2020. gada 20. februārī plkst.18.00 JVLMA Lielajā zālē klaviermūzikas solokoncertu sniegs Lielbritānijā dzīvojošā latviešu pianiste Antoņina Suhanova. Koncertā izskanēs L. van Bēthovena, S. Prokofjeva, A. Berga un O. Nasena skaņdarbi.
Antoņina Suhanova uz starptautiskām skatuvēm uzstājas kopš 2000. gada. Klavierspēli apguvusi Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā pie Ludmilas Kiseļenko, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā pie Guntas Božas, un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie prof. Jura Kalnciema. Pianiste turpinājusi studijas Londonā, Gildholas Mūzikas un drāmas skolā pie prof. Ronana O’Horas, kur ieguvusi bakalaura un maģistra grādus izpildītājmākslā ar izcilību, kā arī Izpildītājmākslinieces Diplomu ar izcilību. Pianiste uzstājusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, kamerorķestri “Sinfonia Concertante”, Tallinas kamerorķestri, kamerorķestri “Maskavas Virtuozi” un citiem kolektīviem, sadarbojoties ar tādiem izciliem diriģentiem kā Vladimirs Spivakovs un Andris Nelsons. Viņa sniegusi neskaitāmus priekšnesumus Lielbritānijā, Itālijā, Vācijā, Holandē, Austrijā, Krievijā, ASV un citās pasaules valstīs. 2016. gadā Antoņina Suhanova debitējusi Bārbikana zālē, Londonā, savukārt 2018. gadā pirmo reizi uzstājusies Londonas Vigmora zālē. Pianiste ir Gildholas fonda stipendiāte, Hattori balvas, Keneta Lavlenda fonda balvas, Help Musicians UK, Drake Calleja fonda balvas, Making Music UK, Musicians’ Company balvas ieguvēja, kā arī 2018. gada Vācu Starptautiskās pianistu balvas nominante. Antoņinas Suhanovas ieraksti skanējuši Latvijas Radio 3 “Klasika”, Krievijas televīzijas Pirmajā kanālā, Šveices radio Espace 2 un Lielbritānijas BBC Radio 3.
Šajā Bēthovena 250 gadu jubilejas gadā Jūs esat izvēlējusies atskaņot vienu no vēlīnajām klaviersonātēm – 110. opusa skaņdarbu. Kādas ir Jūsu attiecības ar Bēthovena daiļradi un vai šī sonāte ir Jums īpaši tuva?
Ja man šo jautājumu uzdotu pirms trīs vai četriem gadiem, es noteikti atbildētu: manas attiecības ar Bēthovenu ir visai tālas. Taču pirms pusotra, diviem gadiem es sāku atklāt viņā klaviermūzikā lietas, kuras, iespējams, iepriekš nesapratu vai nesaklausīju. Ar kolēģiem biju izspēlējusi gandrīz visas viņa vijoļsonātes, bet ar klaviersonātēm nebiju saskārusies vai desmit gadus. Repertuāra izvēlē es vienmēr uzticos savai intuīcijai - tieši 110. opuss mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem; sapratu, ka šis būs skaņdarbs caur ko iepazīšu Bēthovenu no jauna. Pēc mana šīs un nākamās sezonas koncertu kalendāra ir skaidrs, ka atkalsatikšanās ir veiksmīga, jo jau ieplānoti Bēthovena 1., 4. un 5. klavierkoncerta atskaņojumi, kā arī dažādu solo opusu priekšnesumi. Šos koncertus es gaidu ar nepacietību!
2015. gadā ar Liepājas Simfonisko orķestri Atvara Lakstīgalas vadībā atskaņojāt apjomā milzīgo un saturā apokaliptisko Prokofjeva 2. klavierkoncertu, kurš tapis komponistam sarežģītā dzīves posmā, savukārt šajā programmā esat iekļāvusi 4. klaviersonāti. Vai Prokofjeva mūzikā Jums īpaši tuvs traģiskais aspekts, jeb šī ir sakritība?
Prokofjeva mūzika man ir īpaši tuva. Viņa daiļradē ir daudz kontrastējošu, patiesu emociju, kuras cilvēki izjūt un ar kurām saskaras ikdienā. Personiski es viņā mūzikā jūtu milzīgu spēku, kas palīdz pārvarēt dzīves traģiskākos pārsteigumus. Manuprāt, viņa daiļrades aktualitāte slēpjas humora izjūtas un garīgā spēka kombinācijā, un šīs īpašības vēl ilgus gadsimtus nodrošinās viņa mūzikas popularitāti. Prokofjevs gan 4. klaviersonāti, gan 2. klavierkoncertu veltījis savam traģiski bojā gājušajam draugam Maksimilianam Šmīdkofam. Abos skaņdarbos saklausu pašas pārdzīvotas emocijas, daudzas personiskas paralēles. Manuprāt, 4. klaviersonāte ir viens no spilgtākajām un grūtākajām viņa agrīnās daiļrades skaņdarbiem.
Trīs no četriem Jūsu programmas skaņdarbiem komponēti 20. un 21. gadsimtā – vai apzināti izvairāties no romantiskā stila mūzikas, varbūt tā ir jauna tendence Londonā?
Nedomāju, ka tas notika apzināti, jo šobrīd aizvien papildinu repertuāru ar Šūberta un Šūmaņa opusiem. Taisnība, ka mūsdienu Londonas koncertdzīvē biežāk klausāmi solo klaviermūzikas vakari, kuri ieturēti vienā stilā vai laikmetā. Spēlējot Rīgā pēc ilga pārtraukuma, es vēlējos atskaņot uz Latvijas skatuvēm retāk dzirdamus skaņdarbus, kā, piemēram, Albāna Berga Sonāti un Britu komponista Olivera Nasena 1997. gadā rakstīto “Prayer Bell Sketch”, kuru savulaik Latvijā pirmatskaņoja mans kolēģis, Gildholas Mūzikas un drāmas skolas absolvents, asociētais profesors Toms Ostrovskis.
Jūsu mājaslapā lasām, ka esat bijusi Gildholas Mūzikas un drāmas skolas asistējošā docētāja, kā arī šobrīd ar studentiem strādājat Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – kā vērtējat Lielbritānijas un Latvijas pianisma skolas, vai latviešu un britu studentus ir iespējams salīdzināt?
Man bija liels pagodinājums un gandarījums saņemt no profesora Jura Kalnciema aicinājumu darboties JVLMA Klavieru katedrā. Sākot strādāt, pēc pēdējiem 8 Lielbritānijā aizvadītajiem gadiem es pamanīju lielas izmaiņas JVLMA studentu pieejā studijām, kā arī spēles stilā. Manuprāt, Latvijas Mūzikas akadēmijai lieliski izdodas no rietumu izglītības sistēmām pārņemt labākās iezīmes, tajā pašā laikā nezaudējot mūsu krievu pianisma skolas saknes, kā arī šai skolai piemītošo augsto izglītības kvalitāti. Lai arī rietumu un austrumu pianisma skolas dažās jomās krasi atšķiras, ir arī daudz kā kopīga. Piemēram, repertuāra izvēles politika ir ļoti atšķirīga, bet studenti visur ir vienādi – ar radošo dzirkstelīti acīs, vienmēr gatavi spēlēt un apgūt jaunas iemaņas.
Jūsu mājaslapā atrodamais koncertu kalendārs pārsvarā saistīts ar Lielbritāniju. Vai šīs valsts kultūras tirgus ir sarežģīts, un kā ir būt pianistei Apvienotajā Karalistē, īpaši pēc Brexit?
Lielbritānijas kultūras tirgus ir milzīgs un dažādām iespējām pilns. Londonā vien ir četras prestižas mūzikas augstskolas, kas katru gadu vairo valstī pianistu skaitu. Pilsētā vienā vakarā var uzstāties Andrāšs Šifs, Ričards Gūds un Daniils Trifonovs, publikai dažbrīd grūti izvēlēties, uz kuru pasaulslaveno vārdu doties, nerunājot par mazāk pazīstamiem pianistiem. Atceros, kā kādā vakarā, kad spēlēju koncertu Bārbikana zālē, paralēli Royal Festival Hall uzstājās Arkādijs Volodoss - toreiz mans profesors ļoti pārdzīvoja, ka laikam nāksies Volodosa kunga priekšnesumu izlaist.. Nedomāju, ka pēc Brexit kaut kas krasi mainīsies, manuprāt, Londona vienmēr vilinās daudzus mūziķus izmēģināt savu laimi profesijā.
Biogrāfijā savu pedagogu starpā minat gan pašmāju pedagogus Guntu Božu un Juri Kalnciemu, gan arī tādus pasaulslavenus vārdus kā Roberts Levins, Jefims Bronfmans un Vladimirs Aškenazi. Vai vēl aizvien turpināt papildināt profesionālās iemaņas pie šāda kalibra meistariem?
Esmu ārkārtīgi laimīga par iespēju studiju laikā Londonā iepazīties ar šiem izcilajiem mūziķiem. Vladimiram Aškenāzi man bija unikāla iespēja spēlēt Prokofjeva 2. klavierkoncertu. Ar Robertu Levinu un Jefimu Bronfmanu turpinu pastāvīgu sadarbību. Viņu aizņemtā koncertu grafika un pētnieciskā darba dēļ nav viegli saskaņot sadarbības laiku un pat valstis, taču dalīšanās pieredzē un šo koncertpianistu padomi man dod vienreizējo enerģiju, iedvesmu un dažreiz spēju paskatīties uz savu profesiju vienkāršāk. Lai kādiem diplomiem un akadēmiskiem grādiem mēs nebūtu apveltīti, uzskatu, ka savu profesiju mēs turpinām apgūt visu dzīvi.
Nupat, 10. februārī, uzstājāties slavenajā Pērsela zālē, Londonā – vai uz Rīgu vedīsiet šo pašu programmu, jeb plānojat Rīgas publikai atskaņot citu repertuāru?
Rīga atskaņošu citu programmu, jo Pērsela zāles repertuārs bija īpaši jāsaskaņo ar Musicians’ Company aģentu un Southbank Centre, kas menedžē šo priekšnesumu. Rīgā atskaņošu tādus opusus, kurus neesmu spēlējusi Latvijas publikai ne reizi.
Koncerta programma
L. van Bēthovens - Sonāte La bemol mažorā, op. 110
A. Bergs - Sonāte op. 1
O. Nasens (Oliver Knussen) - Prayer Bell Sketch, op. 29
S. Prokofjevs - Sonāte Nr. 4 do minorā, op. 29
