19. augustā zvaigžņu ceļā devusies leģendārā latviešu operdziedone LAIMA ANDERSONE-SILĀRE (11.12.1929.– 19.08.2026.), kuru par savu skolotāju sauc daudzi operdziedātāji – no 1960. līdz 1990. gadam viņa bija docētāja Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Viņas izcilais, niansētais un izkoptais mecosoprāns Latvijas Nacionālā opera un balets skanēja no 1960. līdz 1985. gadam. Mākslinieces spilgtākās lomas bija Kerubīno “Figaro kāzās”, Amnerisa “Aīdā”, Zībelis “Faustā”, titulloma "Orfejā", Azučena “Trubadūrā”, Končakovna “Kņazā Igorā”, Grāfiene “Pīķa dāmā”, Marfa “Hovanščinā”, Dalila “Samsonā un Dalilā”. Karmena viņas neaizmirstamajā interpretācijā skanējusi ne tikai Rīgā, bet arī Tallinā, Viļņā, Sanktpēterburgā un Maskavā.
Īpaša vieta Laimas Andersones-Silāres radošajā mūžā bija Marģera Zariņa mūzikai – viņa 1963. gadā pirmatskaņoja komponista "Partitu baroka stilā", kas kļuva par vienu no dziedātājas muzikālajām vizītkartēm. Kamermūzikas programmās Laima Andersone-Silāre pievērsās Ferenca Lista, Roberta Šūmaņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Ozoliņa, Arvīda Žilinska u. c. autoru dziesmām. Mākslinieces skatuves partneri bija Jānis Zābers, Kārlis Zariņš, Miķelis Fišers, Pēteris Grāvelis, Gurijs Antipovs.
Daudziem klausītājiem Laima Andersone-Silāre atmiņā palikusi arī kā estrādes dziedātāja. 1960. un 1970. gados viņai ciešākā sadarbība izveidojās ar komponisti Elgu Igenbergu. 1960. gadā dziedātāja kļuva par Roberta Šūmaņa vokālistu konkursa diplomandi Berlīnē. 1976. gadā viņai piešķirts Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums. 2002. gadā par mūža ieguldījumu māksliniece saņēmusi Gada balvu operai, bet 2013. gadā – Lielā mūzikas balva.
"Reiz biju domājusi, ka studēšu lauksaimniecības akadēmijā un būšu vai nu agronome, vai arī vetārste, jo visi mani senči un radiņi ir zemnieki. Arī es pati, dzīvojot Rīgā, visas vasaras un brīvdienas pavadīju laukos: pa kūtīm, pļavām, mežiem, pie lopiņiem," – tā 2014. gada pārraidē "Benefice" atklāja dziedātāja, kuru toreiz sveicām ne tikai 85. gadskārtā, bet arī ar saņemto Lielo mūzikas balvu.
Toreiz dziedone nevairījās pasmaidīt: paklausoties savus ierakstus, dažkārt šausminoties – tas nav iznācis, un arī tas… "Neesmu jau tikai celta, esmu arī pelta. Arī par frizūru "Slepenajās laulībās"…" Bet vispār dziedātāja enerģiski tobrīd atzina, ka nav ko žēloties. Atgādinot franču teicienu, ka dzīve ir skaista, viņa nocitēja arī reiz Elgas Igenbergas dziedātajā dziesmā noklausītos vārdus:
"Lai mūžu nodzīvotu godam, ir vajadzīgs pavisam maz.
Nav jābūt zelta naudas podam, kā stāsta senas pasakas,
jums dosim mīlestību ceļam, jo tās nekad par daudz nav dots;
tā trauks, no kura visi smeļam, un kurš nekad nav iztukšots.
Un, lai mēs elpot spētu brīvi, mums drosmi vajag sirdī sliet,
šis līkais ceļš, ko sauc par dzīvi, mums ir līdz galam jānoiet."
Ne visi zinās, ka Laima Andersone-Silāre savu dziedātājas karjeru sākusi vokālajā ansamblī: "Tolaik strādāju bankā, un mums bija ļoti jauks oktets – pašdarbības skatēs ņēmām pirmās vietas, turklāt es pati tur daudz dziedāju solo. Tad arī laikrakstos parādījās ieteikumi, ka vajadzētu izglītoties profesionāli. Strādāju vēl bankā, kad devos mācīties uz Jelgavas Mūzikas vidusskola. Taču nekad nebiju domājusi, ka studēšu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija…" Dziedātāja ar lepnumu stāstīja, ka Konservatorijas noslēguma eksāmenā profesors Jēkabs Mediņš teicis tā: "Viņai jau nevar likt pieci; jāliek seši!" Bet īpaši viņai patikušas komiskās lomas: "Tur varēju atraisīties!"
Atvadīšanās no mākslinieces notiks 21. augustā 11.00 Rīgas krematorijas Mazajā zālē.
Izsakām dziļu un sirsnīgu līdzjūtību mākslinieces tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, bijušajiem studentiem un ikvienam, kuram tuva bija viņas brīnumskaistā balss!
Teksts: Latvijas Radio 3
FOTO: no Latvijas Nacionālās operas un baleta arhīva