Beidzot – aktīvi vēstīja sociālo tīklu reklāmas. Beidzot – klusā priekā sačukstējās koncerta apmeklētāji. Beidzot – sajūsminājās mākslinieki par ilgi gaidīto kopā muzicēšanas iespēju.
Nu tad visbeidzot 24. septembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija ar dzirkstošu enerģiju ieskandināja šīs sezonas pirmo klasiskās mūzikas klātienes koncertu. Šoreiz uz Lielās zāles skatuves uzstājās JVLMA simfoniskā orķestra pūtēju oktets un septets, atskaņojot Vīnes klasiķu Volfganga Amadeja Mocarta (1756-1791) Serenādi Es dur K375 un Ludviga van Bēthovena (1770-1828) Septetu Es dur op. 20.
Abu kameransambļu māksliniecisko sniegumu var salīdzināt ar Iņ – Jaņ bezgalīgi plūstošo enerģiju: ļoti dažādi, bet spilgti un ilustratīvi priekšnesumi vienojās klasiķu idejās, veidojot harmonisku idilli. Dzīvīgo skaņdarbu dažādību raksturo ne vien mūzikas tēlu krāsainība, bet arī mākslinieku radošais gars. Tā, piemēram, V. A. Mocarta vienmērīgi gaišo Serenādi daudzveidoja koka un metāla pūšamo instrumentu tembru nianses. Elegantās saspēles un enerģiskie kontrasti panāca ļoti ilustratīvu skanējumu, taču neizjauca ansambļa līdzsvaru. Īpaši veiksmīgi tas izdevās skaņdarba Adagio daļā, kuru vērtēju kā vissabalansētāko un melodiskāko okteta priekšnesumu. Diemžēl šo stabilitāti māksliniekiem neizdevās izturēt līdz finālam – Allegro daļā līdzsvars tomēr atkāpās un priekšplānā vairāk izvirzījās sacensību gars.
Arī L. van Bēthovena Septeta interpretāciju bagātināja ansambļa tembru dažādība: dominējošam stīgu instrumentu skanējumam maigi pakārtojās pūšamo instrumentu skaņas. Tā, piemēram, kompozīcijas pirmā daļa Adagio – Allegro bija tik pārdomāta un loģiski attīstīta, ka manas dzirdes kārpiņas nespēja atrauties no šī dinamiskā un Bēthoveniskā priekšnesuma. Taču jau nākamajās daļās (Tempo di menuetto un Tema con variazioni: Andante) muzikālā daudzveidība un komponista revolucionārais gars nedaudz noplaka. Iespējams, tas bija saistīts ar žanru maiņu, bet, iespējams, - ar mākslinieku nedrošību. Tāpat jāpiebilst, ka radīto mūzikas atmosfēru ik pa brīdim iztraucēja atsevišķu ansambļa dalībnieku pārlieku spilgtā emocionalitāte, kas praktiski robežojās ar teātra izrādes elementiem.
Koki pret metāliem, stīgas pret pūtējiem, vientēls pret kontrastu, Mocarts pret Bēthovenu: Iņ un Jaņ. Lai arī atskaņoto Vīnes klasiķu mūzikas saturs un raksturs bija gana atšķirīgs, abu ansambļu dalībniekiem tomēr izdevās vienot šo dažādību gaišajā un dzīvīgajā Mibemol mažora atmosfērā, koncerta izskaņā gūstot skaļus aplausus un ovācijas.
