JVLMA.lv
Vox Musicae » Arhīvs. JVLMA 2017./2018. akadēmiskā gada recenzijas

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

------------------------------------------------------------------------------------

Vox Musicae studējošo recenzijas par dažādiem notikumiem mūzikas dzīvē 2017./2018. akadēmiskajā gadā (teksts jāritina lejup):

- recenzija ikgadējam brīvdabas koncertam Tiguļkalnā 2018. gada 2. jūnijā;

- recenzija orķestra Sinfonia Concertante koncertam Meistari un mācekļi JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 25. maijā;

- recenzija kompozīcijas programmas studējošo jaundarbu konkursa koncertam JVLMA LMT Kamerzālē 2018. gada 21. maijā

- recenzija JVLMA klavierspēles maģistrantu Kristīnes Pričinas un Lauras Tamanes koncerteksāmenam JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 14. maijā;

- recenzija JVLMA simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertam 2018. gada 28. aprīlī;

- recenzija koncertam Rokrakstu mūzika JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 21. aprīlī;

- recenzija Igora Stravinska operas Izvirtības hronika iestudējumam LNOB;

- recenzija kora Kamēr... koncertam Trīs diriģenti 2018. gada 24. februārī;

- recenzija koncertam Dievišķais un pasaulīgais JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 5. februārī;

- recenzija Latvijas Radio kora koncertam Nakts lūgšanas Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 2017. gada 14. decembrī;

- recenzija koncertam Johans Sebastians Bahs. Rekonstruētie instrumentālie koncerti Rigas Sv. Magdalēnas baznīcā 2017. gada 3. decembrī;

- recenzija koncertam Paidere. Šmite. Ratniece. Jubilejas kamermūzika Zirgu ielas koncertzālē 2017. gada 2. decembrī;

- recenzija JVLMA simfoniskā orķestra koncertam 2017. gada 2. decembrī;

- recenzija audiovizuālās mākslas performancei Marks Rotko. Skaņu ainavas JVLMA 2017. gada 31. oktobrī;

- recenzija Jāzepa Vītola 7. starptautiskā konkursa atklāšanas koncertam JVLMA 2017. gada 26. oktobrī

- recenzija JVLMA Ceturtā koka pūšaminstrumentu simpozija koncertam 2017. gada 12. oktobrī;

- recenzija JVLMA simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertam 2017. gada. 1. oktobrī

--------------------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                                                     Dabas katedrāle

                              

Komponists Raimonds Tiguls: Pasaules mūzika Tiguļkalnā ir tradīcija, kas ir veidojusies gan no vietas, kurai pašai ir sava īpaša aura, gan mūzikas un cilvēku sajūtām. Festivāla pirmajā gadā Tiguļkalnā viesojās mūziķi no Islandes. Jau tolaik viņi atzina, ka izjūt šo vietu kā dabas katedrāli, kurā spēj veidoties īpašas, netveramas sajūtu vibrācijas.

Šīgada 2. jūnijā jau septīto reizi Talsos norisinājās Raimonda Tigula brīvdabas mūzikas koncerts. Šogad komponists muzicēja kopā ar Gregorisko dziedājumu vokālo grupu Schola Cantorum Riga Guntara Prāņa vadībā un kamerorķestri Sinfonietta Rīga un tā māksliniecisko vadītāju un diriģentu Normundu Šnē.

Koncerts vienkopus sapulcināja mūziķus un to apvienības, ar kurām veidotajos sadarbības projektos atspoguļojas gan komponista daiļrades daudzpusība, gan īpaši Latvijas dabai, tautai, kultūrai un dzīvesziņai raksturīgās sajūtas un skanējums.

Dabas katedrāle. Tik tiešām precīzs vakara raksturojums. Koncerts vienkopus sapulcināja ne tikai visdažādākos mūziķus, bet arī klausītājus gan no Talsiem, gan no citiem Latvijas novadiem. Īpašo vakaru atklāja Imanta Ziedoņa lasījumi, kaut arī neklātienē, bet dzejnieka aura Tiguļkalnā bija jūtama.

Raimonds Tiguls koncertu iesaucis par Ārpasaules mūziku, tas pateicoties pirmajam Tiguļkalna koncertam, kad tajā viesojās mūziķi no Islandes. Šogad ārpasaules mūzikas vēsmas ienesa Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektora Guntara Prāņa vadītais gregorisko dziedājumu ansamblis Schola Cantorum Riga. Senie dziedājumi skan šodien – interesanti, tie uzrunā klausītājus. Pirmo reizi, domāju, ka ne tikai es, klātienē dzirdēju unikālo viduslaiku stīgu mūzikas instrumentu rata liru. Un ne tikai, komponists Raimonds Tiguls muzicēja kopā ar ansambli, izmantojot neparastu mūzikas instrumentu hangu. Instruments izgudrots 2000. gadā Šveicē, tas bija kā radīts ārpasaules mūzikai ozolkoku ielokā, piešķirot meditatīvu sajūtu.

Šogad pirmo reizi Tiguļkalnā skanēja Pētera Vaska mūzika – stīgu simfonija Balsis. Pirmā daļa Klusuma valsis – šajā brīdī daba klusēja. Savukārt otrā daļa Dzīvības balsis, skanot šajai mūzikai putni sāk dziedāt. Simfonija bija kaut kas īpašs, vārdiem neaprakstāms un cilvēkus vienojošs. Varbūt tas simfonijas vēstures dēļ … Komponists Pēteris Vasks: Simfoniju sāku sacerēt 1990. gada beigās. Tad nāca 1991. gada janvāris. Asinis Lietuvā un Latvijā. Bezmiega naktis barikādēs. Pēc tā visa bija grūti sākt vēlreiz... Simfonijā runāju par man būtiskām, nozīmīgām tēmām. Par dzīvību. Par mūžību. Par sirdsapziņu. Sacerēju mīlot un ticot. 

Koncertā muzicēja arī diriģents Mārtiņš Klišāns un alternatīvās mūzikas pārstāvis Reinis Jaunais, kurš savā ziņā koncertā pārstāvēja ārpasaules mūziku. Tā ir paša sacerēta, bet radusies ceļojot. Koncerta noslēgumā uz skatuves kāpa Marija Naumova, izpildot vienu no vispopulārākajām latviešu tautasdziesmām Tumša nakte, zaļa zāle. Noslēgumā, saulei jau norietot visus vienoja himniskā lūgsna Dod dieviņi… Dažkārt šādi koncerti dabā, ārpus Rīgas, piedāvā izbaudīt tiešām īpašu mūzikas pārdzīvojumu, vienkāršu un tīru.

                                                              2018. gada jūnijs

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

        

                                                 Meistars un viņa mācekļi

                                      

                                          Mārtiņš Circenis. Foto - Jānis Porietis

Kamerorķestris Sinfonia Concertante var svinēt un gavilēt, jo nupat, 25. maijā tika aizvadīts apaļais divdesmit piektais koncertcikla Meistari un mācekļi koncerts. Šoreiz tas tika veltīts klarnetei, un tādēļ nosaukums ir tikai likumsakarīgs - Klarnetissimo Nr. 2. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet - kā koncerta ievadā pastāstīja orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Vecumnieks, patiesībā šī ir nevis otrā, bet jau trešā reize, kad galvenais vārds dots klarnetei. Šoreiz meistara godā tika iecelts klarnetists Mārtiņš Circenis, un viņa izvēlētie mācekļi - tik dažādi savos dzīves ceļos un izpausmēs - veidoja teicamu kontrastaina vakara priekšnosacījumu. Iepazīsimies!

Pats Meistars.

Mārtiņš Circenis šobrīd ir Latvijas Nacionālajā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistara vietnieks, Latvijas Nacionālās operas soloklarnetists, kā arī pasniedzējs Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mārtiņš bija arī vienīgais šī vakara solists, kurš klausītājiem dāvāja latviešu komponista skaņdarbu - 2005. gadā tapušo Alvila Altmaņa Concertino klarnetei un stīgu orķestrim. Mārtiņa spožo tehniku un māksliniecisko spēli nav iespējams nepamanīt vai apšaubīt, turklāt Altmaņa koncerta interpretācijā īpaši izceļami bija simpātiski netveramie klarnetes piano fragmenti.

Mācekļi nr. 1., 2. un 3. (Arī mācekļi, kas vairs nav mācekļi).

Koncertu patiesībā atklāja Andrejs Reinis Zitmanis - viens no tiem Mārtiņa Circeņa audzēkņiem, kas šobrīd studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Andreja atskaņoto Vitolda Lutoslavska Dejisko prelūdiju (1954) pamatā ir krasi kontrastējošas rakstura un tempu maiņas, un varēja labi saklausīt un arī redzēt, cik ļoti Andrejs izbauda tieši cikla lēnās daļas. Kristaps Catlaks ir pirmais Mārtiņa Circeņa klarnetes klases absolvents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un viņa ceļš šobrīd aizvijies Liepājas Simfoniskā orķestra virzienā. Kristapa interpretācijā varējām dzirdēt Andrē Mesažē Konkursa solo (jeb Solo de Concours) klarnetei ar orķestri (1899), ko Kristaps spēlēja no galvas (!!). Jāatzīst, ka tas bija vērā ņemams ieguldītās atdeves žests, kas turklāt arī atmaksājās - brīvs kontakts ar publiku vienmēr suģestēs vairāk. Un noslēgumā Laima Ratniece Miltiņa, Mārtiņa Circeņa audzēkne Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, apbūra ar patiesi skaisto Ārona Koplenda Koncertu klarnetei ar orķestri (1947-1948). Šis opuss savā attīstības gaitā secīgi izdzīvo dažādus mūzikas laikmetus, paskrienot garām gan pārsaldinātam romantismam, gan džeza mūzikas izteiksmei. Un kā tad ne, ja jau koncertu pirms vairāk kā 70 gadiem pasūtinājis pats Svinga karalis Benijs Gudmens. Sākotnēji jaunā klarnetiste klausītāju priekšā šķita nedaudz nobijusies, bet, pamazām pieaugot mūzikas spēkam, manāmi atplauka un patiesi žilbinoši noslēdza gan šo koncertu, gan visu vakaru kopumā. Un orķestris! Ļoti patīkami pārsteidza un pat sajūsmināja spēles vienotība. Līdz šim klātienē (un jāatzīstas, diezgan sen) bija gadījies dzirdēt tikai divus Sinfonia Concertante koncertus, un tolaik šādu kvalitāti vēl nespēju saklausīt. Šovakar Gunta Kuzmas vadībā mūziķi elpoja kā viens veselums un skanēja... izcili. Tieši tik vienkārši. Tagad nu jau ar nepacietību gaidīšu arī citus Sinfonia Concertante koncertus. Paldies!

                                                                             2018. gada maijs

-------------------------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                                         Dzirdētais un nedzirdētais

                               

2018.gada 21.maijā, sadarbībā ar komponista Pētera Vaska fondu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas LMT kamerzālē norisinājās vokālās kamermūzikas koncerts un kompozīcijas studentu jaundarbu konkurss. Konkursa centrā – Knuta Skujenieka (1936) daiļrade, savukārt koncerta otrajā daļā publikai tika piedāvāti 19. gadsimta romantisma laikmeta komponistu – Šūmaņa, Čaikovska, Šūberta, Lista, Volfa - kamermūzikas darbu iestudējumi.

Klausoties jaundarbus, daudz domāju. Par to, cik sarežģīti rakstīt mūziku mūsdienu dzejai (radīt dziesmu) gan dramaturģiski (jo jāspēj atrast dzejas domas attīstības līkne, kā arī, tā jāpiemēro skaņu rakstam), gan tehniski – pantmērs reizēm lauž formu un, jau pieminētās attīstības, loģiku. Reizēm tieši otrādi, papildina to. Neesmu droša, cik ļoti par to aizdomājas komponisti, varbūt tāds konservatīva muzikologa kreņķis vien. Varbūt jaunie komponisti šādā dzejas vidē jūtas kā zivis ūdenī vai putni debesīs (akcentējot radošo lidojumu). Dzirdētajās kompozīcijās, jāatzīst, dažviet dzirdēju nelielu neveiklību, mūsdienīgu, kompozicionālu klišeju (nereti pašmērķīgus, pārspīlētus mūzikas izteiksmes līdzekļus) un daļiņas-no-sevis trūkumu (vienkāršāk – individuālā stila meklējumus). Bet ne vienmēr.

Piemēram, dziesma Ja Tu vēlēsies, kas programmā izskanēja ar pirmo kārtas numuru, pārsteidza ar salīdzinošu kantilēnu, pat vēlīni romantisku izteiksmi, ko izgaismoja dažas spilgtas krāsas harmonijā. Tradicionāli, taču ļoti atšķirīgi no turpmāk dzirdētā, tāpēc atmiņā paliekoši. Asociācijas ar Geršvina operas Porgijs un Besa numuriem saklausīju Devikas Evsikovas (soprāns) un Diānas Bahmetes (klavieres) izpildītajā A cherry tree. Attiecīgo noskaņu radīja klavieru partija, kurā ar kompleksu balsvirzi mijās izturēti ērģeļpunkti, kas it kā bremzē attīstību, liek justies gurdi, miglaini.

Vokalizēšana jeb melodijas zīmējuma veidošana uz patskaņiem viltīgi apspēlē dzejoļa Šāvieni miglā tekstu, savukārt, preparētās klavieres dziesmas noslēguma posmā skan kā lielā bunga (tas panākts, pedalizējot un akcentēti uzsitot pa instrumenta stīgām), panākot varenu, draudīgu skanējumu, audiāli vizualizējot š ā v i e n u s m i g l ā. Kompozīcija ir daudzšķautņaina, taču mūzikas izteiksmes līdzekļi sakārtoti loģiski, dramaturģiski pakāpeniski, piemēroti.

Dziesmā Visas brūces ir ciet, ko atskaņoja Mārtiņš Ivulis (baritons) un Rihards Plešanovs (klavieres), dzirdama prasmīgi veidota teksta un mūzikas mijiedarbe, kā arī, nav izpalicis mūsdienās tik aktuālais performances moments – šajā gadījumā – vokālista un p i a n i s t a dziedrunas kontrapunkts. Sakārtots vājprāts – tā esmu rakstījusi savās piezīmēs, - nebojā ausis un nervus, bet ļauj saprast un sajust jēgu.

Edgara Ošlejas (bass) un Alda Liepiņa (klavieres) atskaņotajā kompozīcijā Egle izceļams vokālās partijas ritmiskais zīmējums, kā arī kulminācijā dzirdamās kariķētais valsis. Savdabīgu, izteikti ritmizētu, pat kaprīzu vokālo partiju var dzirdēt Trīs dziesmās ar Knuta Skujenieka vārdiem trešajā dziesmā Es gribētu runāt ar Tevi Mārtiņa Ivuļa un Sintijas Šteinkopfas izpildījumā. Šīs dziesmas harmonija – savdabīga, bet pārsteidzoši tajā ieskanas kas sentimentāls. Pirmo koncerta daļu – konkursu – noslēdzot, skanēja Antibalāde Laimas Krīgeres (soprāns) un Janas Zelmenes (klavieres) izpildījumā. Kompozīcija – dramaturģiski sarežģīta, ar biezām, dūmakainām harmonijām, kurām atbild motīvi augstā reģistrā.

Nereti vairāk ievēroju izpildījuma kvalitāti, ne kompozīcijas spilgtumu (kas, protams, nenozīmē tās mazvērtību, jo, kā jau mēs zinām, recenzija ir viscaur subjektīvs žanrs) un visspilgtāk atmiņā ir palicis soprāna Viktorijas Pakalnieces sniegums. Abas kompozīcijas, ko viņa izpildīja koncerta pirmajā daļā (Es būšu parkā par solu un Roku lēnu), kā klausītājam šķita tehniski sarežģītākās un visveiksmīgāk atskaņotās. Kvalitatīvs atskaņojums pieļauj prāta brīvību tam, ko reizēm grūti pieņemt mūzikā.

Pēc nepilnu desmit minūšu starpbrīža, īsti nebiju gatava koncerta otrajai daļai. Pieraduma spēks lika vēlēties dzirdēt virzību uz šodienas mūziku hronoloģiskā secībā. Nebiju iedomājusies, ka tam ir tik liela nozīme. Bet varbūt tikai man. Kā minēts iepriekš, koncerta otrajā daļā skanēja romantisma laikmeta vokālās kamermūzikas pērles, piemēram, Roberta Šūmaņa Man dusmu nav no vokālā cikla Dzejnieka mīla, Ferenca Lista Loreleja, kā arī, Franča Šūberta Dubultnieks no vokālā cikla Gulbja dziesma. Būtībā, programma, ko patiks klausīties dzīvajā izpildījumā gan mūzikas gardēdim, gan ar mūziku mazāk saistītam klausītājam.

Intriga par to, kam pieder kura kompozīcija un, jo īpaši, kurš tika pasludināts par uzvarētāju, tika saglabāta līdz koncerta beigām. Un kurš bija Tavs favorīts?

P. S. 29. maijā konkursa rīkotāji informēja, ka 1. vietu kompozīciju konkursā ieguva

                             

                       bakalaura studente Agita Reķe par skaņdarbu Roku lēnu.

                                                                                                   2018. gada maijs

------------------------------------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

 

                                              Maģistrantu ugunskristības

                                      

JVLMA klavierspēles maģitstrantūras programmas koncerteksāmens JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 14. maijā: Kristīne Pričina (profesora Jura Kalnciema klases 2. semestra maģistrante) un Laura Tamane (profesora Venta Zilberta klases 2. semestra maģistrante).

Šajā koncerteksāmenā kā pirmā uzstājās Kristīne Pričina, kura atskaņoja vācu komponista, romantisma pārstāvja Roberta Šūmaņa (1810 – 1856) kompozīciju Seši intermeco op. (1832) – Allegro quasi maestoso, Presto a capriccio, Allegro marcato, Allegretto semplice, Allegro moderato un Allegro. Kā zināms, Šūmanis jaunībā bija izcils pianists, tas atspoguļojas skaņdarbu nošurakstā, ko papildina atbalsis vēl arī vokālajai mūzikai raksturīgais melodiskums. Šie divi aspekti to savienojumā parādās šajā kompozīcijā. Kopumā pianiste pārliecinoši izcēla un attēloja katras daļas svarīgākās rakstura iezīmes – motorisku kustības enerģiju un virtuozitāti.

Kā otrs skaņdarbs bija izvēlēta viena no deviņām krievu komponista Sergeja Prokofjeva (1891 – 1953) klaviersonātēm – Otrā sonāte op. 14 re minorā (1912­). Otrā klaviersonāte iezīmē pavērsienu neoklasicisma virzienā. Tās dzīvespriecīgās pasāžas, non legato spēles maniere un faktūras līniju grafiskā skaidrība sasaucas ar Domēniko Skarlati un Jozefa Haidna mūziku. Šo rakstura līniju Sergeja Prokofjeva mūzikas rokrakstā, manuprāt, Kristīnei Pričinai izdevās spilgti akcentēt.

Lauras Tamanes programmas izvēle personīgi man personiski bija interesantāka. Vēl nebiju dzirdējusi ne viena, ne otra komponista klavierdarbus. Mikalojs Konstantīns Čurļonis (1875–1911): Prelūdija op. 7 Si mažorā, Ekspromts op. 4 fadiez minorā, Mazurka op. 8 mibemol minorā, Basso ostinato op. 19 la minorā, Prelūdija op. 16 si minorā, Prelūdija op. 11 si minorā, Noktirne op. 6 dodiez minorā un Prelūdija op. 6 Fadiez mažorā. Kā gan labāk vēl varētu iepazīt komponistu, ja ne noklausīties viņa astoņas kompozīcijas klavierēm Lauras Tamanes interpretācijā. Atgādinājumam – Čurļonis ir 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lietuviešu komponists un gleznotājs. Viņa daiļradē ir vairāk nekā 200 kompozīciju un 300 gleznu. Šis otrais aspekts arī izskaidro tēlainību, kuru pianiste parādīja atskaņojot kompozīcijas – virtuozs un tehnisks paņēmiens.

Einojuhani Rautvavāra (1928 – 2016) Svīta Vijoles spēlmaņi op. 1 Narbo ciemata iedzīvotāji labā omā, Jonass Kopsins, Jakobs Kēni, Zvaniķis Semjuels Dikstrēms, Velna melanholiskā deja, Deja ar lēcieniem. Kā jau norādu daļu nosaukumi, opuss ietver zināmu programmatiskumu, stāsts par vijoles spēlmaņiem klavieru izpildījumā. Pianistes interpretācija ļāva uztvert stāstījumu – skercozais raksturs izcelts ar asiem kontrastiem un dejiskumu caurviju attīstībā.

Ja kopumā jāraksturo koncerts, jeb koncerteksāmens, protams, šis nebija ierastais pasākums pie, kura klausītāji ir pieraduši. Esam izlutināti ierasties uz koncertu to klausīties un izbaudīt, tā ir kā atpūta pēc garās darba dienas. Un tad ir tādas reizes kā šī, kura varbūt neļauj atslābināties tik ļoti, jo klausītāji arī apzinās koncerteksāmena nozīmi pianistiem - neliela spriedze, manuprāt, zālē bija izjūtama. Bet ar visu to paldies pianistēm par lielisko sniegumu un interpretāciju.

                                                                             2018. gada maijs

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

                                                         

                                                      Patīkams pārsteigums

          

Šīgada 28. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē norisinājās JVLMA simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts, kurā pie diriģenta pults šoreiz stājās viens no ievērojamākajiem Baltkrievijas diriģentiem Pjotrs Vandilovskis (Пётр Вандиловский, 1954), savukārt poļu komponista Henrika Veņavska (Henryk Wieniawski, 1835-1880) slaveno Otro vijolkoncertu reminorā op.22 ar orķestri atskaņoja JVLMA studente Lāsma Vītola.

Koncerta atklāšanai diriģents izvēlējies tautieša Viktora Voitika (Виктор Войтик, 1947) amizanto simfonisko svītu Izpriecas (Забавы). Tajā kā raksturīgāko var minēt aizraujošu, ilustratīvu instrumentāciju, krāsainas tembrālās saskaņas, kas mijiedarbē ar mūzikas audumu, pārliecinoši apstiprina un pasvītro svītai doto nosaukumu. Pēc skaņdarba izskanēšanas savās piezīmēs esmu veikusi ierakstu, ka skan lieliski un kaut koncerta turpinājums būtu tikpat labs... Un tik tiešām – šeit dzirdēju visu, ko pieprasa mani kvalitatīva orķestra sniegumakritēriji. Tai skaitā: izkoptus individuālos tembrus, kas summējas tikpat izkoptā kopskanējumā; izstrādātus skaņu sākumus jeb atakas; spilgtus, taču pamatoti dinamiskus raksturu kontrastus; kā arī pašatdevi – to, kā pusprofesionālajiem un profesionālajiem kolektīviem nereti pietrūkst visvairāk. Ar katru apmeklēto koncertu arvien vairāk saprotu, ka neviens dinamiskais kontrasts, neviena perfekti iestudētā takts nenoslēps, ka kolektīvs vienkārši atspēlē to, kas rakstīts. Lai cik banālas nebūtu šīs tēzes, taču nenāks par ļaunu vēl vienu lieku reizi atkārtoties, ka mūzika ir jāizdzīvo un tai ir jānotic. Un, lai mūziku izdzīvotu klausītājs, visupirms izpildītājam jātic savam sakāmajam – šajā gadījumā, mūzikai. Tāpēc, atgriežoties pie koncerta satura iztirzāšanas, bija patīkami dzirdēt spilgtu, taču neviltotu rotaļīgumu orķestra sniegumā.

Henrika Veņavska vijolkoncerts savukārt izskanēja nedaudz blāvāk un mazāk izteiksmīgi. Solistes potenciāls, nenoliedzami, bija labi pamanāms, īpaši samtainajā un siltajā vijoles tembrā, ko vislabāk varēja novērot koncerta otrajā daļā (Romancē). Taču mūzikas izpildījumā kopumā pietrūka dziļuma, ekspresijas un jau pieminētās pašatdeves. Varbūt tas ir mentalitātes jautājums? Varbūt pārlieku liela atbildības sajūta, atskaņojot šo slaveno vijolkoncertu?

Koncerta otrajā daļā publikai tika piedāvāta Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija solmažorā. Manuprāt, fundamentāla mūsdienu problēma ir lieformas skaņdarbu augstvērtīgs atskaņojums. Vairāk kā četrdesmit minūtes garā simfonija prasa neizsīkstošu koncentrēšanos gan no izpildītāja, gan klausītāja, kas mūsu steidzīgajā laikmetā ir kļuvusi par uzdevumu, kas ir sarežģīts vairāk nekā jebkad agrāk. Manas pārdomas, protams, nenozīmē, ka simfonijas atskaņojums bija neizdevies. Pēc pirmās daļas nodomāju, ka orķestrim dinamiski un arī emocionāli vairs īsti nav, kur augt. Taču, klausoties finālu, sapratu, ka biju kļūdījusies. Tas skanēja vēl spēcīgāk, pārliecinošāk, varbūt pat nedaudz forsēti - skaidrs, ka diriģents gājis uz pilnu banku. Neskatoties uz simfonijas finālcentrisko ievirzi, vidējām daļām pievērsts nedaudz par maz uzmanības, un to izpildījums neattaisnoja simfonijas dramatisko attīstību, taču rāmja daļas – pirmā un ceturtā – pirmajā brīdī atstāja to nepamanītu.

No vienas puses, varbūt nedaudz provokatīvi teikts, ka koncerts bija patīkams pārsteigums. Tomēr, muzikāli tehniskās un emocionālās vērtības aplūkojot, sezona ir rezultējusies, manuprāt, augstvērtīgā un baudāmā koncertā.

Uz tikšanos nākamsezon!

                                                                                            2018. gada maijs

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

                                                Gadījums ar Y. Rokraksti

                                       

Rokrakstus neviens vairs nelasa!” Neiedziļinoties konkrēta laika nospraudošajās robežās, aptuveni pirms mēneša man teica kāds jaunais mūziķis. Sauksim viņu par Y. Tam pašam vēl klāt - “uzvar tie komponisti, kuru darbus iespiež. Ja neiespiež - pats vainīgs”. Āmen. Iespējams, ka tieši šādiem skeptiķiem vai tieši otrādi - manuskriptu mīļiem - starpdisciplinārās zinātniskās konferences Muzikoloģija+ 2018 noslēgumā tika veltīts koncerts Rokrakstu mūzika. 21. aprīļa vakarā, ierodoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, starp klausītāju rindām pamanīju arī minēto Y. Interesanti - tātad kaut kas visā tajā ievelk. Un ievilka arī mani.

Meistarīgi sastādītā programma solīja koncertu divās daļās ar it kā hronoloģisku ceļošanu laikā - no Jāņa Mediņa līdz Kristapa Pētersona rokrakstu iepazīšanas, to visu vēl papildinot ar Zanes Prēdeles trāpīgajiem ievadvārdiem pirms katra priekšnesuma. Par tehniku šoreiz nerunāšu, jo katrs, kas apskatīs koncertprogrammiņu, sapratīs - nav vajadzības. Runāšu par sajūtām, to noķeršanu un raidīšanu tālāk. Jāatzīst, ka koncerta gaitā manu subjektīvo es visvairāk aizrāva tieši vokālie priekšnesumi Ievas Paršas lasījumā duetā ar Hertu Hansenu vai Agnesi Egliņu. Arī vienai pašai - Kristapa Pētersona Smilgās (2008) mecosoprānam uz mirkli aizmirsu par visiem un visu uz pasaules, izņemot Ievu. Domāju, ka ne es vienīgā. Tāpat no pirmās daļas sniegumiem patīkams pārdzīvojums bija arī Pētera Plakida un Paula Dambja vokālās daiļrades šķautņu iepazīšana - no intīmi klusām pārdomām līdz dziļi filozofiskai apcerei. Aizvirzoties prom no vokālajiem priekšnesumiem, prātā pazibēja doma, cik interesanti vērot, kā dažādo mūziķu raksturi un tehnika saskan ar konkrētu komponistu raksturiem un radošo domu. Gandrīz vai rodas jautājums, kā konkrētie skaņdarbi nonāca līdz interpretam - tā ir mehāniska apzinātība vai likumsakarīga nejaušība?

Koncerta otro daļu ievadīja Kristapa Pētersona Kā sapnī (2001) čellam solo, kas ir veltījums Ivara Bezprozvanova meitas dzimšanai. Zane Prēdele pirms priekšnesuma pastāstīja, ka pirmatskaņojuma laikā emocionālais kāpinājums esot bijis tik spēcīgs, ka pārsteidzis pašu komponistu. Šoreiz solītā katarse izpalika, bet to var saprast - šādas sajūtas, iespējams, ir vienreizējas un vairs nav atkārtojamas. Turpmākie otrās daļas sniegumi gan spriegoja sajūtas ģeometriskā progresijā. Sākot ar jau minētajām Kristapa Pētersona Smilgām un beidzot ar abiem Andra Dzenīša pirmatskaņojumiem Latvijā - Kali Yantra (2011) flautai un klavierēm (veltījums izcilajām Ilonai Meijai un Dzintrai Erlihai), kā arī Iron - Wood (2013) kontrabasam un klavierēm Agneses Egliņas un gada labākā jaunā mūziķa Matīsa Eisaka sniegumā. Abu mūziķu ekspresijas sadursme burtiski eksplodēja. Un kur tad citur, ja ne tieši Dzenīša pirmatskaņojumā?

Kā putukrējums uz kūciņas noslēgumā - divas asprātīgās daļas no Imanta Zemzara cikla Sešas dziesmas ar Antona Austriņa dzeju (1986-1989). Otrajā daļā Pirmizrāde paspēju pārdomāt par laiku un paaudžu maiņu nebeidzamo procesu - Ievas Paršas improvizētajā runā pirmizrādē ieradās Dzenītis un Eņģelis. Un Znotiņš! Tāds šodienas latviešu mūzikas dzīves raksturojums. Interesanti, ko vokālisti uzskaitīja pirms trīsdesmit gadiem, kad cikls tikko tika radīts? Ko minēs pēc piecdesmit? Līdz tam vēl jānodzīvo. Ar Zemzari arī varēja beigt. Septiņas latviešu komponistu (P. Plakidis, S. Mence, V. Zilveris, J. Karlsons, Ģ. Ramans, R. Kalsons un R. Jermaks) variācijas par Ādolfa Skultes tēmu no baleta “Brīvības sakta” (1994), veltītas dižā vecmeistara 85 gadu jubilejā, izrāva ārā no sasniegtā hipnotiskas aizrautības stāvokļa, šķita par garu un vienkārši - nedaudz kopējai estētikai liekas. Koncerts beidzās, un Y vairs nesastapu. Bet noteikti uzmeklēšu. Būs jāpajautā.

                                                                                              2018. gada maijs

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

                                               Izvirtības lielummānija

    Igora Stravinska opera Izvirtības hronika, LNOB iestudējuma pirmizrāde 2018. gada 15. februārī

                     

                               LNOB iestudējuma publicitātes fotoattēls (Agnese Zeltiņa)

20. gadsimta mūzikas klasiķa (ja runājam par klasiku tās zelta fonda izpratnē) Igora Stravinska (1881-1971) vēlīnajā  daiļrades periodā komponētā neoklasikā opera The Rake’s progress, kas latviešu valodā locīta dažnedažādākajos veidos (Dīkdieņa dēkas, Plenča piedzīvojumi), nu pirmo reizi tiek uzvesta arī Baltajā namā. Pirmā doma, kas pirms izrādes pavīdēja galvā bija tīri sadzīviska - brīnījos par to, ka lielās zāles otrais balkons ir neraksturīgi tukšs, bet tad atcerējos - nav jau Čaikovskis. Lai jau!

Šķiet, ka valodnieki, uzveduma veidotāju mudināti, centušies izvairīties no, iespējams, viņuprāt novecojušajiem tulkojumiem, izrādei piedāvājot jaunu nosaukumu - Izvirtības hronika. Rodas iespaids, ka šī detaļa arī visvairāk suģestējusi inscenējuma autorus, tai pakārtojot visu izrādes tapšanu. Subjektīva izpratne par izvirtību. Un lielummānija. Šie būtu tie divi atslēgas vārdi. Milzīgie sieviešu krūšu un fallu baloni, ar ko pirmajā cēlienā mētājās prieka mājas iemītnieki, Turku Baba, kuras bārda lielāka par viņu pašu un Annas Trulovas (Trulove) vecāki, burta kalpi, iesprostoti grāmatā vai kaklasaitē. Daudz simbolu, bet tik uzkrītoši, ka pat muļķis sapratīs. Un it kā jā, esam jau pieraduši pie antivaroņiem, bet just tiem līdzi vēl pagrūti, tāpēc arī nespēju emocionāli pieslēgties. Pirmā un otrā cēliena farss likās ne šokējošs, bet pārspīlēts un smieklīgs, tomēr pieķēru sevi, ka beidzot sāku līdzpārdzīvot Tomam Reikvelam trešā cēliena gaitā, tur, kur jau risinās klasiskais stāsts - cīņa ar Ļauno par dvēseles saglabāšanu. Beigu beigās Niks Šedovs (Shadow) uzvar. Bet varbūt Ļaunais esi tu pats?

Britu tenors Pīters Kērks (Kirk) ne tikai izcili atbilda galvenā varoņa tēla prasībām (tāpat kā arī Armands Siliņš Šedova lomā), bet bija arī veiksmīgākā interpreta izvēle, jo savā karjerā pievērsies tieši baroka operas specifikai. Vārdu spēle par Šedovu kā Toma ēnu tika apspēlēta arī varoņu tērpos, katrā cēlienā pakāpeniski pārņemot arvien vairāk no otra. Arī Ingas Šļubovskas-Kancevičas atveidotās Annas sākotnējai mīlestībai es noticēju. Savukārt uz īsu brīdi gandrīz īstas hipnozes varā nonācu brīdī, kad Aleksandrs Radzēvičs savas gandrīz mīmiskās lomas ietvaros sāka dziedāt krievu dziesmiņu par iešanu pār upi. No kuras var arī neatgriezties. Pārējiem personāžiem bija iespēja sevi parādīt tikai caur butaforiskiem aspektiem. Ak, jā, un aizmirsu par nogrimmēto Venti Zilbertu pie klavesīna, kas spoži pavadīja galvenos varoņus baroka operstilā ieturētajos rečitatīvos un uzveduma noslēgumā izrādījās mats matā līdzīgs ar psihiatriskās slimnīcas ārstu - daži no krikumiem, kas pārmaiņas pēc šķita eleganti nostrādāti. Īpaši jāatzīmē orķestris Jāņa Liepiņa vadībā, kas kvalitatīvi (ar nelielām, atsevišķām problēmām metāla pūšaminstrumentos) vēstīja gaužo notikumu muzikālo gaitu un pasvītroja, nevis nomāca dziedātājus, kā tas nereti šim sastāvam raksturīgs. Un visvairāk šajā visā laikam jācildina koris - ne tik daudz par muzikālajām kvalitātēm, cik lokanību un fizisko sagatavotību. Kāpēc? Noskatieties.

                                                  I wish I had money!

                                                  I wish I were happy!

                                                  I wish it was true!

                                                  I wish for nothing else!

Cilvēka dabā ir nekad nebūt ar visu apmierinātam. Tā bija Tomam Reikvelam, un varbūt tāda ir arī mana daba. Bet Stravinskis ir operā! Tas jau ir labi. Un kaut kur sirds dziļumos gaidu arī Svētpavasara un Petruškas baleta versijas.

                                                                                      2018. gada marts

-----------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

                                        Pārbaudītu vērtību kalkulators

                                     

Nav noslēpums, ka cilvēkus biežāk uzrunā pazīstamas un pārbaudītas vērtības. Dažādu trīsvienību spēks, šķiet, bijis aktuāls vienmēr, un to savai 24. februāra koncertprogrammai Zirgu ielas koncertzālē izmantojusi vēl viena pārbaudīta vērtība jauniešu koris Kamēr. Trīs no dalībniekiem, kas ikdienā kuplina kora rindas Kristofers Volšs-Sinka, Laura Ozoliņa un Aivis Greters uz vienu vakaru kļuvuši par tā diriģentiem un mākslinieciskajiem vadītājiem. Trīs pavisam dažādi cilvēki ar saviem dažādajiem skatījumiem par to, ko tad īsti piedāvāt klausītājiem, beigu beigās vainagojās ar duci kora skaņdarbu un atkal jau vedina domāt par skaitļu semantiku.

Koncertu atklāja Kristofers Volšs-Sinka, kurš, kā vēsta koncertprogrammiņa, ir amerikāņu diriģents un dziedātājs, dzīvo un strādā Rīgā. Viņa vadībā vakara pirmā trešdaļa tika veltīta angļu un amerikāņu komponistu garīgās tematikas darbiem, ko diriģents iepazinis, vēl studējot Amerikas Savienotajās Valstīs. Kristofera mākslinieciskās izvēles šķiet gaužām tradicionālas, bet saprotamas un kora tehniski pilnīgajā veikumā (ja neskatam atsevišķus dikcijas jautājumus, ko varētu piemērot jebkuram skaņdarbam ne-latviešu valodā) viegli pārraidāmas klausītājiem, tomēr manu interesi atslābināja jau pēc pirmās dziesmas noklausīšanās.

Daudz vairāk gaidīju Lauras Ozoliņas latviešu komponistu plejādi, jo viņas izvēle sakņojās kompozīcijās, kuras nemaz tik bieži nav iespējams manīt Latvijas koncertdzīvē: Emiļa Melngaiļa Rožu lauks, Alfrēda Kalniņa Ziema, kā arī Jāzepa Vītola fantastiskā (visās nozīmēs!) balāde Rūķīši un mežavecis pieskaitāmi pie koncerta lielākajām veiksmēm.Un Sabīnes Ķezberes oriģināldarbs Kā tu raudi ar latviešu tautasdziesmas vārdiem savā vienkāršībā un tajā pašā laikā traģiskajā latvieša liktens sāpē spēja aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Atliek vien nožēlot, ka koncerts netika ierakstīts.

Ar zināmu skepsi gaidīju vakara trešo trešdaļu, kurā atkal tika pārstāvēta ārzemju komponistu mūzika, šoreiz uzmanību vēršot Skandināvijas virzienā, ko Aivis Greters izvēlējās, atceroties pieredzi, ko guva savās Erasmus studijās Stokholmas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Laimīgā kārtā bažas izrādījās nepamatotas kompozīciju tehniskais spilgtums savienojumā ar pārpasaulīgu dramatismu aizrāva un uzrādīja kora īsto varēšanu un tiekšanos pretī arvien jaunām robežām, kas jāpārkāpj. Un pārkāpt izdodas tiešām teicami. Šajā noskaņu gammā īpaši jāizceļ zviedru komponista Tomasa Jenefelta (Thomas Jennefelt) skaņdarbs O Domine ar mecosoprāna solo, kas tika uzticēts Šino Jamasaki (Shino Yamasaki) no Japānas, kas studē kordiriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Uzmetot skatienu rindām, starp koristiem var samanīt arī citas akadēmijas sienās redzētas sejas un var jau saprast, kāpēc patīk un ir interesanti. Kamēr jau sen ir pārvērties par zīmolu, un pazīstu vismaz vienu cilvēku, kam īpaši zīmīgais kora logo pat rotās ķermeni uz mūžu.

Ar pārbaudītām vērtībām ir savādi mēs uzticamies, bet dažreiz viļamies. Kopumā koncerts radīja sastiprinātas kolāžas efektu, kurā izpalika vienota vēstījuma un virzības funkcija, bet, kas man šķiet trūkums, kādam varbūt ieguvums. Tomēr trīs jaunu diriģentu satikšanās jebkurā gadījumā ir noderīga pieredze visiem iesaistītajiem, ieskaitot koristus un klausītājus, un arī šo rindu autori, kurai kora tembrs jau gadiem ir sirdij vistuvākais. Par to paldies!

                                                                               2018. gada februāris

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 4. semestra studējošā

                                              Meistars un mācekļi

                          

Koncerts Dievišķais un pasaulīgais JVLMA Lielajā zālē 2018. gada 5. februārī.

JVLMA profesors Juris Kalnciems un viņa klavieru klases studenti: Jana Zelmene, Inta Kļimoviča, Lelde Rasnace, Ramona Lasmane, Lāsma Neulāne, Viktorija Trofimova un Kristīne Pričina. Daugavpils Latviešu kultūras centra orķestris Daugavpils Sinfonietta, diriģenti: Andris Vecumnieks un Aivars Broks.

Šajā koncertā visas skatītāju rindas nebija aizpildītas. Tomēr zālē visnotaļ bija jūtama svētku gaisotne un smaidīgie mūziķi šo svētku sajūtu nodeva mums – klausītājiem. Pirmajā daļā jeb Dievišķajā daļā Juris Kalnciems atskaņoja Sofijas Gubaiduļinas koncertu Introitus klavierēm un kamerorķestrim. Klausītāji liekas pieradināti pie pazīstamiem skaņdarbiem, īpaši koncerta atklāšanas brīdī. Šajā reizē klausītājiem tika piedāvāts reti atskaņotais koncerts, ko es personīgi nebiju dzirdējusi. Garīgs, reliģisks skaņdarbs radīja meditatīvu-atslābinošu izjūtu. Jāpiemin, ka šis skaņdarbs visvairāk izcēlās no visa koncerta repertuāra gan no izpildījuma, gan no garīgās puses.

Kā otrs skaņdarbs klausītājiem tika piedāvāts igauņu komponista Arvo Perta skaņdarbs Festina Lente stīgu orķestrim Aivara Broka interpretācijā. Noskaņu ziņā līdzīgs pirmajai kompozīcijai – filozofisks un pārpasaulīgs. Kompozīcija ietvēra trauslu melodiju, tempa maiņas un harmonisko krāsainību, orķestris šo sajūtu šķietami klausītajiem nenodeva ar lielu atdevi, radās kā nepabeigtības sajūta.

Otrajā daļā jeb Pasaulīgajā daļā dzirdējām populāro Kamila Sensāna svītu Dzīvnieku karnevāls orķestra Daugavpils Sinfonietta un studentu izpildījumā. Stāstnieka lomā šoreiz bija iejuties diriģents Andris Vecumnieks, kurš, manuprāt, lieliski tika galā ar savu uzdevumu, ne tikai sasmīdinot klausītājus, bet arī pašus izpildītājus. Stāstnieks klausītājiem piedāvāja citu skaņdarba nosaukumu: Juris Kalnciems un septiņas sniegbaltītes.

Ievads, Vistas un Gailis no pianistu puses lielisks, tehnisks izpildījums un spoža otrās daļas atklāšana. Antilopes – pianisti ņēma virsroku – spilgts skanējums, citādāk izskanēja Bruņurupuči – ironisks skaņdarbs, kuram nepieciešams precīzs un akurāts izpildījums, interpretācijā kompozīcijai piemītošais raksturs pietrūka. Zilonis, spilgtais kontrabasa solo izpalika un izpildītāju starpā trūka saspēle. Ķengurs, Akvārijs un Personāžs ar garajām ausīm skanēja dzīvīgi un tehniski. Baudāms klarnetes solo bija dzirdams kompozīcijā Dzeguze meža biezoknī, savukārt flautas solo Putnu būrī diemžēl no tehniskās puses zālē nebija dzirdams. Ar humora piesitienu tika atskaņots Pianisti, izpildītāju vēstījums, manuprāt, sasniedza katru klausītāju. Šķietami mazliet saspēles un spilgtuma pietrūka kompozīcijai Izrakteņi. Manuprāt, vispopulārākais komponista skaņdarbs Gulbis, kas bieži tiek izpildīts atsevišķi no svītas, ko pazīst katrs klausītājs, šajā reizē sagādāja vilšanos. Apgarotais skaņdarbs čella izpildījumā nebija dzirdams. Virtuozi un spoži koncertu noslēdzot izskanēja svītas Fināls.

Pēc koncerta uzrunāju vienu no tā dalībniecēm Ramonu Lasmani, kura dalījās domās ar mani par koncertu un tā tapšanu. Jāpiemin, ka Ramona līdz šim bija jau reiz spēlējusi kopā ar orķestri, šoreiz par šī koncerta pieredzi: “Pēc pirmās uzstāšanās ar orķestri, domāju, ka nekad vairs negribēšu to atkārtot, tikai tādēļ, ka īsti tajā laikā vēl nepratu pakļauties vienotam tempam un diriģenta rokai, kas kopumā radīja nelielas bailes. Bet šoreiz viss likās daudz vieglāk un saprotamāk, jo tomēr pieredze jau ir uzkrāta daudz lielāka nekā toreiz tā bija. Kopumā par koncerta noskaņu un tapšanu: Koncerts bija krāsains un dažādu mūziku bagāts. Domāju, ka nepilna mēneša laikā mūsu ieguldītais darbs visnotaļ atmaksājās. Liels prieks par iespēju muzicēt kopā ar orķestri.”

Liels prieks un pateicība arī no manas puses katram dalībniekam, kurš priecēja klausītājus. Neskatoties uz dažādām nepilnībām, tāda noskaņa un kopējā atmosfēra nav sastopama visos koncertos un pasākumos.

                                                                                      2018. gada februāris

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

 

                                         Pretpoli (savelkas)

                                        

 Latvijas Radio kora koncerts "Nakts lūgšanas" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 2017. gada 14. decembrī

Ļaunais un labais, debesis un zeme - lūk, tikko domās pārcilāju divus stipri klišejiskus pretmetus. Par tiem gribot vai negribot šonedēļ tomēr nākas domāt. Šīs nedēļas laikā man radās izdevība pieredzēt divus dažādus kultūrbaudījumus, turklāt ar pavisam atšķirīgiem vēstījumiem. Trešdien, 13. decembrī, Latvijas Nacionālajā operā vēroju Šarla Guno Faustu, kur režisora Aika Karapetjana tvēriens jau sen zināmo traģēdijas operisko lasījumu pacēlis jaunās dimensijās, tā tuvinot oriģinālajai literārajai iecerei un pavēstot, ka mums it visur un vienmēr apkārt mīt ļaunais, kas tā vien gaida, kad kādam paslīdēs kāja, lai to varētu izmantot savā labā. Opera tik tiešām mani satricināja un, kā likās, vēl ilgi nelaidīs vaļā un noteikti ir piedēvējama Baltā nama pēdējā laika lielākajām veiksmēm. Tomēr jau nākamajā dienā atrados Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, kur Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā prezentēja savu projektu Nakts lūgšana, kas Hermaņa Brauna fonda rīkotā festivāla Winterfest ietvaros veidojas jau kā ikgadēja tradīcija. Kad uz programmiņas izlasīju koncerta saukli Ceļš uz Mūžīgās Gaismas sadzirdēšanu caur nakts lūgšanu un mieru, nodomāju, ka šāds teikums noteikti liktu Mefistofelim kratīties nevaldāmā smieklu lēkmē, tomēr viņam ir jāpiekāpjas: ir mūzika, kas sludina tumšo un ļauno, tāpat kā ir mūzika, kas gaišo un dievišķo, un abām sfērām zem pasaules mūzikas saules ir sava, noteikta vieta.

Nakts lūgšana līdz šim pieskārusies Arvo Pērta, Pētera Čaikovska, Alfrēda Šnitkes, Valentīna Silvestrova un citu komponistu mūzikai, piesaistot arī dažādus viesus, kuru godā bijuši vokālā grupa Cosmos, kontrabasists Guntars Upatnieks, Rīgas zvanu ansamblis Primus. Šī gada koncertā viesi netika piesaistīti, un centrā komponisti Rahmaņinovs, Sviridovs un Selickis caur pareizticības prizmu. Sergeja Rahmaņinova Kora koncerts Svētajai Dievmātei man bija liels pārsteigums, jo nespēju iedomāties Rahmaņinova vērienu savienojumā ar jebkura garīga opusa pieprasīto smalko maigumu, bet tieši šādas kategorijas dižais krievu klasiķis mums pārmaiņas pēc piedāvāja. Fragmenti no Georgija Sviridova Dziedājumiem un lūgšanām aicināja ieskatīties noslēpumā. Dzīves laikā būdams īstens padomju laika komponists ar visām no tām izrietošām sekām, pēdējos desmit dzīves gadus komponists caur lūgsnām rakstīja savu grēksūdzi. Un nepabeidza. Un noslēgumā Daugavpilī dzimušā Arvo Perta skolnieka Andreja Selicka Bizantiskie dziedājumi, kas kalpo kā rezultējošsvainagojums svētceļojumam, kas 2014. gadā  Selicki un Sigvardu Kļavu aizveda uz Svētā Afona kalnu Grieķijā. Jāatzīst, ka visi trīs priekšnesumi bija augstākās kormūzikas meistarības paraugs un tur, protams, Radio korim problēmu nav un nebūs. Šī profesionalitāte arī bija tā atslēga, kas atrada ceļu pie klausītājiem, kā arī galēji sakāva manas mefistofeliskās domas un pat stipri aizkustināja. Ļoti.

Domāju par cilvēkiem. Cik tie dažādi savā būtībā un izpausmēs, un cik dažādi var paskatīties uz pasauli un jebkuru tās norisi. Bet tomēr ir lielie jautājumi un atbildes, kas vieno. Tad vairs nav svarīgi, ka luterāņu baznīcā tiek atskaņota pareizticīgā mūzika vai katrs no komponistiem tematikai mēģinājis pieslēgties citādi - caur tīšu arhaikas atveidojumu, vai caur sirsnīgu mīlestības apliecinājumu tam, ko vārdos nemaz nav iespējams īsti līdz galam definēt. Un nav jau vajadzības - viss ir skaidrs tāpat.

                                                                                         2017. gada decembris

------------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

 

                                       Pirmo Adventi ieskandinot

                                 

Vai tiešām senā mūzika Latvijā ir tik nenovērtēta un tās koncerti – maz apmeklēti? Uzdodot šādu jautājumu, vieglā izbrīnā vēroju pārpildīto baznīcu – brīvu vietu nav, tāpēc kājās stāvošie, to starpā, arī es, tiek aicināti ieņemt paaugstinājumus, kas izvietoti ēkas balkonā. Jaunākie un mazākie nolēmuši apmesties pie balkona apmales, tādējādi lejā notiekošais man kļuvis neredzams. Taču tas nekas – pretī paveras burvīgs sienas gleznojums, nedaudz zemāk – arī altārglezna. Galu galā – lai runā mūzika.. Taču pirms tam runā Collegium Musicum Riga vadītājs un koncertu rekonstrukciju autors Māris Kupčs, kurš īsi informē klausītājus par to, ko tad tas īsti nozīmē  - rekonstruēt koncertus - un iepazīstina ar gaidāmo programmu.  

Koncertu atklāja solistes Agnese Kanniņa-Liepiņa (baroka vijole) un Kristīne Kupča (baroka oboja), atskaņojot dubultkoncertu dominorā BWV 1060R. Varbūt tā šķiet tikai man, taču tieši šī tonalitāte Baha daiļradē aizņem ārkārtīgi dziļu, spilgtu un aizraujošu jaunrades lappusi.  Uzteicami ir instrumentu siltie skanējumi, taču jāatzīst, tehnisku sarežģītību rada Baha bezgalīgā melodija¸ īpaši obojas partijā. Taču solistes pārsvarā gluži veiksmīgi tika ar to galā, radot vienotu, vēstošu mūzikas virzību.   

Vēlāk  skanēja Koncerta vijolei solminorā BWV 1056 otrā daļa (soliste Agnese Kanniņa-Liepiņa) , Koncerts obojai d’amour Lamažorā (soliste Ieva Nīmane), kantātes Ich steh mit einem Fuß im Grabe jeb Es stāvu ar vienu kāju kapā daļa Sinfonia BWV 156. Klausoties šajos atskaņojumos, rodas vēlme izzināt vēsturisko instrumentu spēles īpatnības – starp citu, Collegium Musicum Riga ir vienīgais sastāvs Baltijā, kurā mūziķi spēlē uz vēsturisko instrumentu kopijām, tāpēc izvirzītais jautājums šķiet vēl interesantāks un aktuālāks. Paralēli prātoju arī par to, kādā augstumā tiek skaņoti instrumenti un kā netipiski siltā baznīca ietekmēja instrumentu intonāciju.

Savukārt svētdienas vakaru baznīcā noslēdza Vijolkoncerts reminorā BWV 1052R, kas pārliecinoši izskanēja kā koncerta mākslinieciskā kulminācija – teicama bija gan solistes Agneses Kanniņas-Liepiņas virtuozitāte (pirmās un trešās daļas kadences posmos  īpaši), gan pārdomātais, skaņās ietērptais vēstījums cikla otrajā daļā.

Atzinīgus vārdus ir pelnījis fakts, ka aizvien vairāk arī Latvijā tiek kultivētas senās mūzikas idejas un tradīcijas, tādējādi paplašinot muzikālos apvāršņus un publiku izglītojošo saturu.  Manuprāt, līdz pilnībai vēl tāls un smags ceļš ejams, zinot, cik maz resursu mums ir pieejami, kā arī, apzinoties, cik patiesībā nedaudzi sevi var saukt par senās mūzikas pētniekiem vai vismaz - entuziastiem. Un tomēr - maziem, taču raitiem soļiem tiek paplašināti senās mūzikas apvāršņi, aug koncertu izpildījuma kvalitāte un iesēta šīs mūzikas izpratne. Johans Sebastians Bahs – noteikti ne sliktākais veids, kā pavadīt laiku pirms Ziemassvētkiem.  

                                                                    2017. gada decembris

--------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

  

                            Kur profesionalitāte un emocionalitāte satiekas

                             

Baidījos. Baidījos apmeklēt koncertu, jo šķita, ka nesapratīšu. Nelikās, ka esmu gatava runāt par laikmetīgo mūziku, jo par to lai runā tie, kas ir tajā iekšā. Es vēl netieku ārā no citu laikmetu skavām.  Un tomēr, 2017. gada otrā decembra vakarā, devos iepazīties ar trīs latviešu komponistu – Rutas Paideres, Santas Ratnieces un Gundegas Šmites (visas dzimušas 1977.gadā) – devumu mūzikā. Un pēkšņi sajutos kā mājās.

Bez mūzikas jāmin daudzie blakus iemesli, kas šo koncertu padarīja par labāko, ko šajā nedēļas nogalē apmeklēju. Piemēram, Zirgu ielas koncertzāles pateicīgā akustika izvēlētajai kamermūzikai un koncertam pareizās atmosfēras uzburšana. Izteikti subjektīvs jautājums: kas tad ir īstā atmosfēra? Mana atbilde būtu – tā ir atmosfēra, kas liek tev domāt, ka esi atnācis uz pareizo vietu. Radīt atmosfēru šoreiz tika uzticēts komponistam, mūzikas publicistam, Paideres, Ratnieces, Šmites laikabiedram Andrim Dzenītim. Smalka faktoloģija un interesantas sarunas ar jubilārēm starp koncerta numuriem, paspilgtināja iespaidu un droši varu sacīt, ka  koncerta vadītāja loma koncerta kvalitātes izvērtējumā  bija gana liela un veicināja veiksmīgu notikuma kopainu.

Kā trešo ārpus-kompozicionālo faktoru jāmin deviņu atskaņotājmākslinieku plejāde, kas mūziku tovakar darīja arī muzikāli īstu: Ieva Ezeriete (soprāns), Dita Krenberga (flauta), Herta Hansena (klavieres), Ieva Šmite (klavieres), Ēriks, Kiršfelds (čells), Liene Neija-Kalniņa (vijole), Signe Šteimane (vijole), Pēteris Trasuns (alts) un Vizma Zvaigzne (mecosoprāns). Dažādās kombinācijās vai solo, augstākminētie mūziķi kompozīcijas ietērpa konkrētos, patiesos vēstījumos, kas tika muzikāli izstrādāti līdz pilnībai, tādējādi iegūstot loģiskas, saprotamas aprises.

Koncertu atklāja Santas Ratnieces In Love with Liberty klavierēm solo, kas pirmatskaņojumu piedzīvojis pagājušā gada novembrī festivālā ARĒNA. Toreiz skaņdarbu atskaņoja vācu izcelsmes britu pianiste Heloīze Palmere (Heloise Ph. Palmer), šovakar pie klavierēm pašmāju pianiste un koncertmeistare Herta Hansena.  Atbilstoši iecerei uz dažām klavieru stīgām izvietoti skaņas slāpētāji, kas maina instrumenta tembrālo nokrāso, pietuvinot to, teiksim, vēja zvaniem? Jebkurā gadījumā, nošu raksts un tā izpildītāja publiku ved ārpus koncertzāles sienām, ved kaut kur tālāk un varbūt pat augstāk par ikdienišķo. Arī koncerta noslēgumā skanēja Ratnieces opuss – Es mīlu mazo, smalko lietu soprānam, flautai, čellam un klavierēm (2013) ar Imanta Ziedoņa dzeju. Jautājums, vai mūzikas izteiksmes līdzekļi paspilgtināja dzejas vēstījumu – tas laikam atkarīgs no klausītāju rindās sēdošo subjektīvajiem priekšstatiem.  Kopumā, es Ziedoni redzu citādi – vienkāršāk, taču nevaru nepiekrist idejai par dzejoļa un mūzikas vienoto attīstību – gan dzejā sacītais, gan mūzikas materiāls virzās no klaiņojumiem, meklējumiem uz harmoniju, sakārtotību, sevis atrašanu.

Latvijas pirmatskaņojumu koncertā piedzīvoja Rutas Paideres stīgu kvartets Debesis: Dažādi (2009), kas tapis, iespaidojoties no Anselma Kīfera (Anselm Kiefer) kolāžu cikla ar tādu pašu nosaukumu. Interesanti, ka daļu atskaņošanas kārtību mūziķi izvēlas paši, veidojot ciklam individualizētu dramaturģijas līkni. No Paideres jaunrades tika atskaņota arī latviešu daina Es redzēju jūriņā  soprānam un klavierēm (2012). To varētu dēvēt kā kompozīciju-ainavu. Ar dažādiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem (piemēram, klavieru tremolo) un cilvēka balss/mutiskajām iespējām (svilpošana, divbalsība, svilpošana+vilkšana, arī dziedāšana, protams) tiek radīta jūras tēla klātesamība.  Visspilgtāk manā atmiņā palicis Ievas Ezerietes dzidrais, gaišais soprāns. Atzinīgi vērtējams arī jau iepriekšminētais mūzikas izteiksmes līdzekļu pielietojums, kas spilgti jo spilgti attēlo dainā sacīto.

Savukārt Gundegas Šmites cikla Rudenības ar Gunara Saliņa dzeju balsij un klavierēm pirmatskaņojumu izpildīja Vizma Zvaigzne un Ieva Šmite. Tas ieveda jaunā koncerta lappusē – pārsteidzošā, pat ekspresīvā, teatrāli niansētā. Ciklā dzirdamas netipiskas dziedrunas nianses, spilgtākā no tām – latviešu valodai neraksturīgs līdzskaņu uzsvērums. Mūziķes prasmīgi iejutušās tēlā un pārliecina klausītājus par dzejā izteikto:

“Un tad viņa parādījās viņam

pa nakti nobirusi, apledojušiem zariem:

-Tu kāroji redzēt mani kailu –

Te nu es esmu.

Viss līdz pēdējai lapai nomests uz zemes kvēl – 

vai mani mīli vēl?”

/Gunars Saliņš Kailā, cikla Rudenības centrālā daļa/

Cita koncerta programmā iekļautā Gundegas Šmites kompozīcija Cancion de cuna jeb Šūpuļdziesma čellam un klavierēm (2016) tapusi iedvesmojoties no spāņu rakstnieka Federiko Garsijas Lorkas (Federico García Lorca) lekcijas ar tādu pašu nosaukumu. Kompozīcija uzbur noslēpumainu, dūmakainu, mistērisku ainavu, un diskutabli ir tas, vai šī šūpuļdziesma spēj pildīt savu praktisko uzdevumu, taču skaidrs ir tas, ka klausītāju tā vienaldzīgu neatstāj.

Manuprāt, koncerts Jubilejas kamermūzika ir spējis apvienot to, ko parasti piedzīvojam atsevišķi – profesionalitāti un emocionālu patiesīgumu. Nereti profesionalitāte kļūst sausa, taču vaļsirdība un patiesīgums var mīties ar nekvalitatīvu izpildījumu. Patīkami piedzīvot abus vienuviet. Vēlu jaunas radošās virsotnes trim gaviļniecēm, bez kurām šis vakars nebūtu noticis!

                                                                                  2017. gada decembris

--------------------------------------------------------------------------------

Baiba Santa Vanaga,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

 

                                   Jozefs Haidns un Arams Hačaturjans

                                     

Decembra pirmās sestdienas pēcpusdienā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas telpās var sastapt aizdomīgi daudz cilvēku.  Uz mirkli apstājos un iekšēji uzdodu jautājumu, vai tiešām beidzot akadēmijā notiekošos koncertus sāk novērtēt arī tie, kas parasti apmeklē  tos zināmākos un publisku atzinību jau ieguvušos. Pasmaidu, jo atceros – nē, nekas nav mainījies - šodien Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri diriģēs Normunds Šnē (obojists, valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs un diriģents).  Arī es piekrītu, ka tas ir koncerta apmeklēšanas vērts faktors, taču gribu sacīto papildināt ar argumentu – Šnē noteikti zina, ko darīt ar Haidnu.  Un ne mazāk  arī ar Hačaturjanu.

Pārliecība par muzikālo vēstījumu kopumā bija redzama gan diriģenta mājienā, gan vairumā orķestra dalībnieku. Jozefa Haidna 100. (Militārās) simfonijas solmažorā pirmajā daļā īpaši jāuzteic koka pūšaminstrumentu artikulācija, kas bija ļoti noteikta, savākta, bet ne asa vai smagnēja. Otrās daļas sākumā vēlējos dzirdēt nedaudz sinhronāku un pārliecinošāku instrumentu grupu saspēli, taču mūzikai vijīgi plūstot uz priekšu, šie nelielie sīkumi izlīdzinājās un drīz vien tika piemirsti. Reizēm šķita, ka orķestra mūziķos vēl mīt jauneklīgs kautrīgums un pietāte, lai izpildītu tik spilgtas un pēkšņas muzikālās gradācijas, kā to koncertā norādījis diriģents – visvairāk dzirdams tas bija simfonijas finālā. Tomēr šī nelielā piezīme nebūt nenozīmē, ka simfonijas fināls skanēja vienmuļi  vai jebkādā citā veidā nelāgi – varbūt vienkārši bija nepieciešams nedaudz vairāk dzīvības un vaļsirdības? Tā laikam bija pietaupīta Hačaturjanam..

Arama Hačaturjana koncertu flautai ar orķestri (oriģināli – vijolei ar orķestri, 1940)  reminorā drīzāk varētu dēvēt kā Maratonu flautai ar orķestri armēņu stilā līdz galam nepārdomātā instrumentācijā.  Šī ir 40 minūšu gara kompozīcija pūšaminstrumentam – vai to var nosaukt kā citādāk, kā maratonu?  Tomēr nevainīgus jokus pie malas – manuprāt, nepārdomāts šajā partitūras versijā ir divu atšķirīgu soloinstrumentu tembrālais aspekts jeb vijoles un flautas blakusnostatīšana. Flautas tembrs, īpaši zemajā reģistrā, ir aizplīvurotāks, samtaināks, noslēpumaināks, un, ļoti vienkārši - klusāks. Tādēļ vijolei oriģināli komponētais orķestra fons  šeit neder.  Savukārt, nepievēršot uzmanību diskutablajai instrumentācijas problemātikai, koncerta interpretācija ir atmiņā spilgti paliekoša, aktīva, vētraina un kvalitatīva.  Patīkami dzirdēt tos muzikālos brīžus, kad mūziķim ir ko teikt, un soliste Egija Sproģe-Orehova  uzrunāja publiku ar pārliecinošu vēstījumu visa Hačaturjana koncerta garumā. Īpaši vēlos izcelt pirmās daļas kadenci, kurā kā klausītājs jutu – nošu materiālā ieslēpta kāda konkrēta emocionāla attīstība. Kāda? Tomēr, laikam,  katram sava. Orķestris opusa izpildījuma laikā arvien vairāk iezīmēja solistu atbalstošo funkciju, akcentējot spilgti kulminējošas orķestrālas iespēles, līdz ar to kļuva atbrīvotāks un mūzikas izteiksmē patiesāks. Savukārt, diriģents ar īpašu prasmi izcēla mazas, taču īpaši spilgtas un krāsainas nianses partitūrā, kas mūzikas audumu padarīja arvien daudzveidīgāku un aizraujošāku. Lūk, šādi tapa saturīga, uzrunājoša mūzika.

                                                                        2017. gada decembris

----------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

                                             Neatbildams jautājums

                                       

 

Audiovizuālās mākslas performance "Marks Rotko. Skaņu ainavas". JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 31. oktobrī.

Marks Rotko. Būšu atklāta - reālajā dzīvē neesmu redzējusi nevienu gleznu. Tikai to virtuālās formas. Tādēļ 31. oktobra vakarā, dodoties uz audiovizuālās mākslas performanci Marks Rotko. Skaņu ainavas Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā,uzņēmu sevī pilnīgu tabula rasa gatavību būt atvērtai un pieņemt visu, ko savā skatījumā par šīs interesantās personības daiļradi man piedāvās mūziķi. Viņi bija divi - saksofonists Arvīds Kazlausks un komponists jeb, paša vārdiem definējot, vizuālais mākslinieks Džeikins Pusons. Jāatzīst, ka ideja nav īpaši svaiga - Rotko ietekmes sfērā tapuši vairāki darbi, ieskaitot, šķiet, līdz šim populārāko, 2016. gadā tapušo projektu Rothko in Jazz. Kad ierodos, uz skatuves stāv baritona saksofons, bungu komplekts, datortehnika un projektors. Ko gan tas projicēs? Gaidu.

Sākas performance un secinu, ka mani tradicionālās domāšanas priekšstati izrādās pareizi. Projektors kalpo kā ilustrācijas un reizē noskaņas uzburšanas mehānisms, klausītājiem dāvājot dažādus Marka Rotko gleznu fragmentus. Savukārt mūziķiem uzticēts otrs mehānisma zobrats - tām maņām, kur nespēj aizsniegties projektors. Trīs skaņu ainavās un to ietverošās interlūdijās mēģināts apkopot spilgtākās un pretrunīgākās noskaņu sfēras (gaiss, matērija, ūdens, zeme, pat elle!), pludinot robežas starp dažādiem žanriem, kompozīcijas formām un instrumentu tehnikām. Interesi rada dinamiskā krāsu spēle, kas tā vien rosina piekrist Arvīda Kazlauska pirmskoncerta ievadtēzei par krāsām kā aktieriem. Ik pa brīdim pārsteidz arī uzjundītais austrumnieciskais kolorīts caur palielinātās sekundas skaņkārtu izmantojumu. Vai tā ir kā atgriešanās pie gleznotāja saknēm? Tomēr ne viss šķita labs esam. Pavisam nodrāztā looping tehnika jau garlaiko un lielākā daļa noskaņu likās pārāk izstieptas savā esībā. Vai dzīve ellē mērāma tādās pašās mērvienībās kā atmosfērā? Vēl jau nezinu, bet tam negribētos piekrist. Citādi - kāda jēga?

Nav šaubu, ka visas performances laikā ar mums kopā bija Rotko gars - ne tikai atvērtajā un skatuves priekšā rūpīgi noliktajā kārbiņā ar nosaukumu Rothko Spirit, bet arī visapkārt - gleznās, krāsās, skaņās, domās. Paliek vēl neatbildams jautājums - nu kā, patika?

                                                                                       2017. gada novembris

-----------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

                                                             Bagātīgs skanējums

                                        

Jāzepa Vītola 7. starptautiskā pianistu konkursa atklāšana un koncerts JVLMA Lielajā zālē 2017. gada 26. oktobrī, piedalās: Ronans O’Hora /Ronan O’Hora, klavieres, Lielbritānija/, JVLMA simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala.

Šogad Jāzepa Vītola 7. starptautiskā pianistu konkursā piedalījās vairāk nekā 40 jaunie pianisti no 15 valstīm (Baltkrievija, Dānija, Igaunija, Itālija, Īrija, Japāna, Krievija, Ķīna, Latvija, Lietuva, Norvēģija, Rumānija, Turkmenistāna, Ukraina, Zviedrija). Savukārt konkursu atklāja JVLMA simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā, atskaņojot Franča Šūberta (1797 – 1828) Simfoniju h moll jeb Nepabeigtā. Gan uz skatuves, gan zālē valdīja īsta svētku noskaņa, par to parūpējās akadēmijas orķestris, neilgā laikā sagatavojot visiem tik pazīstamo Šūberta simfoniju. Kontrasti, nemitīgs muzikālo domu, tēlu un noskaņu caurviju plūdums beigās atstāj intriģējošu jautājumu mums klausītājiem. To var saistīt ar konkursu, jo ne es, ne klausītāji, ne dalībnieki un ne žūrija vēl nezina, kurš no dalībniekiem šajā kārtā plūks laurus. Savukārt orķestra izpildījumā kā būtiskākās kvalitātes var atzīmēt stīgu instrumentu grupu, kurai piemita vieglums, graciozitāte uz izteiksmīgs atskaņojums. Savukārt pūšaminstrumenti izcēlās ar tembrālo krāsu bagātību. Piemērots skaņdarbs, laba orķestra kopskaņa – jūtīgi, saskaņoti, radošuma pilni mūziķi. Vairākkārt nācies dzirdēt šo simfoniju, šoreiz tā piemita īsta svētku noskaņa.

Protams, kā jau konkursa atklāšanā, sekoja vairākas svinīgas uzrunas. Tajās JVLMA rektora profesors Guntars Prānis atzīmēja: Esmu gandarīts, ka šāda tikšanās iespējama tieši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades priekšvakarā. Gribu novēlēt konkursa dalībniekiem izturību un drosmi būt radošiem uz konkursa skatuves, savukārt klausītājiem – pieredzēt daudzus neaizmirstamus brīžus klaviermūzikā. Šoreiz Jāzepa Vītola pianistu konkursa atklāšanas svinīgais koncerts bija arī brīdis profesora, iepriekšējā rektora profesora Arta Sīmņa sveikšanā, viņam svinīgi pasniedzot Borisa un Ināras Teterevu fonda Goda zīmi. Apbalvojums piešķirts par ieguldījumu kvalitatīvas izglītības veidošanā, attīstot akadēmiju kā atvērtu platformu Latvijas un pasaules mūzikas vērtībām un nodrošinot nenogurstošu atbalstu jaunajiem mūziķiem to ceļā uz starptautiskiem panākumiem.

Savukārt koncerta noslēgumā uzstājās Jāzepa Vītola starptautiskā pianistu konkursa žūrijas priekšsēdētājs, Londonas Gildholas Mūzikas un Drāmas skolas klavierspēles nodaļas vadītājs profesors Ronans O’Hora. Pianists atskaņoja Johanesa Brāmsa (1833 – 1897) klaviermūzikas šedevrus: Intermeco lamažorā op. 118 nr. 2, Rapsodija siminorā op. 79 nr. 1, Intermeco mibemolmažorā op. 118 nr. 6, Rapsodija solminorā op. 79 nr. 2. un Riharda Vāgnera (1813 – 1883) / Ferenca Lista (1811 – 1886) Izoldes mīlasnāve no operas Tristāns un Izolde. Ar baudu varēja klausīties  Brāmsa un Vāgnera/Lista darbus Ronana O’Horas interpretācijā, ko caurvij nepiespiesta virtuozitāte. Trīs dažādu romantisma komponistu klaviermūzikas skanējumā visvairāk izcēlās Izoldes mīlasnāve, jo orģināli šī mūzika rakstīta orķestrim, bet koncertā bija dzirdams pārlikums klavierēm. Vāgnera īpašais orķestrālais skanējums tika adaptēts klavierēm – šajā interpretācijā bija jūtams simfonisms, bagātīgs skanējums. Manuprāt, O’Hora priekšnesuma lielisks stimuls jaunajiem talantiem turpināt iesākto klavierspēlē.

                                                                            2017. gada novembris

-----------------------------------------------------------------------------------------

Dženifera Pūliņa,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

                                                         Noskaņu dažādība

                         

Ceturtā koka pūšaminstrumentu simpozija koncerts LMT kamerzālē 2017. gada 12. oktobrī, piedalās: Djego Kenna /Diego Chenna, fagots, Vācija/; Herta Hansena /klavieres/, JVLMA studenti un maģistranti.

Jau ceturto gadu JVLMA notika IV Starptautiskais Rīgas Koka pūšaminstrumentu simpozijs. Šis gads nebija izņēmums, simpozijs sapulcēja lieliskus un talantīgus mūziķus. Šajā reizē par pirmo koncertu, kurā varēja dzirdēt mūziku no baroka līdz 20. gadsimta kompozīcijām.

Koncertu atklāja JVLMA klarnešu kvartets (Andrejs Reinis Zitmanis, Almudena Curros, Kaspars Rumba un Ritvars Briljonoks).  Kvartets atskaņoja Georga Frīdriha Hendeļa (1685 – 1759) Karalienes Šēbas ierašanās no oratorijas Solomons (aranžējis Deivids Šors) un Kloda Debisī (1862 – 1918) Arabeska nr. 2 (aranžējis Joans Dobrinesku). Komponistu un skaņdarbu izvēle ir dažāda, skaņdarbiem ir  ne tikai atšķirīgs tapšanas laiks, bet arī stils. Kaut arī pirmajā brīdī var šķist citādāk, skaņdarbi savā raksturā un noskaņā ļoti labi saderēja. Abi ir tehniski un virtuozi. Kvartets lieliski parādīja klarnešu dzidro, kristālisko skanējumu, ļāva izbaudīt un novērtēt instrumentu aizraujošo tembru bagātību.

Sapņaino koncerta gaisotni turpināja Djego Kenna un Herta Hansena, atskaņojot Paula Hindemita (1895 – 1963) Sonāti fagotam un klavierēm. Kompozīcija ar ievadu (Leicht bewegt) un trīs daļām (Langsam; Marsch; Pastorale). Lirisks, melodisks un viegls izpildījums. Skaņdarbs ir lielisks Hindemita daiļrades neoklasicisma paraugs.

Koncerta noslēgumā klausītāji varēja dzirdēt fagota tehnisko spožumu un pārliecināties par fagotu kā solo instrumentu. Kā zināms Kenna ir aizrautīgs jaunās mūzikas interprets un jaunu mūzikas tehniku un tehnoloģiju cienītājs. Ar lielu meistarību fagotists izpildīja divus 20. gadsimta kompozīcijas: Boriss Jofe (1968) BAUM solo fagotam un Heincs Holigers (1939) Mathematics solo fagotam.

Kaut arī koncerts bija lakonisks, vien 30 minūšu ilgs, tas neatstāja tukšuma iespaidu. Manuprāt, pārdomāta programma – noskaņu dažādība, tehniski izpildītāji un virtuozi skanējumi.

                                                             2017. gada oktobris

----------------------------------------------------------------------------------

Gunda Miķelsone,

muzikoloģijas 3. semestra studējošā

                                                        Cīņa ar milžiem  

                  

                         JVLMA simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts

2017. gada 1. oktobrī Starptautiskās mūzikas dienas ietvaros notika Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts. Programma tika ļoti rūpīgi izkalkulēta - jau par tradīciju kļuvusī Jāņa Mediņa Dainu instrumentāciju sērija šoreiz rezultējās četrpadsmitajā Dainā mibemolmažorā, britu skaņraža Jozefa Horovica (Joseph Horovitz) koncerts eifonijam ar orķestri mibemolmažorā ļāva iepazīties ar šī gada Erasmus apmaiņas programmas studentu no Spānijas - Viktoru Iglesiasu Sančesu (Victor Iglesias Sanchez), savukārt Antona Bruknera Trešā simfonija reminorā noslēdza savdabīgu apli laika un cilvēka radošās dzīves ritējumā. Vēlāk uzzināju, ka diriģents Andris Vecumnieks izvēlējies šo opusu, jo tieši ar Bruknera Trešo sāka savu diriģenta profesionālo darbību - kopā ar Liepājas simfonisko orķestri tā diriģēta diplomeksāmenā 2001. gadā. Ak, jā, vēl visam pa vidu tika iemontēta Fēliksa Mendelszona-Bartoldi uvertīra Sapnis vasaras naktī, īsts romantiskās mūzikas pirmparaugs, ko pazīst visi. Šī īpašība padara skaņdarbu par, iespējams, visbīstamāko mūziķiem pēc garās vasaras pauzes.

JVLMA bakalaura muzikoloģijas programmas studējošās Anetes Ašmanes veikto Mediņa Dainas instrumentāciju sīkāk netirzāšu, jo dzīvoju ar spēcīgu pārliecību, ka sākumā pašai jāveic kaut viena orķestra aranžija, lai spētu runāt par citu sniegumu. Tas nākotnei. Savukārt Mendelszona uvertīrā stīgu grupa, uz kuras balstās visa ekspozīcija, bija jūtami nobijusies un tāpēc nepārliecināja, tomēr pēc brīža, šķiet, iespēlējās un ieguva garšīgāku skaņu - šajā gadījumā - netveramības un precizitātes smalko apvienojumu.

Jozefa Horovica Koncerts eifonijam ar orķestri man bija jaunatklājums. Pirms tam nekādu ekspektāciju, varbūt tieši tāpēc visvairāk uzrunāja. Lipīgās melodijas, kā vēlāk uzzināju, ilgi neatstāja mūziķu galvas. Vēlāk noklausoties šo opusu vēlreiz, tas pats notika arī ar mani.

Koncerta kulminācijā iecerētā Bruknera Trešā daļēji attaisnoja un daļēji neattaisnoja manas lielās cerības. Bruknera darbs ir grandiozs un tikpat grandiozs ir orķestra darbs simfonijas iestudējumā. Tomēr vēlamāk būtu bijis paredzēt ilgāku laiku šāda giganta pieveikšanai - nevaru nepieminēt gaužām skumjo pūšaminstrumentu grupas pirmo iestāšanos simfonijas sākumā, kā arī acīmredzamo un ausīmdzirdamo mūziķu nogurumu simfonijas finālā - tādēļ arī izpalika laikus plānota un mērķtiecīgi virzīta kulminācija.

Jāsaka, ka ļoti īsā laika posmā (aptuveni nedēļu ilgs mēģinājumu process!) paveikts grandiozs darbs, tomēr, visticamāk, tieši šis pats laika trūkums iegāza jaunos mūziķus - viscaur koncerta gaitā zālē valdīja no mūziķu rindām vēdīta īpaša spriedzes dvesma un jautājums būs vai nebūs. Beigu beigās jau bija, paldies! Un paldies par Horovica koncertu eifonijam ar orķestri! Gaidīsim nākamos sezonas piedāvājumus!

                                                                           2017. gada oktobris

-----------------------------------------------------------------------------------------------------

 

aktualizēts: 30.06.2018 12:38