Erasmus+ programmas ietvaros Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) asoc. profesors pianists Juris Žvikovs aizvadītā gada nogalē Kalifornijas Mākslas institūtā sniedza meistarklases un koncertu. Beidzot mums izdevās “noķert” profesoru uz īsu sarunu par pieredzēto.
Ar Kalifornijas Mākslas institūtu (dēvēts par CalArts jeb California Institute of the Arts) Jūs saista "sena mīlestība" – tās iespaidā savulaik tapa arī Jūsu koncerts "Made in California". Pastāstiet, kad un kā pirmo reizi nonācāt šajā institūtā.
Pirmā saskare ar šo institūtu bija, iepazīstoties ar tā pedagogiem. Ar Polu Berkoldsu (Paul Berkolds), Žaklīnu Bobaku (Jacqueline Bobak), Marku Bobaku (Mark Bobak) sastapos vasaras mūzikas nometnē Ogrē pirms divdesmit gadiem. Žargonā runājot, mūsu vidū notika “klikšķis”, sapratāmies no pirmās tikšanās minūtes. Sajutām, ka ir līdzīga domāšana, lietu uztvere, humora izjūta. Trīs gadus vēlāk notika mana pirmā viesošanās CalArts, sniedzot meistarklasi un spēlējot koncertu. Vēl četrus gadus vēlāk, iegūstot Fulbraita stipendiju, veselu studiju gadu biju šī institūta mācībspēks. Institūts ir unikāls. Zem “viena jumta” (arī burtiskā nozīmē) ir sešas mākslas augstskolas. Un tieši mākslas augstskolas, atšķirībā no ierastās sistēmas Amerikā, kad mūzikas augstskola ir departaments lielajā universitātē – kopā ar matemātiķiem, ģeogrāfiem, fiziķiem... Vide ir tik radoša, ka vēlme tajā viesoties atkal man nezuda ilgi. Tā rezultējās vēl vienā Fulbraita stipendijā un vēl vienā studiju gadā CalArts, šoreiz arī kā pētniekam, iedziļinoties Henrija Kauela (Henry Cowell) darbos un tajā, kādu iespaidu tie atstāja uz vēlākiem Amerikas komponistiem. Pamatoti varam teikt, ka Džona Keidža (John Cage) preparēto klavieru skaņdarbu skanējums un spēle tieši uz klavieru stīgām, atrodot konkrētus virstoņus, Džordža Krama (George Crumb) klavierdarbos radusies, pateicoties Kauelam. Tā palēnām izveidojās koncertprogramma “Made in California”.
Kādi ir amerikāņu jaunie pianisti – vai viņu izpratnē par mūziku vai attieksmē pamanāt kādas atšķirības salīdzinājumā ar Eiropas studentiem?
Es vēlētos, kaut katram būtu iespēja izdzīvot CalArts atmosfēru. Tajā nemitīgi notiek sadarbība mūziķiem ar dejotājiem, māksliniekiem ar mūziķiem, mūziķiem ar aktieriem... Atmosfēra ir ārkārtīgi radoša. Piemēram, lai no mūzikas departamenta nokļūtu institūta kafejnīcā, jāiet cauri horeogrāfijas un mākslas departamentam, kas parasti aizņem trīs, četras minūtes. Bija reize, kad uz kafejnīcu gāju 40 minūtes, jo pa ceļam katrā gaiteņa stūrī (burtiski) notika kāda performance, neliels priekšnesums vai koncertiņš. Un šāda gaisotne ir katru dienu.
Bet tas, ko tieši es institūtam varēju dot, ir profesionālais pamatīgums. Tas mums patiešām ir labs. Institūts paplašināja manu māksliniecisko un ideju loku, es, savukārt, studentiem varēju palīdzēt, kā šīs idejas praktiski realizēt. Sadarbība bija ļoti auglīga.
Šoreiz Kalifornijā uzstājāties koncertā “(other)Americans” – ko tajā izpildījāt un kas vēl tajā koncertēja?
Koncerts, kurā spēlēju, bija dalītais koncerts, jo pamīšus ar institūta klavierspēles pasniedzēju Džeku Detlingu (Jack Dettling) atskaņoju jau pieminētā Kauela, Keidža, Krama un arī Adamsa darbus. Džeks spēlēja mazāk pazīstamu amerikāņu komponistu – Ruth Crawford Seeger, Julius Eastman, Dane Rudyar – darbus. Atskaņotā mūzika, kopumā, tomēr tiek reti spēlēta. No tā arī programmas nosaukums – “(other)Americans”.
