Profesors, Kompozīcijas katedra
Juris Karlsons dzimis 1948. gada 19. augustā Rīgā. Mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, no 1963. gada līdz 1967. gadam turpinājis mācības EDMS mūzikas teorijas nodaļā, pēc kuras beigšanas iestājies LVK. Konservatoriju (Jāņa Ivanova kompozīcijas klasi) J. Karlsons absolvējis 1972. gadā.
No 1968. gada līdz 1975. gadam komponists strādāja par skaņu režisoru Latvijas radio un televīzijā, no 1975. līdz 1982. gadam bija galvenais skaņu režisors Jāņa Raiņa Dailes teātrī. Kopš 1974. gada J. Karlsons ir J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (šodien – Latvijas Mūzikas akadēmijas) mācībspēks. Bijis JVLMA rektors (1990-2007) un kompozīcijas katedras vadītājs (2000–2004). Kopš 2008. gada ir valsts aģentūras Tautas mākslas centrs direktors.
J. Karlsons ir Latvijas Komponistu savienības biedrs, no 1989. gada līdz 1993. gadam bijis LKS priekšsēdētājs. 1984. gadā J. Karlsonam piešķīra Jāņa Ivanova prēmiju (komponists ir pabeidzis un instrumentējis J. Ivanova 21. simfoniju), savukārt 1989. gadā viņš ieguva Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu. 1998. gadā J. Karlsonam piešķīra augstāko Latvijas Republikas apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (trešā pakāpe). Divkārtējs Lielās mūzikas balvas laureāts (2000 - par mūziku baletam Sidraba šķidrauts; 2007 - par simfonisko darbu Vakarblāzma). 2004. gadā par izcilu ieguldījumu Latvijas kultūrā un JVLMA attīstībā saņēmis Goda doktora (Dr. honoris causa) titulu, 2005. gadā par nopelniem Polijas un Latvijas sadarbības attīstīšanā – Polijas Valsts apbalvojumu.
J. Karlsona muzikālā daiļrade pievērš uzmanību ar spilgtiem un interesantiem stilistiskiem risinājumiem, dažādu 20. gadsimta kompozīcijas tehniku oriģinālu sintēzi. Baletos, skatuves mūzikā, izvērstajos vokāli simfoniskajos un simfoniskajos sacerējumos nereti dominē pārliecinoši dažādu žanru un tiem raksturīgu izteiksmes līdzekļu koloristiski pretstatījumi. Ritma izteiksmes līdzekļu bagāts lietojums, meistarīgi noslīpēta faktūra, dažādi interesanti tembrāli risinājumi raksturīgi tādiem J. Karlsona simfoniskajiem skaņdarbiem, kā, piemēram, Simfonija, Pirmais koncerts klavierēm un kamerorķestrim, Otrais koncerts klavierēm un simfoniskajam orķestrim, Koncerts simfonija divām klavierēm un orķestrim. Kopumā simfoniskajos sacerējumos skaidri jūtama komponistam piemītošā nosliece uz dziļu iekšējo kontrastu un dramatisku konfliktu atklāsmi, dažkārt pat paradoksālu sākotnējās tēlainības transformāciju savā pretmetā. Vairāk episkā žanra ievirzē šī tēlainība pārstāvēta izvērstajos kora sacerējumos, kuros liela nozīme piešķirta tembra un faktūras dažādu laika un telpas modeļu izstrādei, meklējumiem pēc vārda izteiksmes dažādības. Instrumentālajā kamermūzikā kopumā dominē analītisks mūzikas domas izvērsums. Savukārt vokāli instrumentālās kamermūzikas darbus nereti caurvij liriska neviltotība, kas liecina arī par romantiskās tradīcijas izpausmi J. Karlsona muzikālajā rokrakstā.