Visi mūziķi zina, ka ar virsrakstā minēto izsaucienu tiek apveltīts ieskaņojums, kad spēlētāji ir nosprieduši – darbs ir labi padarīts un pie tā vairs nav jāatgriežas. Šādi nevilšus gribas izsaukties pēc koncerta, attiecinot virsrakstā minētos divus maģiskos vārdus uz visu programmu.
Ja palasām recenzijas, kuras tapušas pirms apmēram 80, 90 vai pat 100 gadiem, tad redzam, ka vairumā gadījumu vēstījumu autori, raksturojot mūziķu sniegumu, apmierinājušies ar vispārīgām frāzēm – „Šī māksliniekiem bija laimīga reize” vai „Klavierpavadījums tika spēlēts ar ierastu veiksmi”. Gandrīz vienmēr uzskaitītas visas atskaņotās kompozīcijas un koncerta dalībnieki, lai interesenti, kuri nav bijuši klāt koncertā, būtu lietas kursā par notikuma saturu un mūziķiem. Un dažkārt tas arī viss.
Saprotams, arī šoreiz varētu izlīdzēties ar līdzīgiem teikumiem un programmas izklāstu, bet gribētos detalizētāk pakavēties pie katra skaņdarba un pie katra interpreta, tāpēc – visu pēc kārtas. Mans uzskats – nebūt stingram kritiķim, kurš mēģinātu atrast to, kas nav līdz galam pārliecinājis, bet gan izcelt katra koncerta dalībnieka sniegtās vērtības.
(Maza piezīme – spēlēto skaņdarbu sacerēšanas gads gandrīz visos gadījumos sakrīt ar gadu, kad komponisti fiksēti šeit redzamajās bildēs.)
Riharda Štrausa (1864-1949) Sonātes vijolei un klavierēm op. 18 (1887) pirmā daļa Gunāra Larsena un Natālijas Zandmanes sniegumā – visapjomīgākais un, varbūt pat jāsaka, visatbildīgākais vakara priekšnesums, kas kvalitātes latiņu uzlika pavisam augstu. Liriskās un brīžiem itin kaislīgās atklāsmes, kas ir jūtamas sonātē (23 gadīgais komponists tajā laikā bija iemīlējies savā studentē Paulīnē de Ānā, vēlāk ar viņu apprecoties) un ko kvalitatīvi sniedza mākslinieki, domāju, klausītājos ierezonēja līdzīgas emocijas.
Giorgijs Makhošvili (1977) un viņa skaņdarbs Regreps (2014). 
Droši vien daudziem sveši vārdi – gan komponists, gan viņa skaņdarba nosaukums. Iepazīšanās – ļoti vērtīga, pateicoties skaņdarba teicamajam atskaņotājam Oskaram Bokanovam. Izrādās, ka skaņdarba nosaukumam Regreps nav nekāda sakara ar vokālā izpildījuma veidu reps (dziesmas improvizēta runāšana ātrā tempā), kā varētu domāt, bet autora dotais ir negaidīti asprātīgs – skaņdarbs rakstīts starptautiskajam Johannesa Špergera (V.A. Mocarta laikabiedrs) kontrabasistu konkursam kā obligātais darbs, un nosaukums ir šī komponista vārds anagrammas veidā, proti, SPERGER – REGREPS. Nav bieži nācies klausīties izdomā, saturā un paņēmienos tik daudzveidīgu opusu kontrabasam solo. Klausītāji uzgavilēja gan spožajai interpretācijai, gan droši vien netieši arī skaņdarbam!
Mūsu koncertafišās indiešu izcelsmes skaņrade Skaila Kanga (1946) maz pārstāvēta (varbūt arfas spēlētāji varētu nepiekrist, jo domājams, ka viņu mūsdienu repertuārs bez komponistes darbiem būtu mazāk interesants). Skaņdarbs Ceļā uz gaismu/Towards the Light (2010) Jekaterinas Suvorovas nopietnajā un ļoti pārliecinošajā priekšnesumā ar daudziem interesantiem arfas spēles paņēmieniem atklāja bagātu satura dažādību – no meditatīvām noskaņām sākumā līdz virmojošām pasāžām vidusdaļā un straujam, stilizētam valsim skaņdarba beigās. Gaidīsim nelielās svītas pārējās divas daļas mākslinieces lasījumā kādā citā koncertā!
Argentīniešu tango karalis Astors Pjacolla (1921-1992) šoreiz neierastā instrumentu salikumā – vijole un ģitāra (oriģinālā flauta un ģitāra, vienīgais opuss šādam instrumentu salikumam). Terēze Zīberte-Ijaba un Kaspars Zemītis četrdaļīgā cikla Tango vēsture (1985) noslēdzošajā daļā Laikmetīgs koncerts bija iejutušies pamatīgi. Skaņdarbā savdabīgas, Pjacollam līdz tam neraksturīgas detaļas – hromatiski gājieni, atonāli motīvi, džezisks stils vijoles partijā, ekscentriski ritmi, atskaņas no Bartoka un Stravinska mūzikas melodikā. No mūziķu puses – spēles un saspēles atraisītība, žestu un mīmikas valodas atbilstība mūzikas garam – tas viss piecās saviļņojošās minūtēs! Nu, ko – atliek citreiz gaidīt Tango vēstures sākuma daļas, kuru nosaukumi jau šo to pasaka priekšā: Bordelis 1900, Kafejnīca 1930, Naktsklubs 1960…
Karls Reineke (1824-1910) savu Romanci op. 43 no cikla Trīs fantāzijskaņdarbi (1857), kā liekas, rakstījis sava skolotāja Fēliksa Mendelsona-Bartoldi iespaidā, skaņdarba klavieru faktūra it kā patapināta no kādas Mendelsona Dziesmas bez vārdiem, bet altistu repertuāra sarakstā (vienīgais komponista opuss altam) Romancei droši vien ir paliekoša vieta. Interpreti Pēteris Trasuns un Natālija Zandmane bija saliedēti detaļās un kopumā – abiem skaistas solo replikas, sabalansētas skaņu attiecības, izturēti nesteidzīgs plūdums visā darbā. 
Droši vien grūti atrast nopietnu mūzikas klausītāju, kurš nebūtu dzirdējis Sergeja Prokofjeva (1901-1953) Valsi no baleta svītas Pelnrušķīte (1944). Guntas Jankovskas un Sanitas Glazenburgas spēles tandēmu var raksturot ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem es vēstītu par tēlu īpašībām valsī – vieglums, dabiskums, arī skaudrums un dramatisms. Un skaņdarba beigās netverami izgaistošs smalkums pašās pēdējās taktīs.
Žans Fransē (1912-1997) Noktirnes materiālu eksponējis savā baletā Nakts skaistules (1951), savukārt Rondino staccato mūzika skan operā Klibais velns (1953). Nevar iedomāties labāku franču mūzikas izjūtu, kādu abos skaņdarbos sniedza Diana Ozoliņa un Lelde Tīrele čella un klavieru pārlikuma variantā izsmalcinātā saspēlē. Komponists pats ir izteicies, ka viņa mūzika ir nopietna, bet bieži bez gravitācijas. Tieši tā saklausīju – franciski cēlu nopietnību pirmajā opusā un savukārt sajūtās ar šķelmīgu smaidu pasniegtu deju, it kā mazliet virs zemes, otrajā.
Nošu rokrakstā lasām – Jānis Kalniņš (1904-2000), Deja, veltījums Voldemāram Ruševicam 38. dzimšanas dienā 25. III 1945. gadā. Nav īsti zināms, kad un vai vispār Voldemārs Ruševics spēlējis viņam veltīto skaņdarbu, bet šoreiz savdabīgā skaņdarba 80 gadu jubilejā to atskaņoja pieredzējušie Sandis Šteinbergs un Ilze Dzērve – meistarīgi un oriģināli. Meistarība – detaļu dažādībā un izpildījuma dramaturģijā, oriģinalitāte – harmonisko krāsu sabiezinājumos un dinamikas paspilgtinājumos, kas nošu rakstā nav īpaši atzīmēti, bet interpreti tos sniedza pārpārēm tautiski vitālus un krāsainus.
Tāpat kā Jāņa Kalniņa opusā, latviskais kods 100 procentīgi ieprogrammēts gan Kaspara Zemīša (1973) opusā ģitāru kvartetam Latvijas bildes (2024) un atsevišķu tā daļu nosaukumos I Aglona, II Skaņaiskalns, III Sabile, gan asociatīvajos izjūtu pavedienos visā ciklā, sākot ar apcerīgajām lūgšanas noskaņām darba sākumā un beidzot ar, autora vārdiem runājot, čigānu kāzu uznācienu cikla beigās. Miks Akots, Kārlis Matīss Zitmanis un Kaspars Niklasons Kaspara Zemīša nemanāmajā vadībā – visi profesionāli atbildīgi un spēlē saliedēti, kas noteikti ir autora, galvenā ģitārista nopelns.
Azarts, prieks, fantāzija, spēles vieglums – varētu uzskaitīt vēl tikpat daudz citu epitetu, lai atzīmētu muzicēšanas kvalitātes, kuras sadzirdēju koncerta programmas pēdējā skaņdarbā – Imanta Zemzara (1951) sacerējumā Kibertango (2013), kas ir Alfrēda Vintera dziesmas Viltīgās acis aranžējums klavierkvartetam. Diezin vai autors domājis par kādu virtuālu jēdzienu, kas ietekmējis nosaukumu, vārdam tango pievienojot grieķisko kiber, bet jāapbrīno komponista izdoma un muzikālā asprātība, kas ik uz soļa izvilināja smaidu ne vienam vien klausītājam. Dungoju domās oriģinālos dziesmas vārdus, kurus droši vien daudzi zina – „Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds…”, un fantāzijā tos pārfrāzēju – „Es zinu, šīs skaņas nāk tomēr no sirds!” To droši saku atraktīvajiem kvarteta dalībniekiem Sanitai Glazenburgai, Sanitai Zariņai, Pēterim Trasunam (2013. gada pirmatskaņojuma dalībniekam) un Ērikam Kiršfeldam.
Vēl gribētos uzteikt konceptuāli ļoti veiksmīgo programmas koncertnumuru secību, kas ir katedras vadītājas Terēzes Zībertes-Ijabas nopelns.
Lūdzu, nešaubieties, IEKŠĀ IR!
Draudzīgās Klavieru katedras docētājs prof. Ventis Zilberts
|
|
