Koncertu atklāja Leonarda Bernsteina Slavas! mirkļa tvēriens grandiozā spožumā un visaptverošā orķestra varenībā. Šo pompozo, bet arī grācijas pilno uzvaras gājienu īpaši izteiksmīgi raksturo tiešas un metāliskas fanfaras, kā arī blīvais orķestra tutti skanējums, kas nepārprotami radīja lepnuma un pārliecības viļņu bangas mūsu mierīgajā ikdienas dzīves okeānā. Taču jāpiebilst – ja skaņdarbs būtu kaut nedaudz izvērstāks, emocionālais pacilātības balanss tiktu apdraudēts pārlieku ilgstoša dinamiskā sakāpinājuma dēļ. Neskatoties uz vienveidīgi attīstītu mūzikas tēlu, viennozīmīgi varu apgalvot, ka skaņdarba kaismīgais izpildījums un diriģenta pulsējošā enerģija neradīja šaubu par slavas brīžu nozīmi, jēgu un vajadzību ikkatra cilvēka dzīvē, raksturojot to vienkārši, bet kodolīgi: dzīve ir īsa, bet slava - mūžīga.
Spilgtu emocionālo kontrastu radīja Žana Sibēliusa Cassazione op. 6 liriski maigās un gaisīgās mūzikas noskaņas. Izteiksmīgi smalkās klarnetes un trompetes melodiju līnijas pakāpeniski savijās bezgalīgi trīsošajā dvēseles trauslumā. Skaņdarba gaišo kulmināciju brīžos uzplauka jaunības cerību un sapņu tēli, savukārt drūmākajās orķestra skaņās varēja sajust draudīgas nostaļģijas un skumju ēnas. Taču viļņveidīgo sajūtu un pārdzīvojumu plūdumu ik pa laikam pārtrauca mūzikas iekšējā emocionālā kontrasta trūkums. Iespējams, šos īslaicīgos pārrāvuma brīžus radīja tieši tembrālo krāsu vienveidība kā dēļ radās neizprotamas kopējā mūzikas tēla attīstības apstājas. Šādos mirkļos, domāju, ne tikai mana auss izmisīgi alka pēc dziedošajām stīgu instrumentu skaņām…
Lai arī Austrālijā dzimušā amerikāņu komponista Persija Greindžera (Percy Grainger) svīta Linkolnšīras ziedi un somu komponista Juka Linkola (Jukka Linkola) Kāzu mūzika ir sižetiski un arī emocionāli atšķirīgi skaņdarbi, tomēr tos vieno smalks un izstrādāts ilustratīvisms un praktiski sataustāma realitātes sajūta. Šajā muzikālajā virpulī vislabāk varēja novērot diriģenta un orķestra sadarbības vienotību. Šķiet, atskaņotājmākslinieki jau iepriekš spēja paredzēt prasīgā P. Komulainena burvju kociņa kustības un emocionālās dramaturģijas viļņus. Pozitīvās attieksmes un meistarīgās mūziķu kolektīva sadarbības rezultātā skaņas ieguva ne vien krāsu, bet arī smaržu un pat garšu. Eleganta mūzikas stāstījuma attīstība uzbūra tik dzīvīgus tēlus, ka vienubrīd, šķita, esi nokļuvis mūžīgi ņirbošajā Lisabonā (I daļa no Linkolnšīras ziedu svītas), citubrīd jau atrodies krāšņajā mīlestības svētku Ceremonijā (III daļa no Kāzu mūzikas) un tūlīt pa durvīm ienāks līgava žilbinoši baltajā kleitā… Kolorīto priekšnesumu un daudzveidīgo ainu uzburto pozitīvo iespaidu nespēja ietekmēt ne Rufordas parka malumednieka (III daļa no Linkolnšīras ziedu svītas) pārlieku tiešais portretējums, ne Ņiprā jaunā jūrnieka (IV daļa no Linkolnšīras ziedu svītas) nedaudz nogurušais tēls, ne arī Pazudušās dāmas atgriešanās (VI daļa no Linkolnšīras ziedu svītas) pārsteiguma un noslēpuma izteiksmes trūkums.
Koncerta izskaņa bija kā negaidīts, bet krāsains atpakaļceļojums laikā – ciemos pie bērnības, pie burvīgā un bezrūpīgā laika mīļajiem filmu varoņiem. Amerikāņu komponista Ričarda Rodžersa (Richard Rodgers) Fantāzija no filmas Mūzikas skaņas gan papildināja koncerta daudzveidīgo emocionālo sniegumu, gan arī no jauna atmodināja kādu sagurušāku klausītāju. Un tiešām! Vai tad ir iespējams mierīgi sēdēt, kad atskan visiem tik labi pazīstamo dziesmu Do-Re-Mi un Ēdelveiss melodijas? Slavenās mūzikas skaņas uzrunāja daudzus koncerta apmeklētājus, vieglas dungošanas atbalsis un neievērīga pašūpošanās krēslu rindās liecināja par absolūtu šī skaņdarba uzplaukumu klausītāju sirdīs. Domāju, arī filmas galveno varoņu tēli paspilgtināja dzirkstošo un pavasarīgi silto koncerta atmosfēru. Šķiet, es nespēju beigt dziedāt, lai kur arī atrastos. Un kas ir vēl sliktāk - man šķiet, ka nevaru beigt runāt – visu, ko domāju un jūtu (Marija fon Trapa – filmas Mūzikas skaņas galvenā varone).
Inga Stankeviča, muzikoloģijas 2. kursa studente