Prof. Ventis Zilberts vērtē JVLMA Stīgu instrumentu katedras mācībspēku koncertu.
Stīgu instrumentu katedras mācībspēku koncerta programmu 1. februārī cikla Rīgas Latviešu biedrības Kamermūzikas vakari RLB Zelta zālē vadītājs profesors Normunds Vīksne īsu ievadvārdu nobeigumā raksturoja precīzi un kodolīgi – “Gadsimta mozaīka”. Patiešām – no glezniecības metodes veida apzīmējuma patapinātais vārds “mozaīka” vislabāk raksturoja koncerta programmu, proti, atsevišķu darbu salikumā kā vienotā veselumā dabiski un pārskatāmi virknējās dažādu mūzikas stilu izcili paraugi. Arī nejaušais, mozaīkveidīgais salikums žanriskā ziņā rādīja skaņās un komponēšanas metodēs itin plašu kopainu pāri daudzām desmitgadēm – sākot ar Morisa Ravēla, Jozefa Suka un Reinholda Gliēra radītiem opusiem pašā 19. gadsimta nogalē, beidzot ar Imanta Zemzara un Kaspara Zemīša zīmīgām “ceļazīmēm” viņu mūzikas stilistikā jau 21. gadsimtā.
Ar Bohuslava Martinū (1890-1959) spilgti atraktīvajām “Variācijām par Rosīni tēmu” (1942) čellisti bieži vien noslēdz solokoncerta programmu – tik iedarbīga ir šī kompozīcija! Cita starpā skaņdarbu bieži min kā “cietu riekstu” izpildītājiem. Prieks, ka abu mākslinieču, Gunas Šnē un Agneses Egliņas, sniegums, atklājot vakaru, bija adekvāts – spilgti atraktīvs, un “cietais rieksts” tika pārkosts it kā viegli un eleganti.
Krievu komponista Nikolaja Kapustina (1937-2020) vienīgā darba vijolei un klavierēm Sonātes op. 70 (1992) otro daļu Andantino, savdabīgu džeza balādi, Sanita Zariņa un Sanita Glazenburga, manuprāt, spēlēja ar īsti džezisku izjūtu – varēja sajust gan vieglumu, elastību un brīvību, gan klasiskas formas grodumu, citiem vārdiem sakot, mērķtiecību un skaidrību.
“Iekšējais attālums” (2006, skaņdarbs sacerēts piektajam Karlosa Prieto čellistu konkursam) – meksikāņu komponista Arturo Markesa (1950) darba nosaukums it kā vedina uz filozofiskām pārdomām (diezin vai nosaukuma kā tehniska termina skaidrojums šeit būtu vietā), autors tajā droši vien ielicis kāda personīgās dzīves brīža izjūtas. Priekšnesuma lielā vērtība – Dianas Ozoliņas un Agneses Egliņas spēle un saspēle kā patiesas emocionalitātes un saturīguma garants.
Igora Stravinska (1882-1971) “Itāļu svītas” (1934) sakarā blakus komponista vārdam varētu likt baroka laika dižgaru Džovanni Batistas Pergolēzi, Domeniko Gallo un Karlo Moncas vārdus, jo viņu skaņdarbu tēmas Stravinskis izmantojis kā tematiskus pieturas punktus visās skaņdarba daļās – būtu vērtīgi klausītājam tos atpazīt!?! Liekas, ka Gunārs Larsens un Natālija Zandmane to zina gan, jo baroka laika harmoniju un Igora Stravinska disonanšu, asprātīguma un izdomas savijumā mākslinieki bija iejutušies ar lielas pārliecības un pamatīga profesionālisma spēku!
Arfa, liekas, nav bijusi pārāk bieža “viešņa” koncertos, bet gaidīta vienmēr! Jekaterina Suvorova, mūziķe, kas līdz pamatiem spējusi iedziļināties daiļā instrumenta spēles noslēpumos, krievu arfas spēles skolas pamatlicējas pirms vairāk nekā simts gadiem, Ksenijas Erdeli (1878-1971) nepretenziozajā Etīdē Nr. 20 (1963) spēja ielikt patiešām māksliniecisku elpu un liriski viengabalainu izjūtu.
Morisa Ravēla (1875-1937) Pirmā sonāte (1897 ar nosaukumu “Sonate posthume” izdota tikai 1975) – maz zināma, samērā maz spēlēta, bet ar savu šarmu un skaņu krāsām, ar ideālu līdzsvaru (Ravēlam jau agrā jaunībā) starp vijoles un klavieru partiju. Šo mūziku pirmoreiz dzirdēja Parīzes konservatorijas studenta Morisa Ravēla skolotājs Gabriels Forē kādā eksāmenā, atskaņotāji – vēlākie mūzikas pasaules milži Džordže Enesku un topošais komponists. Mūsu nenogurdināmā, joprojām teicamā spēles formā esošā Jura Švolkovska tembrālām krāsām bagātā, smalkā vijolspēle un uzticamās koncertmeistares Natālijas Zandmanes gadu desmitiem kaldinātā lieliskā partnerība – baudījums klātesošajiem un piemērs jaunajiem censoņiem.
Savulaik divdesmitgadīgās Lūcija Garūtas (1902-1977) komponētā “Elēģija” (1922, oriģinālā čellam un klavierēm, pirmais viņas darbs stīgu instrumentam ar klavierēm) ir formas un satura viengabalainības ziņā tik nobeigta kompozīcija, ka izpildītājiem atliek tikai ļauties mūzikas dabiskajam plūdumam – šo, nebūt ne vieglo “ļaušanos” abi interpreti, samtaini siltā alta pavēlnieks Pēteris Trasuns un Natālija Zandmane, nodemonstrēja ar lielu pārliecību.
Lielisks salikums – “Gadsimta leģendu popūrija” (2022) autors un atskaņotājs vienā personā Kaspars Zemītis (1973). Kā minēja pats mākslinieks, iedvesmas avots darba sacerēšanai – leģendārās personības Bobs Dilans, Maikls Džeksons, Eltons Džons. Kādreiz Raimonds Pauls uz jautājumu par to, vai viņš savos skaņdarbos atskaņojumā kādreiz nekļūdās, atbildēja: “Tie ir mani skaņdarbi, spēlēju, kā vēlos!”. Kaspars Zemītis varētu atbildēt līdzīgi, bet, liekas, ka nav nepieciešamības – kā allaž, viņa kompozīcija un priekšnesums gandarīja ar dramaturģiski izsvērtām un teicami nostrādātām detaļām, bet kopums ienesa jauku stilistisku pārmaiņu.
Reinholda Gliēra (1875-1956) jaunības opuss “Romance” op. 3 (1902) Terēzes Zībertes-Ijabas un Sanitas Glazenburgas lasījumā uzvirmoja ar īstu jaunības azartu un spriegu iekšēju temperamentu – rahmaņinoviska vēriena emocijas kulminācijā te bija īsti vietā – zināms, ka Gliērs studiju gados labprāt Sergejam Rahmaņinovam rādija savas kompozīcijas un uzklausīja studiju biedra padomus un pat kritiskas piezīmes, kas labā nozīmē atstāja it kā nemanāmu, bet vērtīgu “zīmogu”, liekas, arī uz šo populāro skaņdarbu.
Vēl viens ne pārāk biežs “viesis” koncertzālēs (blakus arfai) – kontrabass “solista” statusā. Paldies Oskaram Bokanovam par tikšanos mūzikā! Čehu kontrabasista un komponista Vāclava Fukas (1933-2014) “Trīs miniatūras kontrabasam solo” (1974) bija pateicīgs, gana saistošs materiāls, lai izbaudītu instrumenta tembrālo krāsu dažādību. Skaņas dzidrums liriskajos posmos, faktūras skaidrība otrās miniatūras dubultnošu materiālā, tehniska brīvība cikla noslēdzošajā miniatūrā – ieguvums klausītājiem.
Antonīna Dvoržāka skolnieka, vēlāk arī znota, Jozefa Suka (1874-1935) vārdu vijolnieki visbiežāk min kopā ar viņa vienu no četriem opusiem vijolei – “Četriem skaņdarbiem vijolei un klavierēm” op. 17 (1900). Cikla pirmā daļa “Quasi ballata” ar mazliet impresionistisku un reizē romantisku iedabu Sandra Šteinberga prasmīgajā atskaņojumā komentārus neprasīja – iedarbīgi un spilgti. To pašu varēja teikt par spēles koncertmeistares Ilzes Dzērves delikāto partnerību un smalko spēli. (Drukas velniņam labpaticies programmiņā “ielikt” komponista mazdēla, arī Jozefa Suka, gadskaitļus, bet varbūt ar nolūku, interesentiem atgādinot, ka Jozefs Suks trešajā paaudzē kādreiz ir bijis šīvakara koncerta dalībnieka Gunāra Larsena skolotājs…)
Koncerts izskanēja ar Imanta Zemzara saturā ironisko miniatūru “Volfgangs Amadejs Mocarts un Hanss Kristians Andersens suvenīrindustrijas apstākļos” (2005) un mazliet tādu kā nostalģisku noskaņu, kā man likās (žēl, ka koncerts beidzies!).
Kādreiz, lasot 20. gadsimta 30. gadu recenzijas, ar smaidu ir nācies konstatēt, ka daudzos koncertu aprakstos atkārtojas bieži ekspluatēta frāze: “Māksliniekiem šī bija laimīga reize!” Šo teicienu gribētu pārfrāzēt un, runājot par nule izskanējušo koncertu, visā nopietnībā teikt: “Šī bija laimīga reize galvenokārt klausītājiem – bagāta koncerta programma augstvērtīgā atskaņojumā!”
Visbeidzot klusa vēlēšanās, kuru mūsdienās nebūtu grūti piepildīt – atrast tehniskas iespējas, lai “nākotnei” nepaliktu tikai programmas lapiņa un koncerta afiša, bet būtu fiksēts un saglabāts tagadējo mākslinieku veikums skaņās. Manuprāt, tas būtu vērtīgi un tālredzīgi!
Prof. Ventis Zilberts