējis Tevi un Tavu darbību. Man šķiet, ka visi, kas ir studējuši ārzemēs, atbrauc atpakaļ ar nedaudz citādu domāšanas modeli.

L.K.: Sākumā es Tev piekritīšu, jo tad, kad es atbraucu atpakaļ, es dalījos feisbukā ar rakstu “10 lietas, kas mainās uz mūžu pēc tam, kad esi dzīvojis ārzemēs”, un tur bija ļoti svarīgs punkts: Tev mainās ideja par to, kas ir n o r m ā l i. Tu saproti, ka vārds normāli var būt ļoti, ļoti dažāds. Tas ir pluss. Bet citādi, ja godīgi, nebija sajūtas, ka būtu ļoti liela atšķirība. Jā, varbūt labāka, sakārtotāka infrastruktūra. Augstskolā darbs vairāk norisinājās grupās, kas, manuprāt, ir pozitīvi – vairāk diskusiju. Bet, ja godīgi, mani vairāk ietekmēja tas, ka Luksemburgā atklāju Open Mic Community jeb Brīvo mikrofonu.
Zini, patiesībā Luksemburga mani pārsteidza - es braucu uz turieni tāpēc, ka tā ir vismultikulturālākā valsts, kur ir visvairāk tautību. Bet izrādījās, ka iemesls ir, teiksim, nevis kāda superīga, milzīga mākslas pasaule, bet tas, ka tur ir Eiropas Savienības institūcijas, cilvēki no visas pasaules tur strādā b i r o j o s. Saprotams, ka tāpēc man patika dzīvot Francijā, kur es dzīvoju ģimenē, kurā ir mūziķi. Līdz ar to, pagāja laiks, kamēr atradu domubiedrus. Un tad es atradu tādu mazu hipsteru kafejnīcu, vienīgo pilsētā, kurā notika Brīvais mikrofons. Tur es sadraudzējos ar foršiem cilvēkiem un tāpēc, atbraucot atpakaļ uz Rīgu, arī šeit tapa Brīvais mikrofons.

B.S.V.: Tas viss ir saistīts.

L.K.: Jā, tas viss ir saistīts.. Vispār esmu ceļotāja, man ļoti patīk ceļot, īpaši, ja tam ir kāda funkcija, piemēram, braukt ar mērķi spēlēt mūziku, prezentēt Solfeg.io vai kāpt kalnos.. Bet atbraucot atpakaļ no Luksemburgas, es biju nedaudz nomierinājusies, es sapratu, cik fantastiska ir Rīga un Latvija, un ka te ir tāda kultūras dzīve, ka otrdienas vakarā vari aiziet uz muzeju vai superīgu koncertu! Luksemburgā man tā ļoti pietrūka, tāpēc tagad es visiem ārzemju draugiem reklamēju Rīgu kā Capital City of Creativity (no angļu val. – radošuma galvaspilsēta – aut.piez.).

B.S.V. Taisnība jau ir - Rīgā katru vakaru ir, kur aiziet. Un ne viena vieta vien. Galvenais, lai ir brīvs laiks.

L.K.: Jā, it kā mums viss ir mazāks, bet Luksemburga ir vēl mazāka. Tur nav iespējams atrast to kultūras dzīvi, kas ir šeit. Varbūt kāds man nepiekritīs, piemēram, salīdzinot ar Berlīni vai Ņujorku, bet man liekas vienkārši lieliski, ka Rīga un Latvija ir izmērā mazāka: tas nozīmē, ka Tu vari eksperimentēt, iet un darīt, un Tev nav jāpakļaujas kādiem stingriem noteikumiem. Tu vari piekļūt nepieciešamajiem cilvēkiem. Grūti ir tas, ja Tu kaut ko dari pirmais, tad ir noraidījums, nav atvērtības. Bet tam var pārkāpt pāri.

B.S.V.: Bet citās valstīs, šķiet, jaunas lietas gūst lielāku atbalstu. Tā ir mentalitātes lieta, vai ne?

L.K.: Es nezinu, man liekas, ka es to nedalītu tik lielā mērogā kā valsts, jo visi sabiedrībā dalās grupās un slāņos. Piemēram, radot Solfeg.io aplikāciju, man patīk tas, ka pa dienu varu būt biznesa pasaulē, bet vakarā es varu būt mūzikas pasaulē, aizejot, piemēram, uz psihodēliskā roka koncertu – mēģināju izdomāt kaut ko īpaši kontrastējošu (smejas). Varu arī pabūt pedagoģijas pasaulē, kur ir citas prasības. Kad Tu dzīvo dažādās pasaulēs, Tu saproti, ka katrā no tām ir savi noteikumi.

B.S.V.: Un tomēr vienojošais ir mūzika.

L.K.: Jā, tā ir mana vistuvākā pasaule.

B.S.V.: Kā Tu saprati, ka būsi mūzikā un ka tas aizņems teju visu Tavu laiku? Piemēram, lietotnes izveidē, jāpieprot ar mūziku nesaistītas prasmes.

L.K.: Bet tā ir mūzika – daudz un dažādās formās. Radošums, pedagoģija, tehnoloģija – tas ir veids, kā Tu vari izmantot savas zināšanas. Ja es varētu iedrošināt kādu cilvēku, kurš nodarbojas ar mūziku – tā ir prasme, kuru Tu vari pielietot visdažādākajos veidos! Un tie ir tikai daži piemēri, ko nosaucu. Mēs veidojām prezentāciju LIAA Radošo industriju inkubatorā, kur mitinās Solfeg.io lietotne, pie mums ciemos nāca jaunieši no Dārziņskolas – mūziķi un dejotāji. Un vienā prezentācijas slaidā bija piecdesmit piemēri, ko Tu vari darīt ar mūzikas izglītību. Mūziķis (izpildītājs – aut.piez.) bija tikai viens no piemēriem. Sāksim kaut vai ar dīdžejiem.

Godīgi sakot, es vienmēr esmu zinājusi, ka tā būs mūzika. Jau no bērnības.. Gāju caur dažādiem posmiem, sākot jau ar to, ka tā nav nopietna profesija un ka ar to nevar nopelnīt. Tas bija viens no mītiem, ar ko saskaras, man šķiet, visi mūziķi. Un, jo ātrāk mēs tam izejam cauri, jo labāk. Gāju bērnu mūzikas skolā – nepabeidzu. Mācījos gan pie privātskolotājiem, gan vakara mūzikas skolā – arī to nepabeidzu. Tas ir interesanti, ka man nav tāda klasiskā background (no angļu val. – fons – aut.piez.), bet lieta ir tāda, ka es visu laiku meklēju vidi.. Es gribēju nonākt ļoti jaudīgā vidē, kur es varētu augt un kur apkārt būtu radoši cilvēki, kas viens otru motivētu. Es biju izslāpusi pēc zināšanām, bet neatradu tādu vidi. Tā ir viena no lietām, ko mēģinu radīt mūsu mūzikas skolā, kur mēs strādājam.
Bet nu.. malos cauri, mēģināju dažādus instrumentus, tiku pāri arī tam mītam, ka katram jāspēlē tikai viens instruments. Izgāju cauri mītam, kas ir populārā-komerciālā mūzika un kas nav. Izgāju cauri n e n o r m ā l i daudz mītiem. Es atminos, kad man bija 19 gadu, es domāju, ka gribu rakstīt dziesmas, saturīgu mūziku, bet sapratu to, ka man ir vajadzīga dzīves pieredze - lai būtu, ko pateikt. Tad es izlēmu mācīties ko tādu, kas paplašinātu manu skatījumu. Izvēlējos Kultūras akadēmiju – man vienmēr ir patikusi literatūra un valodas. Sāku strādāt par tulkotāju un man deva atgriezenisko saiti, ka esot laba valodas izjūta un šī varētu būt lieliska karjera. Bet visu laiku bija jāsēž pie datora, saproti? Un es visu laiku domāju par mūziku – spēlēju ģitāru, iesaistījos projektos.. beigu beigās tas izvērtās par loģisku soli – iestāties nākamajā augstākās izglītības iestādē ar fokusu uz mūziku. Vajadzēja pašai sev noticēt – jā, tas ir tas, ko es darīšu. Bet, ja tagad uz to paskatos, tas šķiet loģiski.

B.S.V.: Ko Tu mācījies mūzikas skolās?

L.K.: Klavieres, ģitāru, basģitāru, saksofonu, vokālu..

B.S.V.: Tu mācījies arī saksofonu!?

L.K.: Jā, drusciņ pamācījos. Man ļoti patika. Bet tajā laikā tas bija kā ceturtais instruments un tam nepietika laika. Es gribētu spēlēt visus pasaules instrumentus.

B.S.V.: Tur ir tā atšķirība starp Tevi un citiem – Tev nav bail mēģināt. Un Tu to esi sapratusi u z r e i z. Citiem tas nāk ar gadiem, reizēm pusmūžā, reizēm pat pensijā.

L.K.: O, paldies! Ļoti laba atziņa. Bet jā, Tev taisnība – tā ir viena no manām rakstura īpašībām – esmu gatava lēkt iekšā lietās uzreiz.

B.S.V.: Tas atšķir cilvēkus, kas darbojas radošajās nozarēs. Un, kā zināms, mūziķis arī var nebūt radoša profesija. Tu saproti, kā es to domāju – viss ir tā, kā mēs to pavēršam paši.

L.K.: Tieši tā, un kas ir neizsakāmi svarīgi – jā, varbūt man vienmēr ir bijusi tā spontanitāte, radošums un atklātība, un mīlestība uz cilvēkiem, bet tās īpašības, ko es joprojām attīstu, kas palīdzēja realizēt darbību mūzikā, ir, piemēram, ilgtermiņa domāšana, vai arī pašdisciplīna – spēja kaut ko uzsākt un to aizvilkt līdz galam. Arī bez ideālās vides. Es uzskatu, ka mūziķis ļoti daudz strādā viens. Kaut arī vide ir svarīga. Nevar pārvērtēt viena cilvēka ietekmi uz otru. To vajadzētu vienmēr atcerēties.

B.S.V.: Ir grūti vienam.

L.K.: Ir grūti vienam. Un ir grūti vidē, kas ir citādāka nekā Tu. Tā pat var būt mūzikas vide.. un tomēr, ja mēs iedziļinātos detaļās, tad mēs gan redzētu, kā veidojusies un darbojas pedagoģija, gan izprastu ekonomisko sistēmu, un viss izrādītos pamatots. Tas ir jāizprot un pašam jāatrod atbildes uz tiem jautājumiem, un jāiziet tam cauri. Bet jā, absolūti – vajag meklēt domubiedrus, iet uz brīvajiem mikrofoniemun džema vakariem. Bet vajag arī sakārtot praktisko dzīvi.

B.S.V.: Ar Brīvo mikrofonu Tu it kā ej pie cilvēkiem, un, izskatās, ka Tevi tas uzlādē.

L.K.: Interesanti.. nebiju domājusi par to, vai mani tas uzlādē. Gandarījums noteikti ir – tas gan nav iemesls, kāpēc es to daru, bet tas tur ir, un par to es esmu ārkārtīgi pateicīga. Ar Brīvo mikrofonu.. dažreiz vienkārši vajag izdarīt tā, lai cilvēki satiktos. Tāpēc ir labi, ka ir Eva no NicePlace telpas, jo viņa saka: “Jā, nāciet!”, un organizē, un tad mēs varam to telpu piepildīt ar savu radošumu. Es domāju, ka daru to tāpēc, ka pati meklēju tādu vietu, kur būt. Bet jā… ir nepieciešama apmaiņa, lai cilvēks var izpausties, p a r ā d ī t sevi. Lai nav rāmja, kurā sēdēt. Tā ir tā ideja.

B.S.V.: Un kāpēc Tu to dari?

L.K.: Brīvo mikrofonu? Iemesls ir: lai forši, radoši cilvēki var satikties un izpausties, kā arī atrast viens otru un sakonektēties (no angļu val. connect – savienoties, vienoties – aut.piez.). Uz Brīvo mikrofonu nāk ārsti, uzņēmēji, mākslinieki.. viņi visi spēlē un dzied. Arī par skolniekiem – pieaugušajiem.. man dažreiz liekas, ka viņi uz nodarbībām nāk atslodzei no ikdienas, un lai reizi nedēļā atjaunotu iedvesmu muzicēt. Jo muzicēt teorētiski varētu arī mājās. Un mēs atkal nonākam pie mūzikas sociālā aspekta – dalīšanās. Un personību saskarsmes. Un, ja nesakrīt profesionāli, tad katrs iet savu ceļu – cilvēks ļoti labi jūt, kas viņam patīk, ļ o t i labi. Es neesmu satikusi nevienu skolnieku, kurš nejustu to, kas viņam patīk. Dažreiz varbūt grūti nosaukt konkrētu dziesmu, ko gribētu mācīties, bet katram ir sava sajūta. Ir tik labi, ka mūsu skola ir privāta iestāde – vari darīt, ko vēlies. Pedagogam, protams, ir jābūt profesionālam un jāsasniedz rezultāts, citādi nav motivācijas un nav arī skolas. Bet tas, ka Ilze (skolas direktore) ir radījusi tādu telpu, kurā viss ir iespējams… Viņa ir mans paraugs un piemērs daudzās lietās. Es zinu, ka kādreiz par to uzrakstīšu ļoti, ļoti skaistu mūziku!

B.S.V.: Lai visu paspētu, multi-tasking ir jābūt ļoti attīstītam..

L.K.: Man tas ir diezgan dabiski, bet plānošana ir ļ o t i svarīga, to esmu biznesā iemācījusies. Iepriekš to nepratu, ļoti daudz iemācījos, veidojot lietotni. Biznesa vidē un īpaši komandā, kurā strādāju, esmu iemācījusies strukturēšanu, izpratni par to, kā strādā mārketings un reklāma, par to, kā strādā daudzi praktiski mehānismi, lai tiktu realizētas l i e t a s. Ilgus gadus biju tāds urbānais hipijs, bet arī to sajūtu es negribu pazaudēt, jo vienā brīdī pārāk dziļi iegāju biznesa domāšanā, un nejutos labi.

Es domāju, ka tā ir problēma, kāpēc daudzi mūziķi nerealizē savu karjeru, jo viņiem nav izpratnes par šīm lietām. Protams, ka skolā un augstskolā māca ekonomiku, un vajadzētu mācīt arī biznesa domāšanu un komunikāciju. Lai nav tā, ka.. Piemēram, ir bijusi situācija, kad menedžeris jautā mūziķim: “Kas ir tas, ko Tu dari? Kas ir Tavs produkts?” Mūziķis, izdzirdot vārdu produkts, vienkārši izslēdz jebkādu iespējamo sadarbību ar menedžeri: kas tas par sviestu, es gribu likt dvēselei lidot! Bet menedžeru valodā produkts ir tas, ko Tu piedāvā – tas, ko Tu dari. Un vai Tu vari to pateikt vienā teikumā, piemēram, “Es superīgi spēlēju saksofonu solo vai džeza ansamblī”, vai nevari. Nedaudz citi noteikumi. Bet es domāju, ka jebkurš var to apgūt. Mūziķim vienkārši jāsaprot terminoloģija, un tas nav nekas briesmīgs.

B.S.V.: Beidzot esam nonākuši līdz Solfeg.io… Kad? Kā? Kāpēc? Pilnīgi viss par un ap lietotni!

LK: Solfeg.io ir mūzikas mācību lietotne, kas ir radīta, lai bērni skolās varētu muzicēt un dziedāt dziesmas kopā. Ar Solfeg.io palīdzību, bērni var gūt vispusīgu mūzikas pieredzi, sākot no dziedāšanas līdz instrumentu spēlei un ritma izjūtas veidošanai.
Mūsdienu izglītībā tehnoloģijas spēlē arvien lielāku lomu. Manuprāt, ir svarīgi pateikt, ka tehnoloģiju loma izglītības procesā ir būt palīgam skolotājam un skolēniem, nevis aizstāt skolotāju. Mēs esam izveidojuši mūzikas mācību lietotni, kas darbojas trīsdesmit trīs valstīs, un ir četrsimt skolas, kas to šobrīd lieto. Šobrīd turpinām pilnveidot lietotni, lai skolotājiem būtu to pēc iespējas ērtāk izmantot nodarbībās. Ideja ir ieinteresēt bērnus, parādīt, ka jebkurš var muzicēt, kā arī palīdzēt skolotājam klasē novērst neuzvešanos, jo bērni ir aizrāvušies ar mūziku.

Mēs labi zinām, ka mūsdienu bērni ir digitālā paaudze, tāpēc ir svarīgi runāt viņu valodā.Uzbūvējām dizainiski foršu, bet pēc iespējas vienkāršāk lietojamu virtuālo mūzikas grupu, kurā bērni var iesaistīties praktiski. Pievērsām uzmanību tieši vispārizglītojošajām skolām, kur lietotne varētu sniegt vislielāko vērtību, jo mūzikas skolām jau ir daudz materiālu. Tas viss radās “Muzikālajā darbnīcā” – bija svarīgi, lai varētu spēlēt kopā. Mēs izveidojām ansambli – skolas rokgrupu, kurā spēlēja gan skolēni, gan skolotāji. Grupā spēlēja arī lietotnes līdzveidotājs, idejas autors šīs muzikālās pieredzes savienošanai ar tehnoloģiju, un tagad esam Solfeg.io komandas biedri. Būtībā, lietotnes koncepcija tika izveidota šajā ansamblī, lai audzēkņiem palīdzētu, lai paaugstinātu motivāciju, dotu dzīvās skaņas pieredzi, kas aizrauj.. lai būtu viegli un ērti trenēties. Kopš pagājušā gada septembra lietotni piedāvājam lietošanai vispārizglītojošās skolās.

B.S.V.: Skatoties Tavus ierakstus sociālajos tīklos par lietotni, šķiet, ka tai ir lielāka internacionāla nozīme. Bet kā ir Latvijā? Cik skolas lieto izveidoto produktu?

L.K.: Pašreiz Latvijā Solfeg.io lieto 70 skolas. Sākumā domājām, ka Latvija nebūs mūsu tirgus. Protams, mēs vēlamies realizēt mūsu valstī labāko, ko varam piedāvāt, tas ir ļoti svarīgi.. un izrādījās, ka Latvijā jau sākotnēji ir interese, lietotni ir iegādājušās skolas un pašvaldības.

Pašlaik sadarbībā ar Swedbank un aģentūrām VUCA un WRONG izstrādājam mūzikas tehnoloģiju Dziesmu svētku lietotnei DzieDot, tāpēc noteikti izmēģini to! Ideja ir fantastiska – Dziesmu svētku gadā izveidot lietotni “nedziedātājiem” – tiem, kas līdz šim domāja, ka dziedāšana nav priekš viņiem. Tā ir dziedāšanas spēle ar vairākiem līmeņiem. Un, ja iefilmēsi video, nonāksi tieši uz Dziesmu svētku lielās skatuves – video instalācijā, ko veido māksliniece Katrīna Neiburga!

Bet par ārvalstīm – kā jau minēju, šobrīd ir pieteikušās skolas no 33 valstīm. Vislielākā interese ir no skolām Zviedrijā, ASV un Lielbritānijā. Visās šajās valstīs esam bijuši, vadījuši workshop (no angļu val. – darbnīca, seminārs – aut.piez.), piedalījušies konferencēs. Ir lietas, kas ir atšķirīgas katras valsts mūzikas izglītības sistēmā, un ir lietas, kas ir ļoti līdzīgas.

B.S.V: Diezgan iespaidīgi. Tomēr nesat Latvijas vārdu pasaulē. Kāda ir tā apziņa? Vai bija sajūta, ka jau pats sākums būs tik pozitīvs?

L.K.: Veidojot start-up jeb jaunuzņēmumu, Tu to veido ar domu, ka Tavu produktu var pielietot visā pasaulē. Tāds ir start-up mērķis. Līdz ar to, ir jāizdara rūpīgs darbs, lai citi uzzinātu par to, kas Tu esi. Tas iet kopā ar jaunuzņēmuma filozofiju – būt atvērtam, būt pieejamam, un Tev ir pieejama visa pasaule.

Es domāju: Tu esi skolotājs, un Tu strādā viens pret viens ar audzēkni.. Cik audzēkņiem nedēļā Tu vari ko vērtīgu iemācīt, palīdzēt? Ja Tu to dari ar tehnoloģiju palīdzību, cik daudz cilvēku Tu vari uzrunāt, sastapt! Vēl joprojām tas liekas prātam neaptverami.

B.S.V.: Jā, ir diezgan forši, jo ja visi strādā pēc viena modeļa, viņi satiekas un saprotas.

L.K.: Zini - tā ir platforma, kuru izmantojot, skolotājs var mācīt tieši tā, kā rakstīts, bet viņš var arī pielikt klāt savu radošumu. Savukārt bērni, viņi tehnoloģiju tiešām apgūst intuitīvi. Viņi to var interpretēt pa savam un spēlēt. Kas var būt foršāks?

B.S.V.: Kā ar Taviem muzikāli radošajiem projektiem? Tu esi arī mūziķis izpildītājs ar centrālo projektu Reiņa Jaunā trio.

L.K.: Jā! Tā ir grupa, kurā jūtos kā zivs ūdenī. Es dievinu šo mūziku un cilvēkus. Komponists ir Reinis Jaunais, fantastisks mūziķis, kurš tikko atgriezās no Austrālijas un Jaunzēlandes tūres. Man šķiet, ka viņš koncertē vismaz četrās valstīs mēnesī. Reiņa enerģija, pozitīvā attieksme, viņa muzikālais rokraksts mani uzrunā, kā arī Ivara Logina, mūsu bundzinieka, radošā pieeja sitaminstrumentu pielietojumā – reizēm šķiet, ka bungas viņš izmanto kā orķestri. Viņi abi ir ļoti sirsnīgi un forši džeki. Līdz ar to, mums ir prieks kopā spēlēt un tas ir ļoti svarīgi. Šī mūzika man šķiet interesanta arī tāpēc, ka iekļauj manus mīļākos žanrus – tas ir gan roks, gan pasaules mūzika, gan gleznainas, ainaviskas kompozīcijas. Tā ir muzikāli, arī tehniski, diezgan izaicinoša. Starp citu, tuvākais koncerts būs 13.jūnijā, peldošajā galerijā Noass, ļoti aicinu: pirmajā daļā būs Reiņa jaunā soloalbuma Music and Travel Stories prezentācija, otrajā daļā spēlēsim mēs ar grupu.

Jā, tas ir mans galvenais projekts šobrīd. Vēl ir vairāki forši blakus projekti, piemēram, šobrīd sadarbojos ar Be-With Band ­ - iesaku aplūkot Annas Andersones Be-With apģērbu kolekciju, kas nav tikai apģērbu kolekcija, tas ir vēstījumspar cilvēcību, pieskaršanos viens otram gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē. Pēdējā dziesma, ko radījām kopā ar Annu un mūziķi Anneli Arro bija Be-With modes skatei - tā varētu nonākt arī radio kanālos.

Sadarbojos arī ar citiem mūziķiem, rakstu savu mūziku – gan sev, gan citiem. Radošā darbība man ir ļoti svarīga.

B.S.V.: Tu taču raksti arī dzeju.

L.K.: Jā, esam izveidojuši dzejas entuziastu kustību Trīspadsmitais kurss. Tie ir cilvēki, kas ir pabeiguši Literāro akadēmiju Ronalda Brieža vadībā. Mēs izlēmām palikt kopā un dzejot, reizi mēnesī vai divos veidojot neformālus dzejas un mūzikas pasākumus, kuros esi piedalījusies arī Tu (smaida). Ideja ir rosināt dzejas un dziesmu tekstu rakstīšanu latviešu valodā. Lai ir l a b i dziesmu teksti latviešu valodā, tas ir t i k svarīgi! Tāpēc mēs veicinām dzejnieku un mūziķu sadarbību. Nesaistīts, bet lielisks piemērs šīs idejas realizācijai ir grupa SIGMA, kas ir viena no manām mīļākajām latviešu grupām – viņu jaunajā albumā ir izmantota latviešu dzeja savienojumā ar fantastisku oriģinālmūziku. Un tad es domāju: “Hei, tātad šī doma kaut kur gaisā virmo!”. Ir svarīgi, lai mēs spētu izteikties savā valodā, izteikt savu pārliecību un dziļākās domas. Esmu pārliecināta, ka mums ir ļoti daudz labu dzejnieku, ļoti daudz foršu mūziķu. Viņiem vienkārši vajag satikties. Tāpēc es cienu jomu, kurā varbūt vēlētos nākotnē darboties – mūzikas menedžmentu. Es ļoti cienu tos cilvēkus, kas ar to nodarbojas Latvijā. Tas nav viegli. Viņus vajag vairāk un vēl vairāk.

B.S.V.: Man liekas, ka kādā mirklī pie tā nonāksi. Tā dabiski. Man šķiet, ka nav tāds ceļš mūzikā, kuru Tu šobrīd neej. Esmu pat dzirdējusi, kā Tu repo…

L.K.: Tas ir mans slepenais dzīves mērķis (smejas)! Es dievinu vārda mākslu, tāpēc urbānā dzeja, kā arī hiphops ar jēgpilniem tekstiem man ļoti patīk.

B.S.V.: Lai ne mūzika, ne vārds nepazaudē jēgu. Un atcerēties, kāpēc mēs te esam. Tas, šķiet, ir mans dzīves moto – kāpēc es esmu mūzikā.

L.K.: Tas ir tik labs moto! Jā, tas ir vērtīgs jautājums, ko ir labi sev ik pa laikam uzdot, lai Tu atcerētos savu fokusu. Visu laiku ir jāmācās, jāņem klāt no malas, bet to es iemācījos biznesā – ka tas fokuss, ko Tu nospraud, kam Tu velti savu laiku.. Paskaties - manas 24 stundas ir šodien, un tad sešas es, piemēram, gulēšu, paliek 18. Cik stundas Tu pavadīsi pusdienās, cik – rakstot? Un tad, kad to tā neitrāli uzliec uz papīra, Tu saproti, ka nav, par ko stresot, jo viss, ko Tu dari, ir ļoti likumsakarīgi.

B.S.V.: Tu pieturies pie režīma?

L.K.: Jā un nē. Ir lietas, kas man ir svarīgas režīmā, pie kā pieturos. Tās ir pašdisciplīnas lietas – iet skriet vai celties vienā laikā.. Tas ir ļoti svarīgi. Tajā pašā laikā, man ir svarīgi, ka ne viss ir izplānots – es nevarētu tā dzīvot. Es ļoti daudz darbojos, vadoties pēc intuīcijas, neesmu gluži racionālais tips.

B.S.V.: Tava racionalitāte ir nākusi ar pieredzi.

L.K.: Totāli.

B.S.V: Bet Tavuprāt – kāda ir panākumu atslēga?

L.K.: Katram sava? (smejas)
Panākumi ir sasniegt to, ko Tu vēlies sasniegt, tā es domāju. M a n a panākumu atslēga ir sajust sevī un nodefinēt, izvirzīt mērķi un pie tā turēties, fokusēties uz to, strādāt ar to, bet tajā pašā laikā saglabāt atvērtību. Tad, kad man dzīvē kaut kas sanāk, tas ir tad, kad es darbojos šādi. Bet es vienmēr uzsveru to, ka svarīgi ir visi cilvēki, kas Tev ir apkārt – viņi Tevi ietekmē un palīdz. Ir ļoti daudz cilvēku, kas man ir palīdzējuši ar savu piemēru un atbalstu. Mēs katrs otram varam to iedot, un tas vienmēr atnāks atpakaļ. Tas ir vislabākais. Sharing is caring*

*Rūpēties nozīmē – dalīties (angļu val.)

                                                                    2018. gada jūnijs

----------------------------------------------------------------------------------------------------------

Laura Švānberga,

muzikoloģijas 2. semestra studējošā

 

                                                 Muzikologa lielceļš

 Foto - Matīss Markovskis

                           Iepazīstoties ar Zanes Prēdeles biogrāfiju, radās iespaids, ka muzikologs var būt ļoti daudzveidīgs un kvalitatīvs vairākās darbības jomās. Vēlējos noskaidrot kāds ir bijis Zanes ceļš šo jomu iepazīšanā. Šo sarunu piedāvāju kā iespējamo nākotnes vīziju tiem studentiem, kuri, līdzīgi kā es, cenšas izdibināt muzikoloģijas nozares daudzveidību, un tiem, kas pa šo ceļu vizinās vai šad tad šķērso. Zane Prēdele JVLMA ieguvusi gan bakalaura un maģistra grādu muzikoloģijā, gan mākslas zinātņu doktora grādu. Jau vairākus gadus ir JVLMA J. Vītola Piemiņas istabas arhivāre, zinātniskās pētniecības centra pētniece un šobrīd arī vadītāja. Līdzās darbam akadēmijā ir arī Latvijas Radio līdzstrādniece - apmaiņas projektu koordinatore.

Tikāmies 2018. gada 12. aprīļa darbīgākajā dienas daļā – pulksten 12 – JVLMA Jāzepa Vītola Piemiņas istabā, kad aiz stikla sienas studenti intensīvi mēģina gan Šopēna klaviermūzikas skaistākās lapaspuses, gan dramatiski elēģisku klavieru trio. Šis skaniskais fons savdabīgi ilustrēja mūsu sarunu.

Kāds bija Tavs muzikologa gaitu sākums?

Ierasti muzikoloģijas studijas uzsāk jaunieši, kas mācījušies specializētās vidusskolās, kur apgūti padziļināti teorētiskie priekšmeti, bet mans ceļš pavērsās no pianisma uz muzikoloģiju. Šobrīd redzu, ka tas kļūst par tendenci – muzikologos arvien vairāk nāk cilvēki no citām specialitātēm. Tajā laikā, kad es stājos, manā kursā bija ļoti spēcīgi teorētiķi un komponisti, tādēļ sākumā, zināšanu jomā, jutos tā kā ārpus pareizās vietas, bet, ejot cauri studiju gadiem, ar centību, ar pacietību, es ļoti daudz ko sev iekaroju, apguvu tādas pašas zināšanas, kādas bija pārējiem. Ja iziet caur to pirmo sietu – pirmajiem kursiem, pirmajiem gadiem, tad vēlāk, pateicoties pedagogiem, to savu ceļu var atrast.

Kāpēc Tu izvēlējies tieši šo profesiju?

Es uzsveru, ka profesori ir tie, kas saskata mūsos talantus un kādas īpašas, nozarei vajadzīgas, spējas. Tas, kādēļ pievērsos muzikoloģijai, arī bija labs ieteikums. Man ļoti patika spēlēt klavieres, bet pianista ceļš konkurences dēļ, nav vienīgais un ir citas iespējas.

Manā gadījumā, cilvēki zināja, ka es labi rakstu – sacerējumus, domrakstus, esejas.

Muzikologa personas attīstībai ir svarīgi, ka cilvēks ir rakstošs. Arī runāšana – jo labāks runātājs, jo labāk veicas kā muzikologam uz skatuves vai publiskā telpā. Bet rakstīšana ir otrais un, intravertākiem cilvēkiem, tādiem kā man, varbūt pats galvenais talants. Tas nenozīmē, ka būtu jāatsakās no klavieru spēlēšanas – muzikologiem klavieru spēle vienmēr ir bijusi ļoti nopietna. Uzskatu, ka spēlējošs muzikologs ir ļoti laba kombinācija.

Kādi ir Tavi pienākumi strādājot Latvijas Radio?

Darbojos Latvijas Radio 3, kā Eiroradio projektu koordinatore, kur galvenokārt ietilpst lielu projektu organizēšana, tiešraižu nodrošināšana no Eiropas un no Latvijas uz Eiropu. Eiroradio ir organizācija, kas apvieno visas pasaules sabiedriskos medijus. Tas ir ļoti specifisks darbs, vairāk praktisks un organizatorisks, bet tā ir arī klasiskās mūzikas dzīves vērošana Eiropas panorāmā, jo katrā valstī tomēr ir savi specifiskie mērķi, kas dod iespēju redzēt plurālismu mūzikas uztverē un piedāvāšanā. Radio veidoju arī raidījumus, kas gan ir krietni mazākā slodzes daļa.

Pēc kāda principa vadies, izvēloties raidījuma galveno grupu vai personību?

Ja agrāk tā bija pilnīgi brīva izvēle, par ko un kāpēc veidot raidījumus, tad tagad tas ir reglamentēts, stingrāk vērtēts, ir vadlīnijas, kas prasa raidījuma žanra tīrību, bet aizvien kāds no mums izvēlas eksperimentēt, paņemt kaut ko neraksturīgāku LR3 Klasikas kanāla atpazīstamībai. Mans princips vienmēr – ir lai tas uzrunā mani pašu –, bet kādreiz ir arī drusku formālāk jāizvēlas. Ja šāda raidījumu veidošana ir neregulāra, tad noķert to svaigo skatu un sajūtu ir vieglāk, bet tomēr radio darbā no arvien jauniem raidījumiem un termiņiem atkāpes nav.

Kā Tu nonāci līdz darbam radio?

Studēju Mūzikas akadēmijā un – nu jau mani tagadējie kolēģi –, 2006. gadā paaicināja mani tieši uz šo Eiroradio projektu koordinatora vietu. Protams, lielākoties muzikologus aicina darbā kā raidījumu veidotājus – arī tagadējie Mūzikas akadēmijas studenti labi iesaistījušies un iekļāvušies radio Klasika brīnišķīgajā kolektīvā.

Mūzikas pētnieka ceļš – kā tas sākas, kā tas ejams?

Manā gadījumā šis ceļš tik apzināti nav iets, bet pamazām, esot savu pedagogu labā vadībā, gan Lolitas Fūrmanes (skaitīju, ka kopš bakalaura studiju laikiem – jau 15 gadus –, esmu viņas vadībā) man nekad nav bijusi vajadzība vai vēlme mainīt citu pedagogu, kas liecina par to, ka profesoram aizvien ir ko sniegt, ejot tālākos studiju līmeņos. Protams, var kaut ko mainīt un braukt Erasmus projektos, ko es arī izmēģināju – vienu gadu biju Vācijā. Tātad profesore Fūrmane un, noteikti, profesors Oļģerts Grāvītis, kuram pateicoties es šeit nonācu. No visiem maniem kursabiedriem viņš kaut kā bija mani ievērojis, tā bija arī pazīšanās ar maniem radiniekiem – mans onkulis ir muzikologs, kas man īstenībā dzīvi ir padarījis drīzāk grūtāku nekā vieglāku, jo ģimene, tas ir ļoti privāti, ne viņa dēļ es izvēlējos šo profesiju. Mēs arī vienu laiku sabijām kolēģi radio Klasika, droši vien no malas izskatās, ka cilvēkam palīdz sakari, bet tā nebūt nav vienmēr.

Kas tad ir tas, ko pasniedzēji meklē studentos?

Manuprāt, tās ir kādas rakstura īpašības, kā, piemēram, nopietnība, pacietīgums. Domāju, ka tie studenti, kas sevi tā ļoti spoži piesaka, ceļu izlauž tāpat, bet kādreiz ir cilvēki, kas nav tādi ceļa lauzēji, bet gājēji, un tiem gājējiem profesori var ļoti palīdzēt, jo viņiem taču arī vajag asistentus, palīgus. Atceros, kā es šeit, Jāzepa Vītola piemiņas istabā, 2003. gadā sāku – profesors Grāvītis man sākumā deva tādus niecīgus, mazus uzdevumus un es vienkārši sēdēju viņam blakus un darbojos, pārrunājot kaut ko, aiznesot kādas vēstules.

Saprotu, ka šobrīd esi ne tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra pētniece, bet arī vadītāja?

Jā, šobrīd esmu, mācos šo vadīšanu, jo tā ir tāda ļoti intensīva jauna pieredze ar dokumentiem, ar ministrijām, ar projektiem… tā ir vēl viena augstskola, šeit pat akadēmijas sienās. Ir tāda interesanta situācija, ka es pazīstu visus profesorus, vēl nesen esmu bijusi viņu studente. Man ļoti patīk šī pāraugsme no studenta stāvokļa uz līdzvērtīgu kolēģi.

Kā Tu vērtē mūzikas pētnieka amatu?

Godīgi sakot, tas ir visgrūtākais darbs muzikoloģijas nozarē, jo tas darbs ir smags un augļi ienāk lēnām – kamēr uzraksta grāmatu, tad auglis ir grāmata, bet tā grāmata grūtā procesā jāuzraksta. Kādreiz brīnos, cik kādam viegli to izdarīt – piesēžas un uzraksta grāmatu – es vēlētos kaut man tā būtu. Man liekas, ka tas ir tāds nopietns izaicinājums, bet, protams, vienmēr var balstīties uz disertācijām, darbiem, kas jau veikti.

Esmu noķērusi vēl vienu iemeslu, kāpēc esmu iesaistījusies pētniecībā – tie ir bērnības sapņi – es vēlējos kļūt par detektīvu! Te es šo izmeklēšanas un atklāšanas procesu tiešām sajūtu. Protams, nav asiņu un briesmīgu skatu, bet ir tā skaistā puse izmeklēšanai – ir viens diegs, ir otrs, trešais, iespējams šos diegus var sasiet kopā un radīt kāda notikuma atainojumu. Esmu pamanījusi, ka fakti apziņā ieguļas kā tādi faili un tad, kad ir iespēja, var grupēt šos faktus un notikumus un mēģināt atklāt to, kas ir pazudis, bet ko varētu no detaļām secināt – tāda kā pagātnes rekonstruēšana un Latvijas mūzikas vēsture tam ir ļoti pateicīga, jo ļoti daudz kas nav pētīts, ir tie baltie plankumi.

Vai ir nācies rakstīt žurnāliem, piemēram, Mūzikas Saulei?

Muzikologam vienā brīdī veidojas tāds kā nošķīrums – vai publicēties žurnālos kā Mūzikas Saule, vai veidot publikācijas jau citai auditorijai – zinātniskajiem žurnāliem vai Mūzikas akadēmijas rakstiem. Vislabāk, protams, censties publicēties arī ārzemēs. Es eju šajā zinātniskajā virzienā, jo, ja iesaistās kādā pētījumā, tad publikācijas ir obligātas.

Kādēļ tad nosliecies publicēties zinātniskajos žurnālos/rakstos?

Tā izvēle nāca dabiski, jo, piemēram, Mūzikas Saules publikācijas nevarētu norādīt kā zinātniskās, tā būtu populārzinātniska publikācija. Man ir arī svarīgi norādīt atsauces, avotu no kurienes materiāls ņemts, es jau dzīvoju tādā līmenī, ka nevaru uzdot cita domas par savējām, pētniecība sākotnēji tomēr ļoti balstās uz citu cilvēku sasniegumiem.

Tātad muzikologs specializējas ne tikai sistemātiskajā, vēsturiskajā vai etnomuzikoloģijā, bet arī smalkākos virzienos…

Piekrītu profesorei Fūrmanei, kura saka, ka ļoti labi ir, ja muzikologs ņem dažādas tēmas – kaut ko bakalaurā, citu maģistrantūrā un doktorantūrā, ka daudzveidība noteikti nāk par labu. Tagad es jūtu, ka ieejot tieši vēsturiskajā muzikoloģijā, pētot vienu personu vai laikmetu, citas spējas, teiksim, analizēšana, vai diemžēl klavieru spēlēšana, sāk atmirt. Jo vairāk mēs specializējamies, jo vairāk atsakāmies no tā, ko mācējām agrāk, bet kādā brīdī tas ir jādara, lai varētu “iet dziļumā” attiecīgajā tēmā. Divas darba vietas nodrošina to līdzsvaru starp iegrimšanu vēsturē un dzīvošanu aktualitātē – visā, kas notiek šobrīd mūzikas dzīvē, sekojot līdzi pirmizrādēm, īpašiem koncertiem.

Pētniecība ir saistīta ar darbu arhīvos – kā Tu raugies uz šo muzikologa darbības sfēru, kāpēc šī nodarbe, reizumis šķiet, nav pietiekoši jauno muzikologu uzmanības apveltīta?

Jā, tas ir darbs ar arhīvu, un, jā, esmu sastapusi mūziķi, kurš negrib sēdēt arhīvā un pavadīt laiku vienatnē, bet ir cilvēki, kuriem tas ļoti patīk. Es tur neredzu iekšējo pretestību, man šķiet, ka tur slēpjas minētais detektīva azarts. Protams, kādreiz tā ir tikai sīka detaļa, kas atklājas, bet, zināms, noskaidrot kādu lietu, ko neviens cits nezina – tas ir milzīgs prieks, noslēpums, kuru pastāstīt pārējiem vari tikai tu. Muzikologam ir jāmāk sevi pasniegt tā, lai atrastās pērles izklausās pietiekami pērļaini. Jāmāk izgaismot epizodes, kas ir ļoti daiļrunīgas – tā ir tāda kā romāna rakstīšana, balstoties uz faktiem, bet pietiekami patiesā formā.

Kā ar pārējiem muzikologa darbības sfēru virzieniem – mūzikas pedagoga, mūzikas kritikas lauciņu? Vai šie virzieni ir taustīti?

Jā, ir taustīti, tieši mūzikas kritika. Sapratu, ka, jo dziļāk tajā ieej, jo vairāk šī joma atšķiras no citām. Mani vairs nesaista rakstīt kritikas par cilvēkiem, tas gan nenozīmē, ka es nevērtēju pasākumus. Šķiet, ka tas bija Dāvis Enģelis, kurš Naumaņa balvas pasniegšanas ceremonijā teica, ka Latvijā cilvēki ap četrdesmit gadiem vairs negrib rakstīt kritikas, jo daudzi jau ir kļuvuši par kolēģiem vai labiem darba biedriem. Tur ir nepieciešama ļoti liela atsvešināšanās spēja. Es esmu sevi pieķērusi, ka citreiz ir grūti būt objektīvai un rakstīt vai teikt viedokli par sev labu draugu.

Un mūzikas pedagoģija?

Man patīk, es to esmu šeit akadēmijā jau sākusi darīt, arī gan neesmu uz to lauzusies vai īpaši pieteikusies, bet tā ir arī prakses forma. Manas lekcijas visbiežāk notiek šeit, Vītola istabā, kad atnāk ekskursanti. Man īstenībā vēl nevienu reizi nav nepaveicies, ka tiem cilvēkiem nebūtu paticis, vismaz nav teikuši, līdz ar to, ja ir tāda tēma, ar kuru aizraujos, tad sanāk arī būt labam pasniedzējam. Skolā gan neesmu strādājusi, lai gan man liekas, ka tas ir ļoti labs darbs, domāju, ka tam ir liela vērtība – kādam jaunam cilvēkam mācīt saklausīt, saprast mūzikas valodu.

Ko Tu novēlētu muzikoloģijas studentiem, kurš vēl tikai apzinās muzikoloģijas plašās iespējas?

Es varētu novēlēt būt atvērtam un veidot kontaktus ar citiem muzikologiem un īpaši mūziķiem, jo ļoti daudzās jomās mūziķi ir mums jau priekšā tīri intuitīvi. Būt zinātkāram par citu cilvēku viedokļiem, pat tad, ja nesakrīt domas. Ir ārkārtīgi vajadzīga kontrreakcijas izzināšana – mana muzikologa reakcija ir tāda, bet otram pilnīgi citāda – lai analītiskās spējas galvā visu laiku strādātu. Es analizēju, kāpēc man patika šis, bet – kāpēc tam otram cilvēkam par to nebija interese. Vēl viena lieta, ko esmu sapratusi – vecākie kolēģi tiešām ir gudrākie kolēģi – zinu, ka jauniem cilvēkiem īpaši nepatīk komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, bet es ļoti novērtēju. Iesaku nevairīties no vecākiem cilvēkiem – tas ir mantojums, uzkrāta pieredze, emocionālas atmiņas, ko mēs nevienā grāmatā neizlasīsim. Vēl viens ieteikums, ko man arī profesors Grāvītis teica – ja apmeklē koncertus, ir vērts veidot savu kartotēku – kaut tajā pašā programmiņā – pierakstīt savas domas, piezīmes, kā skanēja tas, ko nodomājāt par to skaņdarbu, kāds bija izpildījums, sniegums – veidot savu apmeklēto koncertu īsu, nepublicētu recenziju un pārdomu arhīvu. Pats Grāvītis tā arī strādājis, tādēļ par viņu arī varēja teikt – cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, bet viņš pats to savu enciklopēdiju ir izveidojis.

                                                          2018. gada maijs

--------------------------------------------------------------------------------

Anna Marta Burve,

muzikoloģijas 2. semestra studējošā

 

                                                    Spēle ar drosmi un takta izjūtu

Foto no GŠ privātarhīva 

                                         Komponiste Gundega Šmite, līdzās komponēšanai un pasniedzējas darbam, reiz strādājusi mūzikas žurnālistikā. Viņa pārstāv nosacīti jauno, Atmodas laikā uzaugušo JVLMA pasniedzēju paaudzi, kas brīvi un vienlaikus, saglabājot respektu pret sevi, spēj pārkāpt tradicionāli iezīmētās robežlīnijas “profesors - students”, “jauns profesionālis - sevi kā izcilību apliecinājis pieredzējis profesionālis”. Pagājušā gada kompozīcijas nometnē Madonā mūsu attiecības izvērtās draudzīgas. Tādēļ tieši viņu aicināju uz interviju, lai noskaidrotu, kā tas ir, būt abās mūzikas komunikācijas procesa pusēs - radošajā un aprakstošajā.

Pavisam nejauši satikāmies pirms intervijai sarunātā laika. Iznācu no akadēmijas Ērģeļzāles un skatos, tieši pretī viņa sēž ar Macbook klēpī! Atkalredzēšanās priecēja mūs abas. Atvērām durvis uz kafejnīcu Pusbalsī. “Varbūt uz skatuves?” Gundega smējās un norādīja uz galdiem, kas stāv uz paaugstinājuma. “Jā, paskaties augšā, tur vēl tumbas - lai visi dzird!” es atbildēju. Mūsu sarunu pārtrauca komponista un profesora Rolanda Kronlaka ierašanās. Komponiste ar seno draugu, protams, sasveicinājās. Viņa vēl joprojām stāvēja uz mūsu “skatuves”. “Es taču tev teicu, ka kādreiz tevi pāraugšu!” Abi smējās, jo patiesi, baltais pjedestāls darīja komponisti lielu un svarīgu. Pēc mazas pauzes intervija beidzot sākās. Paskaidroju komponistei, ka intervijas tematika būs saistīta ar mūzikas žurnālistiku. Tomēr bez kompozīcijas jautājumiem arī neiztikt.

Kāds pēc tavām domām ir pirmais jautājums, ko, domājot par kādu skaņdarbu, sev uzdod komponists, un, domājot par to pašu - mūzikas recenzents?

Es domāju, ka komponists dziļāk un pamatīgāk izprot kompozīciju, tās struktūru. Spēj saklausīt vairāk līmeņu nekā muzikologs, kas, piemēram, raksta recenziju.

Vairāk piedomā tieši pie idejas.

Tieši tā, jo Latvijas muzikoloģijā bieži muzikologi iet zinātniskās izpētes virzienā, bet viņi parasti nav tie, kas iet uz koncertiem, raksta recenzijas. Bieži viņi noslēdzas cellē ar vinyl plati un vairākas reizes no vietas klausās vienu un to pašu interpretāciju. Varbūt viņi tiešām ļoti dziļi, pat dziļāk par komponistiem, saprot konkrēto Mocarta simfoniju. Savukārt muzikologiem, kas vairāk virzās uz žurnālistikas pusi, trūkst praktiskās pieredzes, kas ļautu kompozīciju izprast līdz saknēm. Viņu redzējums ir distancētāks no radošā procesa. Bet komponists no savas pieredzes zina tādas cunftes lietas, ka var pat iedomāties, kā tas ticis pierakstīts. Viņš jūt, piemēram, kā viens muzikāls impulss beidzas un kā tas turpinas, izplešas, vai tieši otrādi - pārraujas, cik tas ir pamatots, vai nematots. Muzikālo gramatiku komponists izprot dziļāk, jo pats zina, ko nozīmē sacerēt skaņdarbu.

Kultūras mediji nereti ar recenziju un aprakstu palīdzību klausītājiem mūziku padara saprotamāku. Vai ir kāda daļa mūzikā, ko tavuprāt nemaz nevar "iztulkot" mediju valodā? Proti, ko mediji var padarīt tikai nesaprotamāku, nevis saprotamāku.

Jā… (smejoties) interesants, dziļš un sarežģīts jautājums.

Liels jautājums - kāpēc rakstīt recenzijas, un kāda ir to jēga. Ir skarbie recenzenti, no kuriem visi baidās un tad liekas: vai recenzenta uzdevums ir noslaucīt kādu no zemes virsas, vai tieši otrādi - caur asinīm un ērkšķiem cerēt, ka viņš pārdzims citai dzīvei (smejas). Viens mērķauditorijas loks ir tieši paši mūziķi un komponisti, kuru darbs tiek kritizēts, vai recenzēts, vai slavēts. Tas ļauj objektīvāk izvērtēt darba rezultātu, kas ir bijis, piemēram, koncerts izpildītājam.

Ja esi nule uzrakstījis skaņdarbu, tas ir kā paša bērns - varbūt viņš nav tik skaists, bet tu viņu mīli un nesaproti, ka acu plakstu vietā tev ir ziedi. Šāds subjektīvs skatījums nav pilnīgs. Tu neredzi, piemēram, savu skaņdarbu kā kultūras sastāvdaļu.

Un tad nākamais jautājums: kas vispār ir objektīva patiesība mākslā? Ir komponisti, kuri ir tiešām ģeniāli, kā Bahs, un ir komponisti, kuri ir ļoti talantīgi, bet tu saproti, ka viņi nekad nesasniegs Baha ģenialitātes līmeni. Ir arī komponisti, īpaši mūsdienās, kuri skaidri orientējas uz mākslas komercializēšanos, kas, manuprāt, skādē mākslai kā tādai, tā ir mākslas inde. Piemēram, var veidot glīti iesaiņotu, skaistu produktu, kurš uzrakstīts pēc labākajām receptēm - kurā brīdī izvilināt asariņu un tā tālāk. Uz lielām sabiedrības masām tas pat iedarbojas. Bet vai tā tiešām ir māksla, tas ir cits jautājums. Kāds ir kritiķa uzdevums šajā gadījumā? Cik uzmanīgi par to runāt? Klausītājs jau arī nav muļķis. Ja skaņdarbs, kas konstruēts, lai radītu iedarbību uz klausītāju, un iedarbību klausītajs tiešām sajūt, tu nevari pateikt, “klausītāj, tu esi muļķis, jo tā ir tikai komercshēma!” Tas ir ārkārtīgi grūts uzdevums.

Ir jāmāk saskatīt tā līnija: mūzikas kritiķis raksta recenziju gan profesionāļiem, gan neprofesionāļiem, bet jāuzraksta tā, lai mūzikas interesentiem viss skaidrs, bet profesionāļiem lasot nenāk smiekli, vai ne? Šķietami neiespējams uzdevums.

Tas ir diezgan neiespējami, jo parasti recenzijas tik tiešām lasa paši mūziķi, par kuriem tā recenzija rakstīta. Es arī lasu ļoti daudz recenziju, jo netieku uz koncertiem, kas notiek Latvijā, bet gribu zināt “objektīvu” viedokli, kas un kur noticis, ko domā tas un tas kritiķis. Mans vērtējums varbūt atšķirtos, tomēr tas rada priekšstatu.

Vienmēr būs subjektīvisma klātesamība.

Tieši tā. Lai sasniegtu lielāku lasītāju loku, jāsasniedz tāds līmenis, kas varbūt ir radniecīgs Aleksa Rosa grāmatai Viss cits ir troksnis. Tur ir ļoti dziļa, izsmeļoša literatūra par 20. gadsimta mūzikas vēsturi, bet tā tomēr uzrakstīta atraktīvā veidā, gandrīz kā detektīvs. Es ticu, ka ir iespējams sasniegt tādu līmeni, bet tas ir ļoti liels izaicinājums. Daži jaunās paaudzes mūzikas kritiķi Latvijā iet ceļu, apskatot koncertu plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā, kas ir ļoti pozitīvi. Un ne tikai muzikālā šķērsgriezumā. Iespējams, ka tad recenziju lasītāju mērķauditorija paplašinātos, un tas arī pat pozitīvi ietekmētu koncerta auditorijas paplašināšanos.

Visticamāk ar to “piedzimst” - jābūt izjūtai.

Jā, tu nedrīksti nogalināt to klausītāju, kuru skaņdarbs aizkustinājis, vai to mūziķi, kas darījis labāko, ko tajā brīdī varējis izdarīt. Bet kritiķis viņu pilnīgi nocērt.

Vai tev kā komponistei ir gadījies, ka kritiķi ar analīzes palīdzību tavā darbā atrod kaut ko tādu, kā tur nemaz nav?

Nesen Post factum bija Laumas Malnaces pārdomas par Hertas Hansenas un Ērika Kiršfelda koncertu 4 pasaules un tur viņa ļoti poētiski izteicās par manu skaņdarbu (Spāņu šūpuļdziesma). Tur esot starptelpa starp realitāti un ilūziju, bet tas vairāk bija poētiski, nevis muzikoloģiski. Viņa izsacījās kā atvērts klausītājs - kā to ir uztvērusi. Reizēm tā notiek - veids, kā muzikologs poētiski izsakās par skaņdarbu, liekas ļoti saistoši. Bet tas tikpat labi varētu nebūt muzikologs, bet vienkārši talantīgs klausītājs.

Vai tu pati kādā savā skaņdarbā tikai pēc tā pirmatskaņojuma esi atradusi kaut ko tādu, ko nemaz neapzinājies, kad skaņdarbs vēl bija tapšanas procesā?

Tā gan ir bijis. Tas vispār ir interesants jautājums - ko nozīmē rakstīt intuitīvi? Jo viss mūsu saucamais background, ko esam klausījušies, vai paši analizējuši, tas jau tur ir, un tā ir barības viela mūsu intuīcijai. Pēc tam, kad esam jau uzrakstījuši, vadoties pēc intuīcijas, tad ar vēsu prātu var izvērtēt. Kā teikt, kad bērns izlaists pasaulē, ziedi no plakstiem nokrituši, var arī saskatīt racionālus, analītiskus aspektus. Tīri psiholoģiski tas ir interesanti.

Kādus mūzikas izdevumus - globāli, ne tikai Latvijas kontekstā, tu lasi, klausies?

Tā kā esmu fiziski prom no Latvijas kultūras telpas, tad bieži klausos Radio Klasika, lasu satori.lv, bet ne tikai ar mūziku saistītus rakstus. Youtube tagad būtībā ir akadēmija. Kad man ir brīvs laiks, es pat klausos vecus avotus, kā piemēram Bernsteina lekcijas par mūziku, kas arī ir fantastiska audiovizuālā literatūra. Nesanāk jau tik daudz laika.

Vai kāds no medijiem tev pēdējā laikā ir spējis pavēstīt ko vērtīgu?

Mājas pārrunas ar [Gundegas dzīvesbiedru grieķu komponistu] Dimitri Maronidi, kur mēs kaislīgi konfliktējam par mākslas būtību katru dienu.

Esi mācījusies matemātiku, mūzikas teoriju, aktiermākslu, kompozīciju - kā šie daudzveidīgie zināšanu slāņi tev palīdz radošajā procesā - gan radot, gan rakstot? Vai par to esi aizdomājusies?

Domāju, ka vispār esmu tāda… modē tagad ir vārds, “holistisks” - vairāk holistiskas uztveres persona. Pasauli tiecos aptvert kā kopumu, nevis vairākās kastītēs. Man ir viena kastīte ar foršu bardaku iekšā. Pat ne bardaku - varbūt pēc tāda izskatās, bet tam ir sava loģika, kāpēc tā ir. Kompozīcijā man tas ir visizteiktāk - esmu sinestētiskas ievirzes persona. Vienmēr vajag vadlīniju, kas ir ārpus muzikālā - glezniecībā, tekstā, ko tulkoju mūzikas valodā. Komponējot bieži palīdz kāds vizuālais aspekts - iztēlojos, kā mūziķi konkrētā brīdī spēlēs, kustēsies. Kā saka, everything matters. Lapu pāršķiršana - pat tas ir daļa no performances! Tā nav aktiermāksla, bet daļa no mākslas darba uztveres - ka tu redzi mūziķus un uztver enerģiju, ko viņi raida. Es nesaucu sevi par pianisti, bet, kad spēlēju klavieres, tad domāju, kā pāršķiršu lapu, un vai var un drīkst pāršķirt lapu tieši tajā brīdī, kad lapa tur fiziski beidzas.

Brīnišķīgi, ka tāds “ne-pianists” par to aizdomājas. Kāpēc nesauc sevi par pianisti? Cik esmu tevi dzirdējusi spēlējam, tehnika, uztvere un būtība iemieso pianisma pamatvērtības, manuprāt.

Klavieres man vienmēr ārkārtīgi paticis spēlēt. Kad iestājos Mediņu teorētiķos, pat domāju pāriet uz klavieru nodaļu, jo mani ārprātīgi vilka pie klavierēm. Klavieru skolotāja smējās - Gundega traka palikusi, nāk uz nākamo stundu, sagatavojusi visu Lista etīdi no galvas (smejas)! Mediņos bija divas klavierskolotājas, kuras visu laiku smējās pēc manām klavierstundām - ka visu esmu samācījusies.

Kas tam cilvēkam kaiš?”

Apmēram tā.

Vai tas bija tavas māsas Ievas Šmites dēļ, kura ir pianiste? Klavieres tevi pavadīja no agras bērnības.

Ja ieejam biogrāfiskās detaļās, tad bija tā, ka mana vecākā māsa mācījās Dārziņskolā no pirmās klases un vecāki bija izdomājuši, ka tas būs ģimenes mūziķis. Tad nācu es un viņi bija izdomājuši, ka pietiek ar vienu mūziķi ģimenē. Man nepalaimējās, ka mana rajona skola bija Rīgas 1.ģimnāzija, matemātikas skola, un vecāki mani ielika šajā skolā, kur ir pastiprinātās matemātikas mācības. Tā vide mani galināja nost, es biju depresīva, katru dienu raudāju. Tad teicu vecākiem, ka gribu mācīties mūziku. Atceros, kā mana māsa spēlēja Mendelszona Kāzu maršu (Gundega iedziedas un uz galda, “pilnā faktūrā” atdarina, kā tas skanēja)un es ārkārtīgi apbrīnoju, gāju pie klavierēm, domāju, es arī tā gribu! Līdz ar to, paralēli iestājos mazajos Mediņos. Kad beidzu devīto klasi, sapratu, nē, tā matemātika - labi, ka vispār esmu vēl dzīva! Sapratu, ka vispār tur neiederos. Tad izvēlējos pareizo virzienu - mācības lielajos Mediņos, un sajutos kā cilvēks.

Kā nonāci līdz dzejai? Tu ļoti daudz lasi un savās kompozīcijās ietekmējies no dzejas, kā arī pati to raksti.

Faktiski dzeja bērnībā bija mana pirmā radošā izpausme. Atceros, kādā piektajā, sestajā klasē es pat rakstīju politiskus dzejoļus vēlajos astoņdesmitajos gados - par Ļeņinu, politisko satīru.

Nopietni?

Nu, tagad gan vairs nerakstu politisko satīru (smejas). Es vēl ar roku pārrakstīju tos dzejoļus un pavairoju kā skrejlapas.

Vai tie ir saglabājušies?

Nē, diemžēl. Nu jā, dzejā man tomēr ir saknes. Mana vectēva brālis ir Gunārs Saliņš. Līdz ar to, dzejas stīdziņa mūsu dzimtā vienmēr ir bijusi. Vienmēr bijušas īpašas attiecības ar valodu kā tādu. Vienīgā stunda, kas man patika 1. ģimnāzijā, bija latviešu valoda, man patika rakstīt sacerējumus. Tā bija kā radoša izlaušanās. Un tad kādu laiku es nerakstīju.

Es nerakstu regulāri, bet ik pa laikam ir iedvesmas uzplaiksnījums, kas izlaužas valodā, un tad es to fiksēju.

Kāpēc savulaik pameti mūzikas žurnālistiku - vai tam bija saistība ar aizvien nopietnāku iegremdēšanos komponēšanā?

Publicistikā es biju ļoti aktīva līdz 2009. gadam, kad mani ievēlēja Komponistu Savienībā par priekšsēdi, un nācās vairāk ieguldīties sabiedriskajā darbībā - organizēt festivālus un tamlīdzīgi. Bet, ja godīgi, man darbošanās publicistikā vispār likās problemātiska. Mūsu vide ir ārkārtīgi maza, rakstīt objektīvi - tas nozīmē arī sabojāt attiecības. Jo īpaši, ja esi komponists - ja tev jāraksta par koncertu, kur, piemēram, ir mūziķi, kuri spēlēs tavu nākamo skaņdarbu, un tev tomēr kaut kas kritisks sakāms. Izteikt to publiskā formā, tas nozīmē ko citu nekā godīgi pateikt pie vīna glāzes - nu, klausies, es īsti nepiekrītu tam tavam Šūmaņa frāzējumam! Es domāju, ka Latvijā cilvēkiem kopumā nav pārāk veselīga attieksme pret kritiku.

Ļoti ņem pie sirds.

Ņem pie sirds! It īpaši, ja viedoklis ir pateikts publiski. Es atceros, ka pēc kādu recenziju uzrakstīšanas esmu sapratusi, ka paziņas pēkšņi vairs nesveicinās. Pagriežas un aiziet pretējā virzienā (smejas). Vai arī, ja jāraksta par koncertu, kurā atskaņo kolēģa darbu. Bija viens gadījums ar kāda kolēģa pirmatskaņojumu. Kopumā foršs skaņdarbs, bet man bija arī kas kritisks sakāms. Mani tomēr interesē par laikmetīgu skaņdarbu izteikties vairāk analītiski, nevis pateikt, “ai, viss ir skaisti, superīgi!” - patīk izcelt aspektus, kas ir pozitīvi un apsveicami, bet ir arī kaut kādas problemātiskas, tehniskas lietas. Ja to uzraksti publiski, tad saproti, ka tas cilvēks tomēr ir mazliet apvainojies.

Vai tā ir ētiska dilemma, vai drīzāk intelektuāls izaicinājums - būt vienlaikus gan radītājam, gan arī procesa vērtētājam? Jo Latvijas kultūrā nereti notiek tā, ka rakstnieki recenzē kolēģu grāmatas, komponisti stāsta par kolēģu koncertiem, skaņdarbiem raidījumos un rakstos un tamlīdzīgi?

Ētiska dilemma. Intelektuāls izaicinājums varbūt gluži nē. Vienmēr būs ētiskais aspekts, brīdī, kad viedoklis kļūst publisks un it kā objektīvs. Kaut kas, ko raksti un kaut kas, ko noklusē ētiskuma vārdā.

Mācēt to pasniegt objektīvi, bet tā lai neviens neapvainojas?

Nu jā, tā ir spēle ar takta izjūtu un tiešumu. Ja lasu kādu recenziju, es gribu izlasīt skaidru kritiķa viedokli, nevis saprast, ka viņš slēpjas aiz puķēm.

Jā, it īpaši Latvijas kultūras telpā - jūs viens otru ļoti labi pazīstat un lasot jūtat, kas tiek pateikts, kas ne.

Atceros, viens no pirmajiem paraugiem, kā rakstīt recenzijas, bija Rolands Kronlaks. Viņam bija viena visai skandaloza recenzija ar nosaukumu “Neraža”, kas reflektēja par Baltijas simfoniskās mūzikas skaņdarbu konkursu. Koncerts bijis diezgan liels “vāks” - ārprātīgi liels konservatīvisms. Kronlaks ļoti skaidrā valodā visu arī aprakstīja. Atceros, kā lasīju to recenziju un apbrīnoju, ka cilvēks “nelīferējot” uzstāda augstu māksliniecisko latiņu, kas viņam bija pēc pieredzes Francijā, IRCAM un pasaules līmeņa jaunās mūzikas meistarkursiem.

[IRCAM - viens no pasaules lielākajiem publiskajiem pētniecības centriem Francijā, kas veltīts gan muzikālajai izteiksmei, gan zinātniskajai izpētei].

Tajā ziņā mūsdienu sociālie mediji ir lieliska platforma, kur izteikties.

Jā, mūsdienu sociālajiem medijiem jau ir tas pluss, ka blogu var rakstīt jebkurš un, ja tam cilvēkam tiešām ir, ko teikt, viedoklis ir saistošs, tiešs un godīgs, tas ir interesanti.

Un viņam nav līgums, viņam par to nemaksā, līdz ar to, neviens neko nevar iebilst.

Blogu ieraksti reizēm mēdz būt interesantāki par “oficiālo” recenzentu rakstīto. Pie mums, Latvijā, šādas ievirzes blogu kultūra gan nav attīstīta.

Tieši aizdomājos, cik labi, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku par koncertiem sociālajos medijos izsakās, jo mūzikas žurnālistu, kuri regulāri iet uz koncertiem un raksta kritikas, ir salīdzinoši ļoti maz. Cik labi, ka sociālajos medijos tu vari izlasīt vairāk viedokļu.

Mazā valstī tā ir ļoti liela problēma - godīga viedokļa paušana. Vide ir ļoti ierobežota un, ja pats esi aktīvs šīs small community biedrs, tas nav viegli. Vieglāk ir, piemēram, [mūzikas recenzentam] Armandam Znotiņam, kurš pats par sevi ir savrups vērotājs, un tu vari būt godīgs, teikt, ko gribi. Tāda pozīcija ir daudz izdevīgāka un labāka.

Liels risks ir ieslīgt provinciālismā. Dāvis Enģelis pēdējā laikā ļoti aktīvi darbojas un ļoti interesanti raksta - viņš ir ar lielāku ērgļa skatu, kas, man liekas, nepieciešams Latvijas videi. Mēs bieži ieejam tādā burbulī: visas mūsu Lielās Mūzikas balvas un mēs paši esam tik lepni par to, bet īstenībā Eiropas līmenī tas nav nekas ģeniāls. Kādreiz ir risks, ja Latvijā rodas ļoti sakāpināti panākumi, īpaši jaunam māksliniekam, tie var aptumšot tālāko perspektīvu.

Kura bijusi asākā recenzija par tevis pašas darbu?

Tādu īpaši asu recenziju es neatceros. Bet atceros gan kādus teikumus, kas ir bijuši saistīti ar manu darbu un, manuprāt, atspoguļo paviršu vērojumu. Piemēram, pēc viena mana skaņdarba Radio korim recenzents pauda viedokli vienā teikumā, ka sonorie paņēmieni ir pašmērķīgi un neattaisnojās. Taču mans darbs bija cikls piecu daļu apjomā. Tas būtu pelnījis vismaz piecus teikumus, jo katra daļa bija atšķirīga. Tad tiešām paliek mieles, ja vairāku mēnešu darba pirmais publiskais izpildījums rod atspoguļojumu pāris vārdos bez dziļākas analīzes, pretendējot uz “objektīvu viedokli”. Tad kremt sajūta, ka arī šis darbs ir “objektīvi” aizslaucīts no publiskās telpas.

                                                                     2018. gada maijs

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                                                              Viss ir iespējams!

                                          

                                              Saruna ar diriģenti Māru Zandersoni

                               

                                                     Klarnešu koris Melnie koki

                                 Pēteris Kalniņš Es klarnete, Rolands Arnis B klarnete,

                                    Maarten Lemken B klarnete,Līva Juruša B klarnete,

                                    Aija Arnicāne B klarnete, Marta Britāla B klarnete,

                                  Dace Šulce - altklarnete, Alma Krēgere - basklarnete.

Māras Zandersones pamatnodarbošanās un pamatinterese ir diriģēšana, šajā jomā darbojas sešus gadus. Šobrīd Māras vadībā ir divi orķestri: trešo mācību gadu Olaines mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestris un kopš 2017. gada novembra Limbažu kultūras nama pūtēju orķestris Lemisele. Diriģente un vadītāja pavisam jaunam projektam - klarnešu korim Melnie koki. Neizpaliek darbs skolā - direktora vietnieces amatā Olaines mūzikas un mākslas skolā.

Dženifera Pūliņa: Ņemot vērā, ka diriģēšanas jomā darbojies sešus gadus, kāda darbības joma Tevi pirms tam ir interesējusi, ko esi darījusi pirms tam?

Māra Zandersone: Pirms tam ir bijis ļoti interesanti (smejas). Kādreiz mācījos klavierspēli. Pabeidzu devīto klasi un ilgi domāju, ko darīt, iestājos 1. ģimnāzijā. Mūzika aizgāja otrajā plānā. Pabeidzu 1. ģimnāziju un kā tāds matemātiķis iestājos fiziķos un mācījos optometriju vienu gadu. Sapratu, ka (domā) nu nē (smejas). Iestājos Zviedru Ekonomikas augstskolā, kur mācījos gadus trīs. Tajā brīdī sāku spēlēt klarneti, man ļoti patika, ka mans brālis, spēlējot trompeti, brauc izbraucienos kopā ar orķestri, dažādi koncerti utml. Padomāju, ka es arī varētu kaut ko pūst, gāju pie Gunāra Kļaviņa mācīties spēlēt klarneti. Apmēram gadu biju spēlējusi klarneti, kad sāku spēlēt Latvijas Universitātes pūtēju orķestrī pie Jāņa Puriņa, tur nospēlēju apmēram divus gadus. Braucot no koncerta, pie manis pienāca Jānis Puriņš, piesēdās blakus autobusā un prasīja: Klausies, tu negribi diriģēt? Padomāju – diriģēt? (smejas). Ekonomiku bija interesanti studēt, bet tā īsti pie sirds negāja, domāju nu kāpēc nē. Ļāvos šai pilnīgi trakajai idejai un iestājos JVLMA, nomācījos tur līdz maģistrantūras beigām. Tagad vienīgā nodarbošanās ir mūzika. Protams, tā iepriekšējā pieredze ir ļoti noderējusi.

Dž.P.: Interesanti, paldies par izsmeļošo informāciju. Mani interesē klarnešu koris Melnie koki, par šādu sastāvu uzzināju pa visam nejauši, interneta pasākumu publikācijā. Kas tas ir? Kā radās tāda iecere, ideja? Kam tā pieder?

M.Z.: Ideja pieder patiesībā maniem kursa biedriem. Mani kursa biedri – komponisti Evija Skuķe un Armands Aleksandravičus. Šad tad mēs kopīgi filozofējām (smejas) un vispār priecājāmies par mūziku un tad viņi man teica: Jā, Māra! Tu pabeigsi diriģentus un tad tev būs tāds klarnešu korītis Iepūt. Viņi bija diezgan pārliecināti, ka man būs tāds klarnešu korītis, jo es spēlēju klarneti. Visu laiku domāju, nu kāds klarnešu koris, kas tās par muļķībām (smejas). Starpcitu, arī Jānis Puriņš teica, kad pabeigšu studijas, varu Latvijā uztaisīt klarnešu kori, tas tomēr ir kas tāds, kas tā kā nav. Man likās nu nē, viendabīgs sastāvs, bet kaut kā tagad pie tā nonācu… Mans draugs ir holandietis, arī viņš ir klarnetists, tagad dzīvo Latvijā, mēs kaut kā pie šīs idejas nonācām.Viņš bija spēlējis klarnešu korī Leidenē, tādā ļoti lielā, kur ir apmēram 20 cilvēku, milzīgs sastāvs un viņam ļoti patika, arī es kori pāris reizes biju dzirdējusi koncertos. Tad mēs sākām domāt: nu varbūt uztaisām to klarnešu kori. Un tas ir kļuvis par tādu mūsu ģimenes biznesu/projektu (smejas). Mēs atradām domubiedrus ar ļoti nopietnu pieeju un ar visu noklausīšanos pirms klarnešu kora izveides.

 Dž.P.: Kāds ir klarnešu kora sastāvs? Tie ir paziņas, draugi?

M.Z.: Principā tie ir paziņas, tie ir draugi, kas spēlē kaut kur orķestros. Tie, kas ir tepat līdzās. Kāds ir iepazīts LU pūtēju orķestrī, kāds ir iepazīts citos projektos. Mūsu vecumi ir ļoti dažādi, ir vienaudži no LU un tad ir tādi 17-18 gadīgi un arī jaunāki.

Dž.P.: Cik ilgi pastāv klarnešu koris Melnie koki?

M.Z.: Salīdzinoši nesen tika izveidots, kopš 2017. gada oktobra.

Dž.P.: Vai vari pastāstīt kādi pasākumi, koncerti un projekti līdz šim ir aizvadīti šajā jaunajā sastāvā?

M.Z.: Mēs īstenībā esam negaidīti aktīvi darbojušies. Mums pašiem likās, nu ja būs pāris koncerti līdz maijam, būsim priecīgi, bet mēs sākām ar diriģentu vadītāju forumu akadēmijā, kur pulcējas visi pūtēji un diriģenti, mēs spēlējām ansambļu koncertā – pirmo reizi paradījāmies tur ar 10 minūšu garu programmu. Daudzi pēc koncerta atzinīgi novērtēja mūs, kaut kas līdz šim Latvijā neredzēts. Mēs sevi mēdzam dēvēt par pirmo klarnešu kori Latvijā. Šobrīd mēs esam deviņi. Esam koncertējuši divas reizes Ventspilī: Ziemassvētkos un Kurzemes reģionālo skolotāju sanāksmes noslēguma koncertā, šogad bijām īpašie viesi. Esam piedalījušies konkursā, kurš norisinājās Lietuvas pilsētā Anīkšķos, augstākajā grupā, kas īstenībā ir mūzikas akadēmiju grupa, mēs ieguvām 2. vietu, ļoti par to priecājamies, šis sasniegums ir uzreiz stimuls darīt kaut ko tālāk. Vasarā mūsu plānos ir doties ciemos pie Leidenes klarnešu kora, kas ir mūsu sadarbības partneri, kas sākumā palīdzēja ar notīm. Pavisam traks ielūgums mums ir nācis no Čikāgas, no Amerikas. Mēs savā dullumā ierakstījām ierakstu un nosūtījām to uz Čikāgas diriģentu konferenci, kas īstenībā ir vislielākā diriģentu konference Amerikā un tur ik pa brīdim notiek koncerti un mēs tā joka pēc aizsūtījām ierakstu un tā mēs esam ielūgti uz turieni. Tagad tikai jāizdomā, kur varam tikt pie līdzekļiem, jāraksta projekts par braucieniem. Bet tas, protams, vairāk ir tāds sapnītis, nekā realitāte. Bet ir forši būt uzaicinātiem uz tādu pasākumu!

Dž.P.: Kad Latvijā ir gaidāms tuvākais klarnešu kora Melnie koki koncerts?

M.Z.: Latvijā ir tā, ka mēs tagad pēc tā konkursa neesam neko ieplānojuši, bet bija doma par koncertiem un pasākumiem vasaras svētkos, jāskatās, jo viss nāk tā viļņveidīgi – kaut kas parādās, tad piesakāmies. Tādā ziņā ansamblis ir ļoti mobils, neaizņem daudz vietas, var viegli pārvietoties.

Dž.P.: Kā ir ar mēģinājumiem, vai tie notiek regulāri?

M.Z.: Jā, regulāri! Mēs turam to, lai būtu regulāri, lai neviens nekur nepazūd. Mēģinājumi notiek reizi nedēļā, no sākuma bija svētdienu vakari, bet tagad tie ir sestdienu rīti, bet jā, tās ir nedēļas nogales, jo visi esam ļoti aizņemti gan darbos, gan arī citos mēģinājumos. Ja meklējam vienu kopīgu vakaru, tad darbadienās tas ir neiespējami.

Dž.P.: Kā ir ar repertuāru? Visticamāk tās ir aranžijas, bet vai ir arī oriģinālkompozīcijas?

M.Z.: Ir visādi, ir oriģināls repertuārs klarnešu korim, bet tie ir ārzemju komponistu darbi. Latvijā nekā nebija, bet tagad jau ir - man piezvanīja komponists Valdis Drulle no Siguldas un viņš saka, ka viņam ļoti interesē tāds sastāvs un viņš labprāt kaut ko uzrakstītu. Protams, piekritu, jo mēs esam tikai priecīgi par tādu interesi. Nākamajā dienā zvanīja un teica, ka ir jau kaut ko uzrakstījis un, ka nosūtīs e-pastā, vārdu sakot viņš jau par to bija ilgu laiku domājis.

Dž.P.: Saistībā ar oriģinālkompozīcijām, vai ir padomā kādam latviešu komponistam veikt pasūtījumu jūsu sastāvam?

M.Z.: Man bija doma par jaunajiem komponistiem, varbūt vienam otram ir doma uzrakstīt kaut ko tādu neparastāku. Un īstenībā jau arī tie spēlētāji korī, viņi ir gatavi gandrīz uz visu, līdz ar to komponistam ir iespēja izpausties pilnīgi brīvi. Man liekas, ka man ir jāuzrunā šie paši kursa biedri, kuriem bija ideja par klarnetīšu kori, tad, lai viņi laipni palīdz (smejas).

Dž.P.: Kā ar pārlikumiem, kas šos pārlikumus veic?

M.Z.: Ļoti dažādi, ļoti daudz kas nāk no Nīderlandes, jo Nīderlandē tie kori ir. Un tāpēc tie ir tie paši diriģenti, kas ir pārlikuši. Man ir tāda doma, ka man pašai šie pārlikumi arī ir jātaisa, lai dažādotu repertuāru. Mums arī ansamblī ir viena meitene, kas šobrīd strādā pie Melanholiskā valša. Šo skaņdarbu būtu interesanti nospēlēt ārzemēs, Latvijā visiem jau ir zināms, bet teiksim ārzemēs viņš varētu būt kaut kas jauns.

Dž.P.: Vai jūsu ansamblim ir kāds konkrēts stils, skaņdarbi no viena stila? Vai arī tas ir ļoti dažāds?

M.Z.: Darbi ir ļoti dažādi, bet principā tas ir tāds kaut kas starp klasisku un mazliet varbūt džezīgu – kaut kas tāds. Bieži ir tā, ka skaņdarbā viena daļa ir izteikti klasiska, bet otra daļa ir džeza, vai blūzīga. Stils velk uz nosacīti vieglāku nekā klasiskā mūzika.

Dž.P.: Līdz šim jums ir bijis viens ieraksts, vai ir plāni par albuma izveidi?

M.Z.: Ko var zināt (domā). Jā, es domāju, ka tā var būt tāda stilīga apvienība, varētu īstenībā iznākt albums, un kāpēc nē. Bet pašlaik tas pirmais ieraksts tapa vairāk praktiskos nolūkos.

Dž.P.: Jums kā ansamblim ir kāds vienojošs elements? Vai tas ir tērps vai kāds aksesuārs?

M.Z.: Mums ir divas krāsas – melnā un dzeltenā. Dzeltenā krāsa tagad jau kļuvusi par mīļāko krāsu. Liekas, ka visas meitenes ieejot veikalā skatās uz dzelteno krāsu (smejas). Mūsu korī iekšā ir klarnešu kvartets, kas ir no Mediņu skolas, viņiem bija šī dzeltenā krāsa, ko viņi tā žēlīgi atdeva mums (smejas).

Dž.P.: Motīvs, mērķis darbībā?

M.Z.: Pamatā visiem tas ir tāds, vismaz gribētu tā vismaz cerēt: forša laika pavadīšana ar saturīgiem draugiem, kas ir gatavi vienkārši eksperimentēt un darboties, jo tas ir kā eksperiments, kaut kas nebijis. Pašiem mums ir interesanti strādāt, bet mēs tiešām arī ļoti nopietni strādājam, tīri profesionāli strādājam kā kameransamblis, smalki izstrādājot visas detaļas.

Dž.P.: Tavā pārraudzībā ir kora vadīšana un diriģēšana?

M.Z.: Diriģēšana ir uz mani, bet vadība mazliet ir arī uz manu draugu, uz Martenu, bet mums korī ir arī juriste, kura ir uzņēmusies darbu tīri par dokumentāciju, jo lai rakstītu projektus mums bija jāizveido biedrība. Šobrīd esam procesā, lai tas būtu oficiāls uzņēmums.

Dž.P.: Vai ir pieejama informācija par jums kādos sociālajos tīklos vai mājaslapā?

M.Z.: Mums ir izveidota lapa sociālajā tīklā Facebook, tas ir arī tas pamatrīks. Viņš ļoti labi strādā kā tāds publicitātes platforma un jā, Youtube kanāls, kur pamazām parādās kaut kādi video, izrādās, ka kāds ir kaut ko filmējis, tajā pašā konkursā, vēlāk ievietojis šo video interneta vietnē.

Dž.P.: Personīgi es uzzināju par jūsu ansambli sociālajā tīklā Facebook pasākumu kalendārā – koncerts Ventspilī.

M.Z.: Jā, Ventspilī mūsu pirmais atbalsts bija Dainis Brauns, kurš bija gatavs riskēt ar kaut ko tik ļoti ārprātīgi jocīgu (smejas), bet jā viņš bija gatavs atbalstīt mūs. Protams, ir vajadzīgs tas pirmais kaut kāds, kaut kas, kur paradīties un, kam gatavoties, kaut vai to pašu programmu salikt. Jā, tas bija tāds labs atspēriens.

Dž.P.: Kā ar pieaicinātiem mūziķiem? Vai ir padomā pievienot vēl kādu instrumentālistu, varbūt jau ir bijis?

M.Z.: Pašlaik nē, bet man ir arī viens otrs profesionāls diriģents teicis, ka varbūt tas arī ir tāds interesants veids kā darīt. Arī Nīderlandes koris diezgan bieži izmanto, piemēram, trompetes solo, vai ko citu, arī dziedātāju. Tas var būt jebkas, jo kontrastējošāks tas ir, jo interesantāks. Bet mēs vēl to neesam darījuši.

Dž.P.: Sitaminstrumenti?

M.Z.: Jā, un starp citu sitaminstruments varētu būt kā daļa no kora, viņš varētu ļoti efektīgi papildināt, jo, protams, sastāvs ir viendabīgs. Mums ir visa klarnešu ģimene – izņemot tos pašus lielākos – es klarnete, picolo klarnete, un tad ir b klarnetes (piecas), alta, basklarnete, varētu būt kontrabasklarnete, kas ir lielāks par basklarneti, bet Latvijā tas ir ļoti rets instruments, nu jā, faktiski viņš ir jāiegādājas atsevišķi.

Dž.P.: Vai tu pati arī piedalies kā instrumentāliste? Vai tikai kā diriģente?

M.Z.: Es mēdzu piedalīties tādos gadījumos, ja kāds mūziķis ir jāaizvieto. Tikko muzicējām Angļu ģimnāzijā, jā starpcitu par koncertiem, tāds mums bija Rīgas tehniskajā universitātē, viņi mūs ir atbalstījuši ar telpām. Bet parasti aizvietoju, jā tas ir tas ar ko saskaramies šajā pavasaru slimību laikā, mēs sākam saprast, ka īsti praktiski katram ir jābūt aizvietotājam, sevišķi šiem lielajiem vai mazajiem instrumentiem. Principā, ja saslimst basklarnetists, tad viss izjūk (smejas). Katram tā loma ir ļoti svarīga un jā, tad es tādā kontekstā lecu iekšā un tad maināmies ar instrumentiem. Bet pārsvarā esmu kā diriģente un tas man patīk.

Dž.P.: Par nosaukumiem? Melnie koki?

M.Z.: Ļoti grūt izdomāt nosaukumu, kas aizķeras un, kas tevi identificē. Mūsu idejas bija ļoti dažādas. Izdomāja tieši pirmā klarnete publiskā apspriedē, bet tie varianti bija: mēģinājām no vārdiem, no uzvārdu pirmajiem burtiem, nu viss kaut ko, tur nekas nesanāca (domā). Protams, nosaukums ir latviski, iekavās rakstām izrunu, ja piedalāmies ārpus Latvijas. Visur ejam ar latvisko Melnie koki, varētu arī pārtulkot, bet vai tad viņš tik labi skan (domā). Nu viņš mazliet izklausās pēc tāda tumšā spēka, īsti cits variants arī nebija, šis variants ir iegājies. Šis tiešām ir tāds sirds projekts un tie dalībnieki ir tik spējīgi, ka vari darīt visu un viņi uz visu reaģē, atsaucīgi un arī repertuārs ir sarežģīts.

Dž.P.: Paldies, Māra! Ar nepacietību gaidīšu jūsu koncertu!

M.Z.: Sarunāts, painformēšu!

Klarnešu koris Melnie koki

                                                                                         2018. gada marts

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                  Vētraina enerģija un jūtīgs pavediens

                   

*Intervija pārpublicēta no žurnāla Mūzikas Saule 2018. gada pavasara laidiena

Lindu Leimani (1989) pirms tam personīgi nepazinu. Zināju to, ka Lindas kompozicionālo interešu loks rotē starp orķestri un elektroniku. Patīk vārdu spēles un to duālo iespēju pasvītrošana. Duālisms it visā. Audiālais un vizuālais. Smalks trauslums un sievišķība apvienojumā ar dzelžainu gribasspēku tiekties pretī sev izvirzītajam. Un milzīga vēlme iegrimt, izzināt visu līdz pat sīkākajai detaļai, lai spētu ar to dalīties tālāk. Kad satiekamies, uzreiz jautāju, vai varam pāriet uz Tu formu. Viņa smaidot atbild, ka gribēja ierosināt tieši to pašu.

Gunda Miķelsone: Tā kā sākotnējā Mūzikas saules iecere tevi uzrunājot bija saistīta ar rakstu sadaļā Mans albums, vai biji jau apdomājusies par šo tematu - ko tu stāstītu?

Linda Leimane: Jā, biju jau mēģinājusi padomāt, kādos šķērsgriezumos varētu uzšķērst šo tēmu. Manas asociācijas ar albumu ir trīs: vieni noteikti būtu tādi albumi, kas patīk un iedvesmo komponistu kā radošu būtni, kurai vienmēr būtu jābarojas no iedvesmām un apkārtējiem avotiem. Ja mēs runājam par šiem albumiem, tad man viens no mīļākajiem ir Jaņņa Kiriakidesa (Kyriakides) un Endija Mūra (Moore)Empire Abroad, Surveillance at Home.

Otrs skatu punkts būtu mana mūzika albumos, un trešais - albums kā tāds vizuāls kopsavilkums no kadriem, kas piedzīvoti dzīves laikā. Kā bilžu albums. No visiem šiem trijiem trešais man ir vistālākā parādība. Man nav pilnīgi neviena bilžu albuma, un esmu ievērojusi, ka manai būtībai piestāv nesaglabāt nekādus dzīves mirkļus, pēc dabas esmu vairāk ārā metēja un neturu pie sevis aizgājušos dzīves mirkļus.

G.M.: Tātad arī telefona atmiņa nav bilžu pārblīvēta?

L.L.: Tikai tik, cik ar kartēm, lai aizbrauktu uz kādām meistarklasēm vai neapmaldītos ārzemēs. Selfiju man nav! Laikam mans dzīves tvēriens ir vispirms izbaudīt katru dzīves mirkli visos tā aspektos un dziļumos un tad saglabāt atmiņā. Manuprāt, komponists vispār ir unikāla profesija. Viņš ir kā absorbators - absorbē ārpasaules iespaidus, un kaut kur jau tā informācija uzkrājas un paliek. Savā ziņā tas ir viens no inovatīvu ideju priekšnoteikumiem. Es ticu, ka katrā dzīvā organismā notiek mijiedarbības process, kurā sintezējas šie dažādie procesi, ko esi dzirdējis mūzikā, ko esi lasījis grāmatās, ko esi skatījis izstādēs. No katra piedzīvotā notikuma veidojas īpatnējs kokteilis, no kura rodas vajadzība radīt. Iekšējās iespaidu attiecības.

G.M.: Es atkal tīri sadzīviski iedomājos - nebūs bilžu, ko mazbērniem parādīt vai mācību grāmatās ielikt.

L.L.: Tad visas manas cerības ir uz šo Mūzikas saules vāku, to rādīšu mazbērniem (smejas)!

G.M.: Pirms neilga brīža biji devusies Nīderlandes virzienā, kur noritēja darbs pie orķestra Ereprijs pasūtinātā opusa Gyrostasis. Uzdūros pavisam svaigam video no mēģinājumu procesa.

L.L.: Neatceros, ko es tur vispār sarunāju.

G.M.: Tika uzdots jautājums, ar ko Latvijā visvairāk lepojies? Tātad rupjmaize un operdziedātājas?

L.L.: Ar Elīnu Garanču es ļoti lepojos. Izcila personība, kas godam pārstāv Latvijas vārdu. Rupjmaizi savukārt uztveru kā to īpašo latvietības spēka simbolu un tās trūkumu īpaši izjūtu, kad esmu ārzemēs.

G.M.: Kā vērtē šo pieredzi?

L.L.: Transformatīvi. Nīderlandē es pavadīju aptuveni nedēļu. Tā sastāvēja no meistarklasēm, lekcijām un individuālām nodarbībām ar tādiem ievērojamiem komponistiem kā Ričards Ērs (Ayres), Martins Padings (Padding), Alisona Izadora (Isador), Kaliope Cupakis (Tsoupakis) un Trevors Grāls (Grahl). Šie pieci komponisti bija kā mentori un abalstītāji visas nedēļas garumā. Meistarklasēs nokļuvu konkursa kārtā, un tiku izraudzīta kā viena no 14 finālistiem, kuru uzdevums bija uzrakstīt skaņdarbu orķestrim Ereprijs. Mani ārkārtīgi motivēja šis darbs, jo orķestrim ir diezgan unikāls sastāvs, kas sevī ietver manus mīļākos instrumentus: elektriskā ģitāra, basģitāra, bungu sets, klavieres, daudz metāla pūšaminstrumentu, no koka pūšaminstrumentiem alta flautas, piccolo flautas un basklarnete. Šādam sastāvam uzrakstīju darbu Gyrostasis, kas, manuprāt, ļoti kompresētā veidā iemieso visas manas vērtības un ideālus. Gyrostasis pavisam burtiski tulkojot sastāv no diviem vārdiem - gyro (griešanās, rotācija)un stasis (statisks stāvoklis). Iedvesmojos no Roberta Smitsona (Smithson) skulptūras ar tādu pašu nosaukumu. Tas atsaucas arī uz fizikas nozari, kas pēta rotējošo ķermeņu spēju saglabāt stabilitāti, lai gan tiešu atsauču uz šo sfēru manā darbā nav. Mans mērķis bija radīt skaņdarbu, kas savā būtībā būtu absolūti fleksibls organisms. Šobrīd ir personiska degsme braukāt pa pasauli, skatīties, kas notiek un rādīt, kas notiek manā ateljē.

Komponista traģēdija ir tad, ja tu iemieso savu vīziju un tad ir pārtulkošanas brīdis no komponista uz interpretu. Ja abi savā starpā nerezonē, tad ir divas iespējas - elpināt projektu tālāk vai ļaut tam nomirt. Man ir skaņdarbi, kas nekad nav tikuši atskaņoti, bet tas laiks ir pagājis. Tagad jūtos tā, ka man ir pietiekami daudz pieredzes, lai nepamestu savus iesāktos projektus pusvārdā pat tad, ja ir grūti. Nākamgad ir paredzēti vairāki projekti, divi no tiem sadarbībā ar Ēriku Kiršfeldu: festivālā Skaņu Mežs un forumā Baltā Nakts. Baltajā Naktī Zirgu pastā jau trešo gadusadarbojos ar videomāksliniekiem Viktoru Keino un Robertu Rubīnu, un šogad esmu aicināta izstrādāt koncepciju instalācijai Starpstāvoklis. Vibrācija, audiovizuālam darbam ar 60 ekrāniem uz četrām telpas sienām. Esmu uzaicinājusi vēl piecus skaņražus - akadēmiskās un neakadēmiskās elektroniskās mūzikas autorus, ar kuriem sadarbošos.

G.M.: Latviešu komponistus?

L.L.: Jā, latviešu. Varbūt pagaidām skaļi vēl neteikšu, kuri tie ir, jo visus vēl neesmu uzrunājusi.

G.M.: Kā ir ar paškritiku pret sevi? Es arī mācījos Mediņos, arī pie Andra Dzenīša, bet sapratu, ka nespēju savas domas izlaist cauri šim kritērijam, kur nu vēl raidīt tālāk citiem cilvēkiem. Tā tas arī palika.

L.L.: Es uzskatu, ka mana paškritika ir pietiekama, bet ne tik daudz, lai pārstātu radīt. Veselīga, bet varētu būt vēl līdzsvarotāka, lai varētu ļaut nākt klajā tām idejām, kam šobrīd neļauju. Tomēr, ja esi uzņēmies darbu, jekbādos apstākļos rezultātam ir jābūt. Pēc tam var izdarīt secinājumus, kas nebija labi. Atbildība pret darba pasūtītāju.

G.M.: Un atbildība pret sevi. Par Lielo Mūzikas balvu runājot.. man žēl! (Intervija notiek pēc Lielās Mūzikas balvas 2017 pasniegšanas ceremonijas, kur kategorijā Gada jaundarbs uzvarēja nevis Lindas Leimanes Dialexica vai Andra Dzenīša Astoņstūris, bet Krista Auznieka kompozīcija Uguns un roze – G.M.).

L.L.: (Smejas) Man arī! Bet man vēl 88 gadi priekšā, es jau Normundu Šnē pabrīdināju! Gribētos jau kaut reizi, tas tomēr no Latvijas. Par šo balvu man radās divas pretējas atziņas. Tas ir liels pagodinājums un prieks, ka starp tik daudziem jaundarbiem, kas pagājušā gada laikā tapuši, pamanīja tieši Dialexicu, no otras puses, tā ir butaforija. Esmu uztaisījusi koncertieraksta versiju, kas pēc divām nedēļām būs noklausāma youtube un vimeo kanālos. Tāda, kāda tā patiešām bija iecerēta. Tas ir tas īstais rezultāts, zem kura es parakstos. Projektā bija ieplānoti tik daudz elementi, kas šķiet, pazuda, klausītāji neuztvēra. Bet tā sarežģītība nemaz nav tik slikta, piemēram, vai Lučiano Berio pārdzīvotu, ja viņa kompozicionālo komponenšu daudzslāņainība nebūtu uztverama? Varbūt tieši acīmredzamība ir lielākā bīstamība.

G.M.: Rodas iespaids, ka vienmēr esi dzelžaini sagatavojusies. Uz visu.

L.L.: Tiešām? Bet tā ir (smejas)!

G.M.: Tas ir ieaudzināts vai radies dzīves laikā?

L.L.: Dzīves laikā. Iespējams, ka tas ir paļāvības trūkums dzīves dabiskajiem procesiem. Vienmēr gribas sagatavoties. Arī mūzikā vairāk esmu nevis improvizators, bet rūpīgi izplānoju katru zonu milisekundi pa milisekundei. Vai tīri ikdienišķi - kad braucu uz meistarklasēm ārzemēs, vienmēr paņemu 20 kilogramu koferi katram gadījumam, neko neizmantoju un tad braucu atpakaļ. Tā varētu būt tāda režisora pieeja savai dzīvei. Ja mēs runājam par cilvēku tipiem, tad nekāds hedonists es neesmu, bet man pietiek atvērtības, lai spētu saskatīt kaut ko, kas manai jau esošajai idejai parādītu jaunas dimensijas. Gaidītais un negaidītais. Kas ir arī Dialexicas nosaukumā.

G.M.: Duālisms izpaužas arī citos tavu skaņdarbu nosaukumos. Vai arī ārpus tiem?

L.L.: Pašam sevi grūti redzēt no malas, ļoti daudz var pateikt mūzika. Par mani varētu pastāstīt Flexibles klavierēm, kas radīta 2012. gadā un ko uzskatu par savu pirmo kompozīciju. Šeit apvienotas divas mana rakstura šķautnes - vētraina enerģija, kas tiecas uz priekšu, neatskatoties atpakaļ. Varbūt pat destruktīva brutalitāte, kas ir pretstatā otrai manai dabai - trauslam, jūtīgam, mainīgam pavedienam. Tādas divas galējības. Domāju, ka uz vecumdienām iegūšu vairāk līdzsvara.

G.M.: Vai spēj pavisam atslēgties no komponēšanas?

L.L.: Nē (smejas).

G.M.: Komponējot tu zīmē, bet vai mēdz kaut ko uzzīmēt tāpat vien?

L.L.: Bērnībā es vispār gribēju kļūt par mākslinieci, zīmēju komiksus, bet atceros, ka vienā trešdienā mamma teica, lai izvēlos starp mūzikas skolu un mākslas skolu. Izvēlējos mūzikas skolu. Krāsu pasaule kļuva par tembru pasauli. Bet tas nekur nav pazudis. Vidusskolā dzīvoju kopmītnēs Baltā kaza, kaimiņi taču bija mākslinieki, naktīs strādāja. Tu arī dzīvoji?

G.M.: Nē, esmu tikai rāpusies iekšā pa logu.

L.L. Bet leģendāra vieta. Kā viņi gatavojās skatēm, tā īpašā aura rosināja arī mani kā komponisti. Tā gleznošana pa naktīm. Mani arī gleznoja. Bet ja par manu zīmēšanu, tad man prātā uzreiz nāk marginālijas, un nezīmējas nekas cits kā slaidas meitenes ar pārspīlēti šauru vidukli. Bet tagad arī tehnoloģijas piedāvā dažādas iespējas, ir programmas, kur vari darboties gan ar mūziku, gan ar attēlu. Tur es saskatu kolosālu lauku, kur darboties. Kad es mācījos Lionā, cēlos agri no rīta, un kamēr vēl nesākās pirmās lekcijas, sēdēju dārzā ar maigo dienvidu vējiņu un centos apgūt Max/MSP. Tāda idille.

Šķiet, ka līdz ar digitalizāciju un globalizāciju zūd daudzas robežas starp dažādām mākslām, viss kļūst ļoti pieejams, ja esi pats gatavs to apgūt. Rīt jāķeras pie darba (smejas)! Viens no šādiem paraugiem ir Mikēle Tadīni.

G.M.: Pati vēl mēdz kaut ko pierakstīt ar roku?

L.L.: Ar roku laikam tikai zīmēju vai pierakstu atsevišķus harmoniskus laukus, kas radušies sajūtu līmenī. Pēc tam gan momentā pārrakstu datorā, lai tas nepaliktu abstraktā stāvoklī, bet pēc iespējas tuvinātos gatavajam rezultātam. Izjūtu baudu, partitūrās piedomājot par katru elementu, lai tas arī vizuāli būtu pārliecinošs un lai iedvesmotu mūziķi. Sāku saprast, ka grafiskā dizaina iemaņas ir diezgan svētīgas arī komponistam. Komponistam jāzina viss. Tādā ziņā man ļoti patīk Džekins Pousons, viņa backgrounds ir grafiskais dizaineris, un partitūras vienmēr ir īpaši pievilcīgas. Katram savs. Mēs katrs esam vēl dažādāki savās paralēlajās sfērās. Iedomājos savus kolēģus: Platonu Buravicki, Oskaru Herliņu, Annu Ķirsi, Džekinu Pousonu, visus manus draugus. Vispār mēs esam diezgan atradinājušies viens no otra. Tagad, kad biju meistarklasēs Nīderlandē, sapratu, ka daudz ko zaudējam, ka tik reti satiekamies. Tajā pašā laikā atkal ir dilemma - klusums ar sevi, savā studijā vai iziešana cilvēkos un jaunu iespaidu gūšana. Arī tam jābūt noteiktās proporcijās.

G.M.: Bet tev socializēšanās nav iziešana ārpus komforta zonas?

L.L.: Tā ir savā ziņā iziešana ārpus komforta zonas, jo, kad esi iekšā idejā, kas tev pašam šķiet inovatīva, tu viņā dzīvojies, un tas ir vesels kosmoss, kas top, šo ideju attīstot. Un tad ieiet citā dimensijā, saskarē ar citiem cilvēkiem ir ārpus ierastā. Pavisam komiski man liekas daži gadījumi, kad cīnos par savām tiesībām uz brīvo laiku, kad man ir risināms kāds kompozicionāls uzdevums. Lai neviens mani netraucē, izslēdzu telefonu, visu dienu neizmantoju internetu un pilnībā atslēdzos, taču tad sākas tāda vilkme, jūtos tik vientuļa un gribu kādu satikt, taču esmu viņiem visiem jau teikusi, lai mani netraucē (smejas). Tad arī veidojas tā vēlme pēc ārpasaules.

G.M.: Cilvēks jau būtībā ir sabiedriska būtne. Pat tie, kas saka, ka tādi nav. Lielākoties.

L.L.: Jā, socializēšanās ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Cilvēks nevar bez citiem cilvēkiem. Pavisam nesen uzzināju par tādu ciematu Japānā, kur koncentrējas pasaules vecākie cilvēki, vidējais vecums ir 100, 114 gadi. Viens no tiem faktoriem, kasuztur šo dzīvesveidu, ir kopīgi pavadīts laiks un palīdzība cits citam. Ja kādam iet sliktāk, teiksim, finansiāli, tad sabiedrība viņam palīdz. Tas noteikti ir saistīts ar emocijām. Vientulībā ir kaut kas destruktīvs, tajā pat laikā mākslinieks bez vientulības nevar radīt.

G.M. Vienu reizi savā mūžā esmu Jauno gadu sagaidījusi viena. Tā jau ir tāda pati, parasta diena, tomēr nepameta doma, ka kaut kādu sabiedrības klaigāto standartu dēļ automātiski esi neveiksminieks, vienalga, vai tā ir tava apzinātā izvēle vai nē.

L.L.: Man arī tieši ir bijis Jaunais gads, kas palicis atmiņā kā vientuļākais Jaunais gads manā mūžā. Tomēr vienlaikus - arī atklājumiem bagātākā nakts. Tas bija Lionā, kad Ziemassvētkos nebraucu mājās, un visa nakts tika pavadīta, studējot Max/MSP un attīstot savu arpedžiatoru, kuru es pēc tam izmantoju kopā ar flautisti Zani Jurēvicu festivālā Positivus. Tajā brīdī tas bija tāds iekšēji skumjš stāvoklis, bet es to sublimēju uz skaistumu, ko piedāvāja konkrētais arpedžiators.

G.M.: Vai laimīgs cilvēks var būt komponists?

L.L.: Pučīni bija laimīgs komponists, vai ne? Es domāju, ka radīšanas priekšnoteikums nav ciešanas vai diskomforts, tā ir iekšēja dzīvība. Kad studēju Francijā, biju šokā, kad ieraudzīju Rodēna Elles vārtus. Šķiet, ka skaties nevis uz skulptūru no cietas vielas, bet uz dūmaku, no kuras veļas ārā mutuļojoša dzīvība. Tas ir spēcīgākais vizuālais iespaids manā pieredzē no klasikas un iemieso arī manu ideālu mūzikā - dzīvība, kas tiecas tikt noformēta arī muzikālajā veidolā. Cilvēks ir laimīgs, jo viņš ir vesels, brīvs un var darīt to, ko vēlas. Brīvs mākslinieks, kam nav nekādu ierobežojumu, ne finansiālu, ne personiskās brīvības ziņā. Dažādiem komponistiem gan ir dažādas vērtības, ir arī ģimenes cilvēki. Man liekas interesanti, kā komponists jūtas ģimenē, vai ir konflikts starp es un mana personiskā telpa un cilvēki, kurus es mīlu un kas ir vistuvākie. Man liekas, ka man jau tagad piemīt šis iekšējais konflikts, pat ja man vēl nav ģimenes.

G.M.: Un daudzi komponisti, kam pamatnodarbošanās ir pavisam cita.

L.L.: Katrā ziņā personiski sev uzvar tie, kas visu brīvo laiku veltī radošam darbam, tas arī palīdz nonākt pie piepildītas dzīves apziņas. Ja tu nestrādā sev, tad, iespējams, piepildījums kaut kā izpaliek. Kaut gan, tikko ienāca prātā par Apple. Ja strādā šādā kompānijā un izdodas atrisināt kādu problēmu, kas vēlāk noderēs miljoniem cilvēku, gan jau, ka tas dod piepildījumu. Tas atkal ir par dalīšanos. Bet katrs komponists jau pats par sevi ir staigājoša kompānija. Ir absolūta brīvība izvēlēties ar ko strādāt, kādos žanros, vai tas būs kas eksperimentāls vai kas drošs, kas dos garantiju.

G.M.: Bet īstas garantijas nekad nav. Tas ir bailīgi.

L.L.: Jā. Viss jaunais ir bailīgi. Bet ja līdz šim savās radošajās izpausmēs esmu koncentrējusies uz riskantiem soļiem, tagad nedaudz mēģināšu padzīvot drošā zonā un pavērot, cik ilgi izturēšu. Nedomāju, ka tas būs ilgi. Varētu uztaisīt savu popmūzikas projektu.

G.M.: Pašai sanāk klausīties?

L.L.: Šobrīd man ir tāds periods, kad ļoti maz klausos, bet ikdienā, tā kā es skrienu, pašai jau kā rituāls ir iegājušies tie 10 kilometri, šķiet, jau septiņus gadus..

G.M.: Tas ir apsveicami.

L.L.: Paldies! Lielu daļu skriešanas esmu pavadījusi klausoties. Šobrīd kaut kā neprasās, varbūt jau ir iespaidu pārsātinājums. Bet skrienot klausos visdažādāko mūziku. Pagājušā gadā pavasarī piedalījos Sieviešu skrējienā un novēroju kolosālu fenomenu. Biju sagatovojusi listi ar audioceliņiem, no kuriem ķermenis satrakojas un pats sāk skriet vislielākajā ātrumā.

G.M.: Man vajag piemēru.

L.L.: Piemēram, Džeka Vaita (White) Sixteen Saltines.Kritiskajā brīdī, kad iet jau devītais kilometrs un pietuvojas konkurentes, ar pēdējiem spēkiem jāpaņem telefons, jāpārslēdz tā iedarbīgā dziesma un - apdzen visus vienā rāvienā. Džeks Vaits tiešām fenomenāli iedarbojas uz skriešanu. Ikdienā es viņu neklausos. Parasti man nepatīk viss albums, bet kāda konkrēta dziesma tajā. Bet ir izņēmumi. Ir albums ar nosaukumu He She Them Us, kura mūzikas autors ir producents Selffish, kā arī jau minētais Jaņņa Kiriakidesa albums. Selffish jeb Andrejs Eigus ir mans draugs un albumu fanāts, viņš iepērk plates un atrod visu ko jaunu, tāpēc var teikt, ka viņš mani baro ar labākajiem atradumiem.

G.M.: Tas ir labi, ka ir tāds draugs.

L.L.: Jā. Arī klasiskā mūzika, protams. Johans Sebastians Bahs. Atceros, ka reiz vidusskolā uzliku, naktī ejot gulēt un ticot, ka šī mūzika kaut kā strukturizēs manas izplūdušās emocijas. Vai, analizējot Bēthovena sonātes, atklāju baudu, apzinoties loģikas vai citu mūzikas spēku varenību meistaru darbos.

G.M.: Kā ar citām mākslas sfērām?

L.L.: Kādu laiku skatījos visu no Stenlija Kubrika atstātā mantojuma. Netiešums un mazliet simbolisms. Šovakar došos uz kino vakaru un sev atklāšu režisoru Juri Poškus. Kādi vēl mums ir mākslas veidi? Literatūra. Pēdējā lasītā grāmata - Deivida Hjūma (Hume) Traktāts par cilvēka dabu. II daļa. Par jūtām., kas sasaucas ar Rodēna vārtiem, par akmeni, caur kuru virmo emocijas. Mani uzrunāja šīs grāmatas nosaukums. Domāju, ko gan filozofs var rakstīt par kaut ko tik netveramu un grūti izskaidrojamu kā jūtām. Man ļoti patika tas, kā viņš aprakstīja lietu mainīgo dabu, un kā ar to var izskaidrot dažādas jūtu īpatnības, teiksim, vienas jūtas var neitralizēt citas jūtas. Savā ziņā jūtu komponēšana. Ar to var spēlēties. Jūtu apzināšana un izkopšana.

G.M.: Bērnībā biji grāmattārps?

L.L.: Agrā bērnībā biju, atceros vienu vasaru, kad vēlējos izlasīt 27 grāmatas. Tad bija Mediņu periods. Četri gadi, kas deva neizsakāmi daudz muzikālajā ziņā, atņēma daudz literatūrā. Tas sāka izpausties studiju laikā, kad sajutu spēcīgu vēlmi pēc Platona, Voltēra vai Sartra lasīšanas. Neapturama, stihiska vēlme, kad tikai lasu un lasu, bet vajadzētu taču komponēt.

G.M.: Man pusaudža gados bija tā, ka gribējās grābt visu. 13 gados pirmo reizi izlasīju Meistaru un Margaritu. Protams, cauri tiku, bet jēgas nebija nekādas. Visam savs laiks.

L.L.: Tā arī par Bahu saka, to vēl bērnībā nav laiks klausīties. Fausto Romitelli līdzās Jannim Ksenakim un Žerāram Grizē ir tie autori, caur kuriem esmu izjutusi katarsi. No jaunākiem autoriem man kā iedvesmas ir bijuši Pjērs Žodlovskis, Jans Robēns (Robin), Jannis Kiriakidess. Vēl man ir parādījusies vēlme rakstīt. Esmu apņēmusies sākt rakstīt dienasgrāmatu, kaut vai, lai papildinātu savu ikdienas radošo darbu ar analītisku skatījumu Varbūt šīs domas man radās Roberta Smitsona ietekmē. Un arī par radio. Tā kā mani pēdējā laikā sāk aicināt uz Post factum runāt par dažādām kultūras norisēm, rodas vajadzība strukturizēt katru koncertu vai izstādi, kuru esmu apmeklējusi. Vai kino. Man ļoti liels prieks par latviešu režisoriem.

G.M.: Tev ir ļoti skaista balss. Radio labvēlīga. To vajag attīstīt.

L.L.: Tiešām? Es jau labprāt, varētu izmantot kādas vokālās nodarbības. Paldies!

Ko es vēl gribēju pateikt? Galvenais ir skaņdarba ideja. Tad ir tās realizējums.Visi festivāli, meistarklases un koncerti ir tikai ārējās pasaules izpausme, kura ir kā atspulgs, kuru parādi. Skaidra ideja. Es jūtu sevī iekšēju konfliktu starp idejas skaidrību un tās aizplīvurošanu. Man itkā gribas, lai ir skaidri, bet tajā pašā laikā gribas nomaskēt. Skaidrība, neskaidrība, acīmredzamība un aizplīvurotība.

G.M.: Tad tikai paliek problēma ar publiku.

L.L.: Jā, vieni gaida skaidrību, citus uzrunā ideja starp šiem pretpoliem. Īpaši veiksmīga sadarbība man bija ar Rihardu Plešanovu, kas pavisam nesen nospēlēja manu Flexibles Eiropas klavierkonkursā Brēmenē. Ar viņu man bija liela rezonanse cilvēciskā ziņā. Viņš uzreiz uztvēra un prata parādīt tās idejas, kuras paudu šajā darbā.

G.M.: Bet, ja neizprot?

L.L.: Tad es esmu vīlusies un nikna (smejas)! Es nesen dzirdēju domu, ka ideja ir īpaši labi nostrādāta, ja tā pausta pietiekami skaidri un spējusi uzrunāt pēc iespējas dažādākus cilvēkus un plašāku auditorijas loku. Tam var piekrist un var arī nepiekrist.

G.M.: Tas uzreiz liek domāt par mūziku masām, bet tas mums īsti neder.

L.L.: Ar to var spēlēties. Labi piemēri ir Ligeti Atmosfēras un Lontano. Ārkārtīgi komplicēts skaņu raksts, bet ideja ir ļoti skaidra un apzināta. Jāņa Petraškeviča rakstā Rīgas laikā varēja izlasīt par Ligeti bērnības sapni, kas esot bijusi kā ierosme visiem tālākajiem šāda veida darbiem. Bet tas ir neatbildams jautājums, vai mūzikai ir jābūt skaidrai, viegli uztveramai, vai varbūt tieši ir labi, ka katrs sadzird kaut ko citu. Ja vēl komponists dabū dzirdēt šos viedokļus no klausītājiem, tas bagātina viņu pašu.

G.M.: Patīk saņemt viedokļus?

L.L.: Jā, bet reizēm es sadusmojos (smejas), ja saprotu, ka manis paustā ideja nav nonākusi līdz klausītājiem. Tātad nepietiekami pārliecinoša. Tad dusmojos uz sevi.

G.M. Nekad neapvainojies?

L.L.: Tas jau būtu izcili. Nekad neapvainoties. Ja arī gadās cilvēciski apvainoties, tas nav uz ilgu laiku. Lieku lietā analītiskās spējas un cenšos saprast, kāpēc šis viedoklis manī raisījis konkrētu emociju. Kad ir skaidrs, kāpēc, tad emocijas līdzsvarojas. Apzinātāka dzīvošana. Kaut nu varētu to attiecināt arī uz pašu kompozīcijas procesu. Kad mēs materializējam savas idejas, tās ir prāta radītas konstrukcijas, bet kā ir, ja radīšanas procesā spēj nošķirt prātu un pielikt klāt apziņu? Vienkārši vērot, kā kaut kas uzpeld tajā tukšumā. Bez analizēšanas. Kad aizveram acis vai esam priekšā baltai lapai.

G.M.: Tad šovakar, kāda programma?

L.L.: Gidons Krēmers. Georgijs Osokins. Kremerata Baltica. Šopēns un Mendelsons. Un pēc tam Poškus. Kokteilis.

G.M.: Tā jau ir. Dzīve.

L.L.: Vēsture ir sakrājusies bezgalīgi gara un, protams, ka gribas lasīt, dzirdēt, skatīties gan tagad topošo, gan katrā gadsimtā labāko radīto. Un saglabāt apziņā.

G.M.: Un tev pašai vēl 88 gadi priekšā. Bet kādēļ tāds skaitlis?

L.L.: Es laikam ticu, ka nodzīvošu vēl 88 gadus un katru gadu varētu radīt vienu nopietnu simfonisku darbu (smejas). Cik man sanāktu, divdesmit deviņi plus astoņdesmit astoņi...

G.M.: Diezgan reāli.

L.L.: Būs jāpārceļas uz to Japānas ciematu.

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

 

                              Rakstiet grāmatas!

     

                   Intervija ar komponistu Andri Dzenīti

Andris Dzenītis (1978) ir viens no spilgtākajiem Latvijas nu jau vidējās paaudzes komponistiem. Lielisks mūzikas kritiķis, radio balss, pedagogs, cilvēks orķestris. Arī man savulaik mācījis kompozīciju. Par komponisti es tā arī nekļuvu un nekad nekļūšu, tomēr tieši viņam uzprasījos uz savu pirmo interviju un esmu satraukusies. Atceros, ka, ienākot paredzētajā tikšanās vietā kādā no Vecrīgas kafejnīcām, tik ilgi pētīju visus galdiņus, ka viesmīlis jau sāka uz mani dīvaini skatīties. Bet tikai vēlējos izvēlēties vispiemērotāko! To pastāstīju arī Andrim ierodoties, bet viņš pats iesāk sarunu un reizē mani nomierina ar vienu vienīgu teikumu.

Andris Dzenītis: Nu, tad tādā brīvā veidā.

Gunda Miķelsone: Kā jau pirms tam ieskicēju, šodienas sarunas rakurss būs saistīts ar kritiku, mūzikas aprunāšanu, sarunām par mūziku, ne tās radīšanu. Pirms kāda laiciņa Mūzikas akadēmija meta ārā vecās Mūzikas saules (mūzikas žurnāls, iznāk kopš 2000. gada oktobra - G.M.), kas bibliotēkā dažādu iemeslu dēļ nodublējušās.Mājās aizvedu čupu ar vecajiem žurnāliem un sāku kāri lasīt. Un tur, vienā no žurnāliem, uzdūros redaktora slejai un bildei, tur Jūs - jauns..

A.Dz.: Tagad jau vecs (smejas)

G.M.: ... un smaidīgs. Rakstījāt par Discovery pētniekiem, kas savā raidījumā par Baltijas valstīm Latvijā, šķiet, neko interesantu nav atraduši, pretēji Lietuvai un Igaunijai. Tomēr oponējāt un uzskaitījāt visu to, kas mums ir, un, izrādās, mums ir daudz. Tas bija 2003. gada numurs ar Prāta Vētru uz vāka.. vēl ar Mumiņu.

A.Dz.: Īsti neatceros, 2003. gads, laikam tas bija pats sākums.

G.M.: Par sākumiem tieši gribēju runāt. Vai atceraties, cik sen viss iesākās? Pirmais raksts vai cita publikācija?

A.Dz.: Pats sākums vispār bija, kad es vēl mācījos Dārziņskolā, man bija 17 vai 18 gadi (domā), likās, ka Latvijā tiek maz rakstīts par mūziku, tajā laikā arī nebija neviena mūzikas izdevuma, tādēļ izlēmu skolā veidot mūzikas avīzi Senza Tempo. Nezinu, varbūt kaut kur mājās ir vēl kāda kopija saglabājusies, toreiz jau datori salīdzinoši bija retums, taču man bija pazīstams cilvēks, kam bija dators. Viņš mācēja maketēt, es savukārt rakstīju lielāko daļu no tā viena atvēruma, pierunāju arī dažus klasesbiedrus nedaudz kaut ko uzrakstīt. Tur bija mazas koncertrecenzijas, bija arī iepazīstinoši raksti par komponistiem, kas varbūt nebija tik zināmi, bet ko tajā laikā klausījos, bija arī krustvārdu mīkla (smejas). Neatceros, cik daudz numurus izdevu, baigi daudz viņu nebija, varbūt kādi pieci, seši. Un tad kaut kā interesanti sanāca - skolā strādāja Imants Zemzaris, kurš pats tolaik rakstīja dažādas recenzijas žurnālā Literatūra un Māksla un laikam tās manas domas nonāca pie svarīgiem cilvēkiem, un vienā brīdī man piedāvāja uzrakstīt recenziju lielai, nopietnai avīzei. Tad nu es sāku ik pa laikam rakstīt diezgan niknas koncertrecenzijas. Ļoti skaļi un uzbrūkoši, man tolaik bija tāda nostāja, ka pēc manis kaut vai ūdens plūdi (smejas). Ja man kaut kas nepatika, tad tā arī teicu. Sāku mācīties Vīnes Mūzikas (un Drāmas - G.M.) augstskolā, ienāca prātā rakstīt tādas kā Vīnes dienasgrāmatas, tas arī tika publicēts avīzē Literatūra un Māksla. Kad atgriezos, man pēkšņi tur piedāvāja darbu. Tas bija ļoti radošs brīdis un radošs kolektīvs, jo bija pilnībā nomainījusies avīzes redakcija un struktūra. Galvenais redaktors bija Andris Grīnbergs, kas bija pazīstams kā ļoti kolorīts Rīgas kultūras un modes pārstāvis ar ļoti plašu redzesloku, 60. gados viena no hipiju kustības centrālajām personībām.. Viņš pieaicināja diezgan interesantu redkolēģiju - es biju atbildīgs par mūziku, vēl bija Edmunds Frīdvalds, Ieva Kalniņa, jāsaka - ļoti bohēmisks kolektīvs. Tas bija tikai viens, 1998. gads, mana pirmā oficiālā darba vieta, šausmīgi radošs un iedvesmojošs periods, bet tad sākās juku laiki, varbūt kādas politiskas ietekmes, un avīze tika pilnībā izformēta. Pēc tam bija ilgāka pauze, kādu laiku neko nerakstīju un biju arī sev sakrājis tādu melnu karmu (smejas), līdz 2003. gadā, tad, kad Tu teici, mani uzaicināja strādāt žurnālā “Mūzikas Saule”, sākumā rakstīt disku apskatus, ko es arī vēl joprojām daru, pat nezinu, cik daudz diskus esmu jau noklausījies pa šiem gandrīz piecpadsmit gadiem, vēlāk biju arī viens no šī žurnāla redaktoriem. Tā tas bija līdz 2009. gadam, kad valstī iestājās visiem zināmā krīze un daudzas lietas bija vienkārši jānoīsina. Tagad žurnālā es varbūt vairāk esmu tāds goda redaktors (smejas), ik pa laikam uzrakstu, ja ir tāda vajadzība. Viena jau ir tā rakstītā puse, bet otra ir runātā puse, tās jau mēs arī varam saukt par recenzijām, ko veidojam Latvijas Radio raidījumā Post Factum, te es darbojos pēdējos trīs gadus.

G.M.: Kurš ieveda radio pasaulē?

A.Dz.: Ar radio man arī ir sena vēsture, labi domubiedri, kas strādāja radio, piedāvāja ik pa laikam vecāko kolēģu atvaļinājumu laikā uztaisīt dažas vakara programmas, man tas šausmīgi iepatikās. Tad Gunda Vaivode mani uzaicināja veidot Post Factum.

G.M.: Tātad saprotu, ka pirmie rakstīšanas impulsi nebija pedagogu iniciatīva?

A.Dz.: Nē, tā bija absolūti mana vēlme. Man vispār, netipiski tam vecumam, patika viss kaut ko lasīt par mūziku, atceros, ka bezjēdzīgi nodarbojos ar tādu lietu kā visādu izgriezumu krāšanu, ar kuriem vēlāk iekurināju krāsni, jo sapratu, ka es viņus vispār nepārskatu un nav izveidota kartotēka, lai varētu saprast, kur ko atrast.

G.M.: Grasījos jautāt, kā bija rakstīt pirmos darbus, vai bija viegli iziet cauri paškritikas slūžām, bet no stāstītā sapratu, ka paškritikas īsti nebija.

A.Dz.: Bija drīzāk tāda valodas paškritika. Šodienas acīm skatoties, varbūt biju pārāk pārliecināts par savu viedokli, lai gan vienmēr esmu to centies argumentēt. Dārziņskolai esmu pateicīgs par analītiskās domāšanas iemācīšanu. Mūs savulaik mācīja Brigita Briede, leģendāra skolotāja, kura vairs nav šajā saulē, bet bieži gāja uz koncertiem, un nereti pirms stundu sākuma gadījās pārrunāt koncertus, kurus abi esam apmeklējuši. Arī ar Pēteri Vasku regulāri pavadījām stundas, apspriežot visdažādākos tematus, bieži vien diezgan nikni strīdējāmies - viņam ļoti nepatika kaut kas, kas man ļoti patika, retāk otrādi (smejas). Protams, tas notika ne tikai mūzikas priekšmetos, bet arī citos, mums mācīja domāt, izteikt savu viedokli, nevis tikai potēja iekšā vajadzīgo vielu. Rakstīšana gan ne vienmēr patikusi, līdz brīdim, kad parādījās tāda lieta kā brīvie temati. Beidzot varēju izpausties, rakstīju abstraktus un samudžinātus tekstus, bet kaut kā man iepatikās.

G.M.: Ar paškritiku skaidrs, bet kā ar objektivitāti? Vai vajag? Cik daudz? Kādu laiku cenšos rast savu atbildi, bet kā Jums šķiet?

A.Dz.: Man interesē, kā jums skolā stāsta? Vai ir iespējams?

G.M.: Nav iespējams.

A.Dz.: Man jau arī tā liekas. Jebkura cilvēka izteikumi un darbības ir subjektīvas visos līmeņos, sākot no valsts politikas līdz mākslas norisēm, un māksla ir absolūti subjektīva, tāpat kā tās vērtējums. Jāņem vērā, ka jebkuram mākslas veidam ir tik daudz dažādas formas, katram ir kaut kas tuvāks un saprotamāks, tāpat kā neizprotamāks. Protams, nevajadzētu jaukt to, kas patīk un nepatīk ar to, kas tiešām ir vai nav labi. Tas īstenībā ir slikta kritiķa paraugs, ja cilvēks akcentē tās lietas, kas pašam liekas simpātiskas. Tādi pastāv, bet domāju, ka to kādreiz var atļauties tādas ļoti lielas autoritātes, kas drīkst ļoti radikāli izteikt savas personīgās domas. Jebkurā gadījumā deva subjektivitātes ir neizbēgama. Ir ļoti grūti, ja, piemēram, neesi džeza mūzikas speciālists un nevari vērtēt džeza mūziku ar tādu terminoloģiju, kāda varbūt vajadzīga. Dažkārt ir bijis tā, ka cilvēks raksta par rokmūziku, neko no tās nejēdzot, un visi lasa un šausminās (smejas). Vēl Latvijā ir tāda problēma, ka bieži vien rodas nevis kritika, bet drīzāk tāda mūzikas aprakstīšana. Nevis vērtējums, bet fakta konstatācija - tur un tur spēlēja tas un tas, koncerts bija izdevies, gaidīsim vēl tādus koncertus!

G.M.: ... un kas ieradās..

A.Dz. : Un kas ieradās, tas jau pavisam tāds zems līmenis (smejas), bet tādi mēdz būt. Bija viens periods, kad tik tiešām Latvijā bija lielas problēmas, īpaši mūzikas kritikā. Bija tikai kādi divi kritiķi, kas tiešām spēja kaut ko pavēstīt. Mēs gan vienmēr domājam, ka kritika ir tad, kad kaut kas tiek nokritizēts. Bet, palasot labākos ārzemju recenziju paraugus Times vai Gramophone izdevumos, sākumā pat nevar saprast, kā īsti kritiķis vērtējis apskatāmo objektu, labi vai slikti, jo dažkārt valoda savīta tik meistarīgi, ka tikai zemtekstā var izlobīt viņa personīgās domas. Tas ir lieliski. Vēl viens aspekts - bieži vien kritiķu un sabiedrības domas izrādās diametrāli pretējas. Arī par neaizskaramajām personām - ja kāds atļaujas kaut ko teikt, tas uzreiz jau ir diezgan liels skandāls.

G.M.: Latvija jau ir maza. Vai ir gadījies rakstīt par salīdzinoši tuvāku cilvēku? Neizveidojas neērta situācija?

A.Dz.: Jā, tā ir diezgan nepatīkama situācija. Teikšu godīgi, parasti cenšos izvarīties izteikties par saviem draugiem vai ļoti ciešiem kolēģiem. Ja ir iespējams, tiešām to nedaru, jo šajā gadījumā tas tiešām nebūtu objektīvi. Manā gadījumā ļoti nepateicīga lieta ir tas, ka pats arī rakstu mūziku, arī tieku atskaņots, un nereti tie cilvēki, par kuriem kādreiz nākas izteikties, spēlēja vai varbūt spēlēs arī manu mūziku. Es negribētu, lai tā notiek, bet mūsu starpā varētu izveidoties kāda konfliktsituācija.

G.M.: Es nekad vairs neatskaņošu Dzenīti!

A.Dz.: Es jau cenšos uzsvērt gan plusus, gan mīnusus. Bieži vien ar mūziķiem esmu pārrunājis vērtējumu pēc koncerta un lielākoties viņi man piekrīt. Protams, ir gadījumi, ka mūziķi lasa starp rindiņām un redz to, kas nemaz nav uzrakstīts - izrādās, labi zināmi mūziķi ilgstoši ar tevi nerunā, bet tu nemaz nesaproti, kādēļ (smejas).

G.M.: Ja jau pirms brīža pieskārāmies neaizskaramajiem - autoritātēm, kā runāt par viņu darbību?

A.Dz.: Te gan jāsaka, ka man ir tāda absolūta brīvdomība, man nav šādu neaizskaramo personu.

G.M.: Tiešām neviena?

A.Dz.: Nē, nav. Man šāda attieksme ir sveša, liekas, ka tā varbūt ir kāda Padomju laika domāšanas palieka, nespēja pieskarties kādai ikonai. Palasot ārzemju presi, tur nav nekā tāda. Nesen lasīju vājprātīgu kritiku par Plasido Domingo, nezinu, ja būtu viņš, draudētu ar tiesu darbiem (smejas). Tā ir tāda personība, ka liekas, tur vispār neko vairs nedrīkst piebilst, bet, redz kā, cilvēki tomēr raksta.

G.M.: Varbūt tas kaut kā saistīts ar mērogiem?

A.Dz.: Vispār, jā, varbūt. Mēs tiešām viens otru pazīstam. Bet uzskatu, ka bijiība ir veco laiku pazīme. Katram ir savas veiksmes un neveiksmes, un līdz šim nav piedzimis neviens ģēnijs, kam būtu bijušas tikai veiksmes. Bez vajadzības jau nevienam nav acī jādur, bet, ja tiešām liek novērtēt.. Ir bijusi situācija, ka pēc koncerta pats mākslinieks klusām pielavās no mugurpuses ar jautājumu: nu, kā tev patika? Un tajā šoka brīdī vienīgais, ko varu pateikt, ir - nepatika! (smejas) Un cilvēks ir vēl lielākā šokā. Daudzi uzskata, ka cilvēkiem, kas iemācījušies melot, ir vieglāka dzīve, bet es to neesmu apguvis. Slikti jūtos, kad jāmelo.

G.M.: Tas jau ir labi.

A.Dz.: Priekš manis, iekšēji, jā.

G.M.: Bet arī pašā būtībā, kritiķis, kas melo - kaut kas tur nav tīrs.

A.Dz.: Jā, tā nevajadzētu būt. Bieži vien jau jūt, ka parasti cilvēks citādāk raksta savus rakstus, un tad tu domā, kāpēc. Pie mums jau vēl tā nav, ka samaksā, lai kaut ko uzrakstītu (smejas).

G.M.: Varbūt mēs par to vienkārši nezinām. Atelpai neliela atkāpe - kas notika ar Meža sanitāra balvu? Kāpēc tās vairs nav? (Meža sanitāra balva ir vienlaikus komponista personīgā, gan arī žurnāla Mūzikas saule paspārnē esoša balva, ko laika posmā no 2006. līdz 2011. gadam saņēma kāds komponists un skaņdarbs, kas īpaši uzrunājis Andri Dzenīti. - G.M.)

A.Dz.: Mūzikas saulē vienu brīdi bija tāds balvu princips - redakcijā izdomājām dažādas balvas un apdāvinājām viens otru. Tāds sirsnīgs process, pretēji citu balvu zināmajam glamūram. Skatototies Lielās Mūzikas balvas laureātus un domājot par to, cik visi šie balvu ieguvēji ir paredzami, likās, ka ir šausmīgi daudz neievērotas mūzikas. Protams, ja kāds uzrakstījis grandiozu simfoniju ar kori, dabiski, ka šis autors iegūs balvu kāda stīgu kvarteta vai elektroniska solo skaņdarba vietā. Bet man tas nebija nekas nopietns, vienkārši gribējās pasniegt savu personīgo balviņu kādam, ko uzskatu par gada labākā skaņdarba autoru. Bet tas tiešām bija absolūti subjektīvi. Nezinu, kāpēc biju iedomājies, ka esmu tāda autoritāte, ka varu atļauties piešķirt pats savu balvu (smejas), bet kaut kā tā bija. Tāds pusjoks. Bet tad vairs nepietika laika uzzīmēt pašu balvu, tas laikam tajā visā bija pats grūtākais (smejas).

G.M.: Iedomājos, ka cilvēki bija iepriecināti ko tādu saņemt.

A.Dz.: Jā, pats interesantākais - daži pat raksta savos CV, ka saņēmuši šo balvu (smejas). Bet jā, tas kaut kā pats izsīka, tu man tagad jautā, un man jādomā, kāpēc beidzās.

G.M.: Varbūt jāatsāk?

A.Dz.: Jā, varētu arī mierīgi atsākt. Man jau liekas, ka vispār vajadzētu vairāk šādus konkursus, jo jaundarbu ir daudz un visus nevar vienādi vērtēt. Tāpat kā filmu konkursos - ir īsās, ir pilnmetrāžas filmas - visas jau nevar samest vienā katlā un izvilkt vienu. Tāpat arī mūzikā. Ir ļoti daudz mūzikas, kas tiek aizmirsta.

G.M.: Nesen uzzināju par Zelta mikrofona konkursa nolikumu. Liekas amizanti, ka pašam jāpiesakās, pašam jāsamaksā 25 eiro pieteikšanās maksa..

A.Dz.: Jā, tas varbūt nerāda to pilno ainu, bet tikai tos, kuri paši pacentušies un pieteikušies. Es gan nezinu tādu gadījumu, kad superizcils ieraksts palicis nepieteikts. Jāatceras arī tas, ka tas ir vienas organizācijas veidots pasākums. Un ka tā ir arī ierakstu balva.

 

G.M.: Labi, bet kā ir lasīt par sevi? Vai to nedarāt?

A.Dz.: Briesmīgi! (smejas) Vispār es esmu ziņkārīgs. Par priecīgām ziņām, protams, ir prieks, lai gan citreiz kopumā ir uzrakstīts pozitīvi, bet autors nav pamanījis to, ko es vispār ar to esmu gribējis pateikt. Dažkārt esmu bijis pat ļoti nikns, liekas, ka nav vispār bijusi nekāda iedziļināšanās tajā, ko esmu gribējis teikt. Kritikas iespaidā gan nekad neesmu centies neko mainīt. Vēsture pierāda, ka bieži vien autoram tuvāki ir tie darbi, kas nevienam nepatīk, savukārt tie darbi, kurus visi slavē, nav tie paši mīļākie. Man ir tāpat. Kritikas funkcija vispār drīzāk ir tāds laikmeta atspoguļojums, tā veido kultūrvēsturi. Kāpēc mēs šad tad pārlasām vecas kritikas? Mums ir interesanti uzzināt, kas tajā laikā notika. Šodien visā pasaulē atzītus meistardarbus agrāk varēja nolīdzināt līdz ar zemi. Neatceros, kas to rakstīja, bet kāds reiz par Brāmsa mūziku teica, ka tas ir tāpat kā spārdīt skārda bundžu (smejas). Tā kā - visas lietas mainās.

G.M.: Vēl viens šodienas laika atspoguļojums ir vietne facebook.com. Viss notiek feisbukā, arī Jūs nereti izmantojat šo platformu dažādu domu pasniegšanai.

A.Dz.: Jā, tā ir forma, kur izteikties var jebkurš, ne tikai mūzikā. Mani vienu brīdi nokaitināja tas, ka vairāki cilvēki pārmeta, ka esmu par daudz tajā feisbukā, ko es tur eksponējos. Man gan tieši liekas - ja tu tur esi, tad tā tiešām ir vieta, kur vajag eksponēties. Tad jau stulbāk ir tad, ja esi vienkārši tā saucamais lūriķis. Tas ir forši, ja var notikt kaut kāda diskusija, protams, pieklājīgā formā. Ir interesanti, ja kāds ir bijis uz teātri vai koncertu un ieraksta kādus divus teikumus, tad zem tā seko piecdesmit dažādi komentāri. Galvenais ir argumentēt, nevis vienkārši mētāties ar izteikumiem.

G.M..: Pajautāšu neērtu jautājumu - vai nevienu no saviem facebook ierakstiem nenožēlojat? Nāk prātā viens gadījums.

A.Dz..: Precīzi tagad neatcerēšos, bet man ir bijušas pārdomas pēc tam - vai vajadzēja?

G.M.: Labi, es pajautāšu tieši...

A.Dz.: Par to slaveno, par operu?

G.M.: Jā, par operu. Jūs to ierakstu izdzēsāt. (Andra Dzenīša pārdomas pēc Ērika Ešenvalda operas “Iemūrētie” ģenerālmēģinājuma noskatīšanās 2016. gada maijā - G.M.)

A.Dz.: Es viņu noslēpu, jo ik pa laikam pašam ir interesanti pārlasīt. Bet tas varbūt bija tas neaizskaramais variants. Es esmu saticis daudz mazāk cilvēkus, kas kaut ko labu par to var pateikt, nekā tos, kuriem tiešām patika.

G.M.: Bet ne publiski.

A.Dz.: Jā. Bet tas varbūt, ko es tiešām nožēloju, bija tas, ka to uzrakstīju pēc ģenerālmēģinājuma, nevis pēc kādas no izrādēm.

G.M.: Bet ģenerālmēģinājums jau būtībā ir izrāde.

A.Dz.: Jā, dažreiz vislabākā izrāde (smejas). Bet ļoti daudz nemaz nav šo izrādi redzējuši, lai gan no otras puses, es uztaisīju uzreiz ļoti labu reklāmu. Kas gribēs, ies un skatīsies. Patiesībā jau enerģija, kas iztērēta kādu aprunājot, šim cilvēkam dod ārkārtīgu spēku, tā aiziet viņa labā. Tā kā varbūt, ka daru labu darbu (smejas). Bet palasi kādreiz, kā teātra cilvēki runā savā starpā, tas vispār nestāv blakus.

G.M.: Par teātra intrigām jau vienmēr runāts, par mūzikas - ne īpaši.

A.Dz.: Tagad varbūt nē, bet senākos laikos bija diezgan traki, kaut vai visi vecie Emīla Dārziņa konflikti un kas tik vēl nē. Man īstenībā nedaudz pietrūkst tādas lielāka enerģijas virmošanas mūzikas vidē. Tas rada dzīvības sajūtu. Pēc Sezāra Franka simfonijas pirmatskaņojuma daudz jaunākais Darjī Mijo bija pienācis klāt un iespēris ar kāju pa dibenu (smejas). Sociālie mediji gan ļoti atņem laiku, tas nav tā, ka paņem avīzi, iedziļinies, tad noliec.

G.M.: Vēlējos uzzināt arī par gandrīz jau piecpadsmitgadīgajiem disku apskatiem - kā norit šis darbs? Pēdējā brīdī pirms nodošanas vai sistemātiski?

A.Dz.: Nē, es vispār cenšos neko nedarīt pēdējā brīdī, tā esot sliņķu pazīme, lai nekas nebūtu jāpārtaisa.

G.M.: Bet parasti sliņķi izdara labi - lai nebūtu jāpārtaisa.

A.Dz.: Man ir bail no tā pēdējā brīža stresa, tiešām, lai nebūtu jāpārtaisa, nevis lielas centības dēļ. (smejas) Godīgi sakot, es vairāk neticu tam formātam (kompaktdiskiem - G.M.). Dažreiz klausos un domāju, nu, nav slikti, bet kurš to pirks, kurš patērēs? Ir jauki aizbraukt uz ārzemēm un aizvest kādu suvenīru materiālu, bet sev pašam iet un pirkt veikalā? Tad tam jābūt kaut kam ārkārtīgi izcilam, lai es to tiešām iegādātos. Atzīšos, esmu pats nelegāli lejuplādējis kādu albumu, noklausījies, un, ja man ļoti patīk un zinu, ka to ļoti vēlos, es aiziešu un iegādāšos šo disku. Jo disks tomēr ir forša, taustāma lieta. Atgriežoties pie disku vērtēšanas, man ir ļoti paveicies, ka bieži vien jāveic gari attālumi ar mašīnu - turpceļā vari noklausīties divus diskus, atpakaļceļā divus un tā nu divreiz nedēļā braucot var visu noklausīties. Atzīšos, ir bijuši tādi gadījumi, kad laika trūkuma dēļ nākas klausīties disku pa diagonāli. Parasti uzreiz ir skaidrs, vai tas tiešām ir izcili vai arī nav nekas īpaši vērā ņemams. Ir tādi albumi, kur svarīga visa koncepcija un jāklausās kopā, kā pēc kārtas viss iet, bet ir tādi, kas vienkārši kā kompilācijas. Grūtākais ir māksla sakoncentrēties 1500 rakstu zīmēs, kas ir ļoti maz - divas, trīs rindkopas, kurās jāpasaka galvenā doma un jāizdara kaut kāds secinājums.

G.M.: Gadu pieredze gan jau ir pieradinājusi būt lakoniskam.

A.Dz.: Jā, bet citreiz noklausos albumu un liekas, ka ir tik ļoti daudz ko pateikt un nezinu, kā lai saīsina to visu. Vienmēr jau gribas visu paskaidrot, bet te īsti nav vietas un laika, tad ir jāizdomā kāda cita forma.

G.M.: Kādas citas formas varētu piedāvāt? Atsevišķs raksts?

A.Dz.: Nē, tādas iespējas parasti nav. Vienkārši jāmēģina piecus teikumus apkopot vienā. Tas nav tik vienkārši.

G.M.: Tā varētu būt gan. Noslēgumam - pirms pāris dienām lasīju Dāvja Enģeļa teikto - Jūs vēloties būt klāt procesā, kad par Jums rakstīs mūzikas vēstures grāmatas, lai pēc tam visādas pasakas nesagudro. Kas varētu būt pats briesmīgākais, ko tādā grāmatā par sevi varētu ieraudzīt?

A.Dz.: Varbūt ne tā, ka briesmīgākais, bet bieži parādās dažādi nepārbaudīti fakti. Esmu arī pats bijis iesaistīts situācijā, ka viens kolēģis neformālā gaisotnē pajautāja, ko es šobrīd klausos, es viņam atbildēju. Kādā citā noformālā sarunā viņš to bija pateicis citai muzikoloģei. Šī muzikoloģe savukārt veidoja rakstu par šodienas Latvijas mūziku un uzrakstījusi, ka Dzenītis ietekmējies no tāda un tāda komponista, lai gan es tā neteicu. Tas jau tālāk aizgājis citos un citos rakstos (smejas), un tas vairs nav korekti. Varētu sākt rakstīt memuārus. Ne jau tāpēc, lai apliecinātu savas dzīves svarīgumu vai pateiktu, cik esmu skaists un gudrs, bet lai uzsvērtu patiesos faktus, kas nākuši no manas mutes. Man prieks, ka tu mācies šo specialitāti, jo ir kaut kas jādara tajā labā, lai vispār saglabātu mūsu vēstures atmiņu. Mums nav īsti literatūras par mūsu klasiķiem, par mūsdienām pat ir salīdzinoši vairāk. Visi zina, kas ir Jāzeps Vītols, bet grāmatu īsti nav; kaut kad meklēju informāciju par Jāzepu Mediņu, ienācu Latvijas Mūzikas Informācijas centra mājaslapā un tur - tukšums! Tad, kad sāks sliktāk veikties ar komponēšanu, varēšu ķerties pie grāmatas rakstīšanas (smejas).

G.M.: Kurš tad cits labāk uzrakstīs, ja ne pats?

A.Dz.: Nu jā. Reizēm jau liela nozīme ir mazām niansēm - pietiek sajaukt gadskaitļus vai nepareizu pirmatskaņotāju vai cilvēku, kam skaņdarbs ir veltīts. Tas tinās kā tāds kamols tālāk un apaug ar citu informāciju. Varēs uz manas kapa plāksnes uzrakstīt: rakstiet grāmatas! (smejas)

G.M.: Rakstīšu grāmatu par Dzenīti!

A.Dz.: Sarunāts!

------------------------------------------------------------------------------------

 

aktualizēts: 27.06.2018 15:22