“Ir visa dzīve gūstā,
dzelžos, važās slēgta tā,
tomēr kaut kas virmo
kādā telpā apslēptā.”
(Jāks Jeerīts, no krājuma “Mainīgais”)
2022. gada 5. jūnijā mūžībā devies muzikologs, Dr.habil.art. Ludvigs Kārkliņš. Profesora muzikoloģisko interešu galvenā vadlīnija bijusi latviešu simfoniskā mūzika – daiļrade un koncertdzīve. Par to liecina daudzās viņa grāmatas “Simfoniskie darbi latviešu mūzikā” (1973), “Jāņa Ivanova simfonisms” (1978), “Simfonijas žanra attīstība latviešu mūzikā” (1983), “Simfoniskā mūzika Latvijā: simfoniskie orķestri, diriģenti, mūzika, klausītāji laikabiedru skatījumā. Dokumentāla versija” (1990). Simfoniskās mūzikas dažādu aspektu izpētei veltīta lielākā daļa viņa studentu – absolventu diplomdarbi JVLMA.
Ludvigs Kārkliņš dzimis 1928. gada 19. augustā Kuldīgas rajonā, Ēdoles pagasta Plēpju mājās. Pamatizglītību guvis Kuldīgas vidusskolā (1942–1947), paralēli mācoties arī klavierspēli un kordiriģēšanu. Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, neļaujot apgūt divas specialitātes vienlaicīgi, Ludvigs Kārkliņš 1951. gadā absolvē kompozīcijas klasi mūzikas skolu teorētisko priekšmetu pedagoga specialitātē. Studijas turpinājis Maskavā (neklātienē) Gņesinu Valsts mūzikas pedagoģijas institūtā muzikoloģijas specialitātē (1955–1960). Turpat Maskavā (arī neklātienē) sekojušas aspirantūras studijas mūzikas teorijas fakultātē (1961–1963).
Darba stāžs Ludvigam Kārkliņam iesācies jau 1949. gadā, strādājis par pedagogu Ventspils, Jāzepa Mediņa un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolās (1951–1967). No 1959. gada marta kļuvis par pedagogu arī Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, drīz aicināts kļūt par katedras vadītāju, profesors (1983–2005). 1982. gadā Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā aizstāvējis mākslas zinātņu doktora disertāciju “Jāņa Ivanova simfonisms un latviešu simfoniskā mūzika”, kas 1992. gadā ļāvis Latvijā iegūt habilitētā mākslas doktora zinātnisko grādu.
Ludvigs Kārkliņš bijis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas prorektors zinātniskajā darbā (1980–1990), kā arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskā un radošā darba prorektors (1990–1994). Padomju gados devies komandējumos uz Ungārijas Tautas Republiku, Polijas Tautas Republiku (“Varšavas rudens”), Dāniju, Franciju, Bulgārijas Tautas Republiku, Čehoslovākiju (“Prāgas pavasaris”) u.c. 1978. gadā Jāzepa Vītola LVK rektors Imants Kokars izteicis pateicību prorektoram zinātniskajā darbā Ludvigam Kārkliņam par aktivitāti kontaktu stiprināšanā starp PSRS konservatorijām. 1985. gadā Ludvigs Kārkliņš saņēmis Jāņa Ivanova prēmiju par komponista daiļrades izpēti, bet 1986. gadā Valsts apbalvojumu par panākumiem studentu zinātnisko pētniecības darbu vadīšanā.
Paralēli darbam JVLMA bijis arī Latvijas Komponistu savienības biedrs kopš 1962. gada, LPSR KS priekšsēdētāja vietnieks (1978–1984) un Valdes sekretārs (1984–1992).
Mūzikas teorijas katedras profesors Ludvigs Kārkliņš bijis novērtēts mūzikas zinātnieks arī pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Piemēram, 1995. gadā saņēmis prēmiju par savu grāmatu “Harmonija” (1993), 2003. gadā ieguvis LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu. Nozīmīgs un paliekošs viņa veikums 21. gadsimta slieksni pārkāpjot – “Ieskats 20. gadsimta mūzikas kompozīcijā” (rokraksts, 2001), “Sempre avanti I, II” (2002), “Mūzikas leksikons” (2. papildinātais un precizētais laidiens, 2004).
Lai arī darba attiecības ar JVLMA beidzis 2005. gadā, taču vēl turpinājis zinātniski metodisko darbu, veidojot jaunu mācību līdzekli “Harmonijas analīzes hrestomātija”. Neizdots palicis arī viņa manuskripts par Arnolda Šturma simfonisko mūziku.
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) izsaka dziļu līdzjūtību Ludviga Kārkliņa ģimenei.
