JVLMA.lv
Vox Musicae » Arhīvs. JVLMA 2017./2018. akadēmiskā gada analītiski apraksti

© Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Šeit publicēto informāciju ārpus mājaslapas jebkādā veidā izmantot drīkst tikai ar tekstu autoru un JVLMA administrācijas rakstisku atļauju. Citējot tekstus, atsauce uz publicēšanas pirmavotu ir obligāta!

------------------------------------------------------------------------------------

Viktorija Prituļaka,

etnomuzikoloģijas 7. semestra studējošā

 

                Mīti un patiesība par gucuļu kultūru un tradīcijām


Jau sesto gadu dzīvojot Latvijā, bieži esmu dzirdējusi, ka ukraiņus, kas 20. gadsimta 80. gados atbrauca uz Latviju strādāt, sauc par gucuļiem, par ko ļoti izbrīnījos. Jautājot latviešiem, kāpēc tieši par gucuļiem, saņēmu interesantas atbildes: tāpēc, ka viņi citādi izskatās, proti, tumša āda un mati, citā versijā gucuļi ir nelabvēlīga sabiedrības slāņa pārstāvji u. tml. Pati esmu dzimusi un divdesmit gadus dzīvojusi Aizkarpatu reģionā, kur ļoti labi zina, kas ir gucuļi un kur viņi dzīvo. Kas ir mīts un kas ir īstenība...

Gucuļščina (ukr. Гуцульщина) ir kultūrvēsturisks reģions Rietumukrainā un apjož Ukraiņu Karpatu dienvidaustrumu daļu. Šī reģiona iedzīvotājus sauc par gucuļiem. Nosaukums gucuļi tiek saistīts ar rumāņu vārdu „guc” ar nozīmi laupītājs. Gucuļščina ietver daļu no Galičinas, Bukovinas un Aizkarpatu reģioniem. Kopējā Gucuļščinas teritorija ir 6500kvadrātkilometri. Rumānijas ziemeļos dzīvo rumāņu gucuļi – Marmarovsku gucuļi.

             

              Ciemats Dzembroņa

Pirmās rakstiskās ziņas par Gucuļščinu publicētas poļu izdevumā 14. un 15. gadsimtu mijā. Senlaikos gucuļi sevi sauca par irstēņiem, kas nozīmē pareizticīgie. Šī ukraiņu teritorija kādreiz piederēja Kijevas rusiem. Vēlāk vairākus gadsimtus šajā zemē valdīja ungārijas, austrijas, poļu, čehu un rumāņu valdnieki. No 1918. gada 8. novembra līdz 1919. gada 18. jūlijam pastāvēja Gucuļu Republika. 1939. gadā Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai tika pievienota Galičinas (mūsdienu Rietumukraina ar toreizējo galvaspilsētu Ļvivu) un Gucuļščinas teritorija, 1940. gadā Bukovinas Gucuļščinas teritorija un 1944. gadā Aizkarpatu Gucuļščinas teritorija. Kopš 1991. gada 16. jūlija Gucuļščina ir neatkarīgās Ukrainas valsts daļa.

Gucuļi ir ukraiņu pareizticīgās baznīcas un grieķu katoļu baznīcas piekritēji. Gucuļščinā ir saglabājusies arī tautas reliģija – precīzāk, šamaņu tradīcijas. Pie gucuļu šamaņiem dodas cilvēki no visas Ukrainas, lai ārstētu slimības un uzzinātu nākotni. Novērojama tautas reliģijas un pareizticības mijiedarbība. Gucuļščinā ir klanu sabiedrība, kuras visraksturīgākā pazīme ir dzimtas vecākā padomu uzklausīšana.

Vēsturisko un ģeogrāfisko apstākļu ietekmē radies savdabīgs dialekts un kultūras atšķirības. Gucuļu dialekts jūtami atšķiras no ukraiņu valodas, Ukrainā šo dialektu sauc gucuļu govir. Galvenās gucuļu saimniecības nozares ir aitkopība, ar ko nodarbojas tikai vīrieši, un mežkopība, turklāt nocirstos kokus transportēja pa kalnu upēm. Gucuļščina teritorijā atrodas vairākas upes – Pruta Čeremoša, Bistrica, Tisa un citas.

 

Kā gucuļi muzicē?

Gucuļu tradicionālā mūzika ir savdabīga un ļoti daudzveidīga. Ukrainā gucuļu tradicionālajai mūzikai ir pievērsta liela uzmanība no folkloras pētnieku puses. Par šo tēmu uzrakstīti daudzi zinātniski darbi un folkloras pētnieki joprojām brauc ekspedīcijās un veic atklājumus. Gucuļščinā vēl ir ļoti daudz, ko pētīt. Ņemot vērā vēsturiskos un ģeogrāfiskos apstākļus, gucuļu tradicionālā vokālā mūzika ļoti atšķiras no vokālās izpildīšanas tradīcijām citur Ukrainā. Pirmkārt, gucuļi dzīvo viensētās, nevis lielos lauku ciematos kā pārējā Ukrainas teritorijā. Dziedāšana Gucuļščinā galvenokārt ir vienbalsīga. Senākos laikos gucuļiem bija raksturīga solo instrumentu spēlēšanas tradīcija. Agrīnos pētniecības darbos konstatēts, ka gucuļu raksturīgās dziesmas kolomijkas un spivankas izpildījuši vīrieši. Sievietes Gucuļščinā dzied gadskārtu, kāzu un šūpuļdziesmas.

Gucuļu tradicionālajā mūzikā svarīga ir ritmiska akcentēšana – sinkopēšana. Ritms vienmēr ir ass, temps ātrs. Metrs pārsvarā ir 2/4, ļoti reti 3/4. Gucuļu vokālajai mūzikai ir raksturīgas trihorda un pentahorda skaņkārtas kvintas ambitusā, ar specifiskiem augšupejošiem kvartas (V-I) vai lejupejošiem kvintas (V-I) lēcieniem. Piektā pakāpe funkcionē kā ievadtonis. Vēlīno skaņkārtu ietekmē gucuļu mūzikā parādījušies hromatismi. Bieži tiek savienoti divi trihordi un tiek izveidota septiņpakāpju skaņkārta septīmas ambitusā. Šādās skaņkārtās ir divas balstas skaņas – pirmā un ceturtā pakāpe. Gucuļščinā, salīdzinājumā ar pārējo Ukrainas teritoriju, ir plaši izplatītas senās skaņkārtas, it īpaši gadskārtu ieražu dziesmās. Svarīgi atzīmēt, ka gucuļu mūzikā bieži sastopamas maiņu skaņkārtas. Gan vokālā, gan instrumentālā gucuļu mūzika bieži tiek izpildīta tā saucamajā gucuļu skaņkārtā:

                   

 

Gucuļu kolomijkas

Kolomijka ir viens no populārākajiem dziesmu žanriem Gucuļščinā. Tā ir īsa, visbiežāk divrindu dziesma, turklāt katrā rindā ir 14 zilbes ar cezūru pēc astotās zilbes. Frāžu beigas tiek rīmētas un tām vienmēr ir sieviešu dzimtes galotne. Kolomijkas ir daudzfunkcionālas dziesmas – teksti var mainīties un tā var būt gan deja, gan dziesma, gan instrumentāls skaņdarbs vai visu apvienojums. Kolomijkas dzied pirms dejošanas vai vienkārši kā solo dziesmas. Bieži vien kolomijkas tiek apvienotas, dažādas kolomijkas dzied pēc kārtas un gucuļi to sauc par vazankiem. Saturs un secība ir atkarīga tikai no izpildītāja noskaņojuma un vēlmēm. Kolomijkas ir ļoti populāras no seniem laikiem līdz mūsdienām. Fiksēta multifunkcionāla melodija ir viegla un stabila, teksta tematika dažāda. Kolomijkās gucuļi dzied par ikdienas dzīvi, mīlestību, dabu, un par cilvēka likteni. Nosaukuma izcelsme saistīta ar kustību aplī („kolo” ukraiņu valodā nozīmē „aplis”). Ikdienas dzīvē tās ir tik izplatītas, ka senie gucuļi kolomijkas uztver kā dzīvas būtnes.

        

                                                                                           Autores transkripcija

Iziešana kalnu ielejā

 

                     

                      Tradicionālā deja apkārt vatrai kalnu ielejā

Šis notikums ir lieli svētki Gucuļščinas iedzīvotājiem un ir saistīts ar galveno gucuļu nodarbi – aitkopību. Iziešana kalnu ielejās notiek maijā un ilgst līdz septembrim. Aitas gana tikai vīrieši un tas notiek augstu kalnos. Dzīves apstākļi ir ļoti skarbi – gaisa temperatūra ir zema, divas no trim dienām līst lietus un nereti pavasarī un pat vasarā snieg sniegs. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Neraugoties uz visām grūtībām, katrs guculis sapņo kļūt par šādu ganu. Trīs lietas raksturo gucuļu ganus – trembita, siers brinza un ugunskurs vatra, ko visu gadu sargā no izdzišanas. Mūzikas pavadījumā galvenais (vecākais) gans simboliski iekurina vatru un pārējie dalībnieki dejo vīriešu gucuļu deju ar maziem cirvjiem – to sauc par Arkanu.

      

                   Deja Arkans. Autores transkripcija.

 

           

                  Gucuļi dejo arkanu.    

 

Gucuļu tautas mūzikas instrumenti

Gucuļu reģionā instrumentālā mūzika ir dominējošā. Mūzikas instrumentārija izcelsme, attīstība, stilistikas pamati saistīti ar kalnu ganu dzīvi no vienas puses, un tautas rituālu un ikdienas gaitu no otras puses.

Zinātniskie raksti, kuri apliecina seno gucuļu mūzikas instrumentu eksistēšanu, ir saglabājušies tikai no 19. gadsimta pirmās puses. Tie ir M. Vagiļeviča un J. Golovackogo darbi, kuros nosaukti daži mūzikas instrumenti – zvaniņi, ganu rags, trembita, sopilka, dūdas. Ļoti precīzi mūzikas instrumentus raksturojuši V. Šuhevičs, G. Hotkevičs, K. Mošiņskis. Mūsdienās gucuļu tautas instrumentus, izmantojot Hornbosteļa-Zaksa klasifikāciju, var iedalīt četrās grupās – pašskaņi, plēvskaņi (bungas no aitu ādas), stīgskaņi (vijole, cimbole) un gaisskaņi.

1.  Pašskaņi:torohkavka (ukr. торохкавка), kolotilo (tāda paša funkcija, kā zvaniem); derkačs деркач (ukr. деркач) ir grabeklis, kā arī bērnu rotaļlieta;drimba (vargans).

2. Gaisskaņi: 1) brīvie gaisskaņi: beresta vai popiskalo – nav precīza toņa augstuma, imitē putnu dziedāšanu, tiek izmantoti spēlējot kolomijkas; 2) pūšamie instrumenti – ragi, ganu ragi, trembita.

Trembita vai arī trembeta ir piemutņa instruments, ko izmantoja kā ganu signāla instrumentu. Tradicionāli tiek izgatavots no koka, garums var sasniegt pat četrus metrus, platums 30 mm.

             

                             Trembita Karpatu kalnos.

 

Gucuļu kultūra mūsdienās Ukrainas kontekstā

Gucuļu etniskā grupa ir kļuvusi par Ukrainas vizītkarti. Gucuļu kultūra ir iedvesmojusi un turpina iedvesmot Ukrainas un ārzemju daiļliteratūras, mūzikas un kinematogrāfijas māksliniekus. Viens no pazīstamākajiem literatūras darbiem ir Mikolas Kocjubinska (ukr. Микола Коцюбинський) 1911. gadā uzrakstītais stāsts Aizmirsto sentēvu ēnas (ukr. Тіні забутих предків). Galvenos varoņus Ivanu un Maričku sauc par ukraiņu Romeo un Džuljetu. 1964. gadā Sergejs Paradžanovs ekranizēja Mikolas Kocjubinska stāstu. Muzikālo pavadījumu filmai komponējis ukraiņu komponists un muzikologs Miroslavs Skoriks. Komponists uzrakstījis daudz skaņdarbu, kas tieši saistīti ar gucuļu mūziku – „Gucuļu triptihs”, „Karpatu koncerts klavierēm un orķestrim’’, Sonāte klavierēm „Karpatska” u. c.

Mūsdienās Gucuļščinā notiek daudz muzikālu pasākumu – viens no nozīmīgākajiem ir International Hutcul Festival, kurš notiek katru gadu jau kopš 1991. gada un tiek rīkots vienā no Gucuļčšinas pilsētām. Gucuļu kultūras fenomens ietekmēja tūrisma attīstību šajā reģionā.

Noslēgumā, vēlos pievērts uzmanību uz to, ka Gucuļščinas reģionam Ukrainā ir ārkārtīgi bagāta kultūra un tradīcijas, kas jau gadsimtiem ilgi tiek saglabātas praktiski pirmatnēja izskatā. Mūsdienu kultūra vismazāk ietekmēja šo reģionu. Karpatu kalnu un dabas skaistums atspoguļojas gucuļu mūzikā un amatniecībā.

 

Izmantotā literatūra

Domaševskis M., 1995. Gucuļščinas vēsture. Ļvova, Čikāga, Čikāgas gucuļu pētniecības institūts, 501 lpp.

Ivanickis I., 1997. Ukraiņu folkloras metodika un metodoloģija. Kijeva: Zapovit, 416 lpp.

Šuhevičs V., 1899. Gucuļščina. Ļvova: Ševčenka biedrība, 349 lpp.

Arseničs P., 1987. Gucuļu reģiona pagātne. Zinātniskā doma, 157 lpp.

Čerkaskis L., 2003. Ukraiņu tautas mūzikas instrumenti. Kijeva: Tehnika, 264

 

Gucuļu mūzikas video:

https://www.youtube.com/watch?v=2QOSpdNFi5M&list=PLWU_G6uw0RwJT0t5nL3QXrHxe2C3tRT8y

https://www.youtube.com/watch?v=15pgwQVCfto&index=4&list=RD4op4VaDEvN8

 

 

 

 

 

 

 

aktualizēts: 27.06.2018 15:22