Gundega Šmite
"Prelūdija par laiku"
Dažreiz man liekas, ka es dzirdu, kā iet laiks. Kurš gan ir izdomājis, ka laikam ir j ā i e t? Laika mērvienības – sekundes – pamatā ir sirdspuksti. Mierīgi sirdspuksti. 60 vienības minūtē. Laiks pulsē. Tā laikam būtu precīzāk.
Tomēr tā šķiet tikai dažreiz. Un tad pulss ir krietni straujāks. Tas lec rīklē kā putns ar sasietām kājām. Laiks lec? Tomēr tas izklausās dīvaini. Pārāk dīvaini tik netveramai lietai kā laiks.
Visbiežāk man liekas, ka laiks sīc. Smalki kā mazmazītiņš ods. Turklāt aiz biezas stikla sienas. Sīc un neatstājas. To būtu viegli nedzirdēt. Tomēr manā uztverē šī sīkšana kā uzasināts zīmulis velk līdzi plānu, tikko manāmu laika līniju. Uzstājīgi un spītīgi. Līdz ievainojumam. Tas varbūt būtu pārspīlēti teikts. Līdz skrambai gan.
Vislabāk ir tad, kad laiks plūst. Vai nu lejup kā pulversmalka smilšu strūkliņa. Vai arī līmeniski kā strauts, kas vijas ap oļiem, tos apmīļojot, slīpējot, un tomēr bez liekas kavēšanās nenogurdināmi steidzoties uz priekšu. It kā būtu jāpaspēj, jāspēj pievienoties upei, kur oļi guļ dziļā gultnē, apvilkušies gļotainiem ūdens augiem.
Laiks skalojas gar krastiem, gar laivu malām, gar peldētāju kailajiem ķermeņiem. Savijas ar citām tērcēm. Un tad skalojas uz jūru, uz okeānu. Bet tas ir par plašu. It kā bez robežām. Šobrīd es negribu domāt par šādu laika kustību. Šobrīd vēlos apcerēt tikai to, ko spēj apzināties mans cilvēka prāts.
Dažreiz laiks slīd nedzirdami kā čūska, vienlaikus izmanīgi un ar klusu čaboņu mezdama nost veco ādu. Tad man metas bail. Taču bail varbūt ir arī čūskai? Tā bieži tēlo beigtu, lai sevi pasargātu. Tā sastingst. Pārakmeņojas.
Jā, arī laiks nereti pārtop akmenī. Tas nekur nedz iet, nedz plūst. Tas ir uzkritis tieši virsū sekunžu rādītājam. Un tad vajag spēcīgu kustību. Tādu, lai to sadragātu. Kā aizsprostu. Izklepot ārā gārdzošām konvulsijām. Citādi plūdumu atjaunot nevar. Taču varbūt pārakmeņošanās ir tikai šķitums. Viela ir tā pati. Smiltis, kristāls, alva. Te plūst, te stingst.
Laiks met mūžīgus kūleņus dabas ciklos, gadalaiku maiņās. Dažreiz tas snauž kā noguruma pārņemts zvērs, kas mēģinājis izrauties no sprosta. Snauž un atjauno spēkus. Laiks var vilkties kā slieka bez acīm. Laiks var zvilnēt kā kaķis saulē, svinot laiskumu un bezrūpību. Laiks var neatlaidīgi glūnēt tev acīs, kā suns atieztiem zobiem, gatavs lekt pie rīkles. Taču reizēm tas šaujas kā lode, kā ērglis uz laupījumu. Dažreiz šķiet, ka gribas panākt laiku. Ne tikai panākt, bet apsteigt to. Apmānīt. Tā ir visai bīstama spēlīte. Laiks var nepiedot.
Reizēm mēs mēdzam laiku pielaikot. Kā kakla saiti. Kā jostu. Uz brīdi jau var. Bet tad, sekojot nepārvaramai inercei, mezgls atrisīs un laiks plūdīs tālāk. Ķermenī ieguls smaguma atmiņa.
Laiku var griezt, saveidot mākslīgi – dzīves stāsta nogriežņos, radošajās biogrāfijās (tā un tā mākslinieka agrīnais, brieduma un vēlīnais periods). Izdomātos. Kāds cits saliek laika celtni tavai dzīvei. It kā tās daļas būtu krāsaini koka klucīši. It kā tā būtu rotaļa. Bet laiku var salikt arī no izlasītām grāmatām, apbrīnotām gleznām, skaņdarbiem.
Laiku var veidot skaņās. Pauzes starp tām ir klusītiņām vērtas durvis, kurās vējo izskaņas atbalss. Kad mūzika skan, laiks var izplesties un sarauties. Kā tā un tā komponista piektās vai devītās simfonijas izskaņa. Temps lēninās. Līdzās tam arī klausītāja sirdsdarbība. Arvien rimtāk, arvien plašāk. Lūk, tur var notikt tas, kas dzīvē gadās reti – tu attopies, iepeldējis bezgalīgā ūdens klājienā bez laika krastiem. Citreiz, kāda cita komponista marimbas koncertā, piemēram, skaņas plūst aizgūtnēm – melodiskas frāzes klājas viena otrai pāri, neiecietīgi drūzmējas, ritmi strīdas savā starpā un beigās vienojas kopīgā laika rakstā. Skaņu augstumi, instrumentu tembri liek laikam pacelties augšup. Tie būvē telpu – skaņu katedrāli. Augstiem griestiem, apjaušamu, vai zemu kā alu, kurā jāielien uz vēdera, bet kurā pēc brīža var izslieties kājās un apbrīnot senas rakstu zīmes.
Skaņdarbs – apjaušams lielums, laika telpa, kas izņemts no lielā plūduma, var likt tavam laikam sarukt, pārakmeņoties, izplesties, plūst, plesties. Tam ir savs sākums un gals. Katra paša gara acīm būvējama skaņu celtne. Reizēm arī redzama, ja ņem talkā fiziku un vēro spektrogrammas gravējumu mainīgos viļņu profilos. Un galu galā skaņdarbs arī nav nekas cits kā dzīves atspulgs. Mikromodelis kaut kam lielākam, neapjaušamam. Kam tādam, ko grūti nosaukt un definēt. Mūžam mainīgs spogulis laika kustībā.
Laikam ir frekvence. Laiks ir skanējums. Skanējumam ir laiks.
Laiks ir mūzika.
*G. Šmiti sastapsiet "deciBels" koncertos “Jaunas skaņu pasaules: DIY perkusiju ansamblis” un Andreasa Troboloviča “Koksne” un “Sinfonietta Rīga" Rīgas cirkā, kur viņa iepazīstinās ar izpildītājmāksliniekiem un iecerēto programmu.
Foto: Jānis Porietis, www.janisphoto.com