Pateicoties JVLMA un Erasmus + atbalstam, septembra vidū nokļuvām Drēzdenē, kur norisinājās 19. starptautiskās Dalkroza Ritmikas meistardarbnīcas 2026. Ritmikas simpozija moto bija Vicinities of Music and Movement, kas tulkojumā nozīmē Mūzikas un kustības vienotība.
Ritmikas meistardarbnīcas Drēzdenē un Helleravā tradicionāli notiek ik pa 4 gadiem. Tās organizē Helleravas Ritmikas biedrība, kuru vada profesore Kristīne Štraumere, piedaloties Kārļa Marijas Vēbera Drēzdenes Mūzikas augstskolai. Šoreiz bija īpaša reize, jo pagājuši 100 gadi kopš pirmā Pasaules Ritmikas kongresa Ženēvā, 50 gadi kopš pasaules Ritmikas pedagogu un pētnieku apvienības FIER dibināšanas, un pirms 25 gadiem Kristīne Štraumere nodibinājusi Helleravas ritmikas biedrību atjaunotajā celtnē.
Liels prieks, ka uz šo vērienīgo simpoziju bija iespēja doties arī JVLMA VIMS programmas studentiem Regnāram Neripam, Elīzai Elīzabetei Gedertai un deju skolotāju programmas maģistrantei Tatjanai Žakai. Bijām sagatavojuši sveicienu no Latvijas. Regnāra Neripa veidotā video montāža ar dabas ainavām un iekļautajām fragmentiem no Dziesmu un deju svētkiem visus dziļi uzrunāja.
Simpozijā piedalījās arī JVLMA absolvente Marta Zobena, kas papildinājusies Drēzdenes augstskolā un ieguvusi maģistra grādu Trosingenā, un JVLMA absolvente un jaunā kolēģe EDMS Mārīte Junita Apsīte-Vuškāne. Gan es, gan Mārīte Junita bijām iekļautas daudzo prezentāciju un darbsemināru vadītāju pulkā. Mārīte Junita vadīja atraktīvu nodarbību, iekļaujot latviešu tautas dziesmas un mūziku, rotaļīgi strādājot ar mainīgiem metriem, klausoties mūziku un atšķetinot kora balsis savdabīgā grafiskā attēlojumā, kas vēlāk pārvērtās par maziem akvareļiem. Es rādīju dažādus vingrinājumus un kanonu dziesmiņas, lietojot nošu pozas, kas aprakstītas manā grāmatiņā “Kustīgās dziesmas”. Šoreiz akcents bija uz Do mažoru un skaņu absolūtā augstuma kodēšanu ilglaicīgajā atmiņā, kas rezultējās ar kustību improvizāciju.
Uz šo simpoziju bija ieradušies ap diviem simtiem interesentu – gan studenti, gan skolotāji no 11 valstīm. Trīs dienās kopumā bija ap 50 pasākumiem, iekļaujot lekcijas, prezentācijas, darbseminārus, meistarklases, koncertus un publiskas diskusijas. Tās vadīja 43 lektori no 9 valstīm. Vienlaikus noritēja 4 vai 5 nodarbības, kurās to vadītāji iepazīstināja ar savu darba stilu, metodēm, novitātēm, jauniem vingrinājumiem, veidojot arī improvizācijas, kas pārtapa nelielās horeogrāfijās. Diemžēl bija jāizvēlas, uz kuru no vienlaicīgi vairākām nodarbībām doties, jo interese bija par visu.
Bija ļoti jauki tikties ar saviem kolēģiem no Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Šveices, Austrijas, Anglijas, ar kuriem jau izveidojusies sadarbība un kuri viesojušies arī Latvijā. Mūsu studentiem bija priecīga atkal satikšanās ar profesori Marženu Kaminsku, Taīdu Višņevsku no Gdaņskas un Kristīni Štraumeri no Drēzdenes, kas bija visa simpozija dvēsele un vairākkārt pasniegusi meistarklases arī pie mums Rīgā.
Staigājot pa Drēzdenes Mūzikas augstskolas vecās ēkas gaiteņiem, īpaši bija apzināties, ka Drēzdenes konservatorijā studējuši Jānis Poruks un Emīlis Melngailis. Savukārt, Anna Ašmane-Sietiņsone bija jaunās Helleravas skolas audzēkne, kas ritmiku ieviesa tikko dibinātajā Latvijas konservatorijā.
Pēdējā simpozija diena bija veltīta tieši dzīvajai vēsturei Helleravā, kas sākotnēji atradās ārpus Drēzdenes teritorijas un bija arhitekta H.Hesenova izlolots sapnis par dārzu un parku pilsētiņu ar varenu gaismas celtni tās vidū Drēzdenes pievārtē. Bildungsanstalt (no vācu val. - mācību iestāde) Hellerau Dalkroza mūzikas un kustību metodes iedzīvināšanai tika uzcelta 1911. gadā, kas kļuva par milzīgu apvērsumu mūzikas pedagoģijā un arī iedīgli Eiropas modernās dejas izveidei. Tāpat tā kļuva arī par mūzikas un kustību terapijas pamatu. Skolu absolvēja vairāki tūkstoši studenti un kopā ar Ženēvas Dalkroza institūta (dibināts 1915. gadā) absolventiem Dalkroza mūzikas un kustības metodi izplatīja visā pasaulē. Dalkroza idejas kļuva par pamatu gan K. Orfa, gan M. Montesori sistēmai, gan Rūdolfa Labāna nostiprinātajai modernajai dejai, gan dažādu jaunu pieeju izveidei lietojot to kā drāmas metodi, gan arī kā treniņvingrinājumu sistēmu ķermeņa atbrīvošanai un arī psihosomatisku saasinājumu regulēšanai, neaizmirstot stājas un gaitas veidošanu. Vēlāk šī metode tiek nosaukta arī kā “ķermeņa atbrīvošana”.
Austrumvācijas okupācijas laikā līdz pat Berlīnes mūra nojaukšanai Helleravas majestātiskā ēka bija pārvērsta par kazarmām militārām vajadzībām un tika maksimāli nolaista bez jebkādas pietātes pret tās kultūrvēsturisko ieguldījumu. 1992. gadā pēc FIER iniciatīvas sākās ēkas atjaunošana.Šobrīd varenā celtne ir Eiropas mākslu centrs Festspielhaus Dresden, kurā notiek multimediāli pasākumi un koncerti dažādās mākslas nozarēs.
Kā simbolisks ritmikas simpozija noslēgums lielās celtnes priekšā noritēja neliels koncerts, kad visi dalībnieki dziedot, dejojot un spēlējot apvienojās A.Perta skaņdarbā “Da pacem Domini. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis arī šā brīža ģeopolitiskajai situācijai.
Pēc tam emocionāli aizraujoši bija viesoties Dalkroza mājā un izjust tās gan vēsturisko, gan joprojām dzīvīgo garu, iekļautu skaistos ziedos un apstādījumos, pastaigāties pa pagalmu un justies kā īsteniem Dalkroza viesiem, gluži kā savulaik F. Kafkam, G. Forē, F. Martēnam u.c. Tikpat dziļi tika izjusta saikne ar flammritmikas dejas stila izveidotāju Mariju Vigmani, kas ilgus gadus dzīvojusi Helleravā, tad nodibinājusi savu skolu Drēzdenes pilsētā. Un šajā skolā pie viņas skolojusies arī Erna Jērcuma – ritmikas metodoloģijas pamatlicēja pirmsskolas un skolas vecuma bērniem Latvijā.
Visus simpozija dalībniekus pārsteidza Vigmanes deju stila turpinātājas Katjas Erfurtes priekšnesumi – gan deja pulksteņa tikšķu/metronoma pavadījumā Helleravas Šmita mēbeļu fabrikas pagalmā, kas arhitektoniski pilnībā iekļaujas kopējā Helleravas māju dizainā un atmosfērā, deja klusumā pie Vigmanes mājas, deja akustiskās vijoles pavadījumā Helleravas tirgus laukumā un, visbeidzot, Maskas deja Vigmanes villā, kur sastapām arī Dalkroza mazmeitu.
Mēs varam lepoties ar savu cauri gadu simteņiem saglabāto kultūru! Par to lielo bagātību, par kuru nebeidz brīnīties katrs ārzemnieks, parādot kaut pāris sekundes no mūsu Dziesmu un deju svētkiem. Mūsu mūzikas un dejas izglītība ir unikāla un to nedrīkstētu pazaudēt! Tajā pat laikā jāsaprot, ka mūsu kultūras saknes ir ne tikai audžu audzēs pārmantotajās tautas dziesmās, deju melodijās un šī unikālā mantojuma tālākā attīstīšanā, bet tās veidojušās arī Rietumeiropas un Austrumeiropas pedagoģisko pieeju un kultūras ietekmē, kas mūs kā tautu un valsti padarījušas par brīvi, plaši un dziļi domājošiem kultūras cilvēkiem. Vismaz gribētu to tā cerēt.
Dr.paed. Mg.art. Ginta Pētersone, JVLMA Dejas pedagoģijas katedras docente
