Programmā
Fikrets Amirovs Simfonija “Nizami piemiņai”
Dmitrijs Šostakovičs Kamersimfonija do minorā op.110a
Jānis Ivanovs 14. simfonija “Sinfonia da Camera”
Kamerorķestris “Sinfonia Concertante”
Diriģents Guntis Kuzma
2024. gada 7. novembrī plkst. 18.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē kamerorķestris “Sinfonia Concertante” un diriģents Guntis Kuzma aicina klausītājus uz koncertu “Kamersomfonija vs. PSRS”.
Padomju gados totalitārisma varas pozicionēto masu mobilizācijas un sociālistiskā reālisma glorifikācijas lielformas žanru - operas, simfonijas, oratorijas - opozīcijā nonāca kamermūzika un kamersimfonijas žanrs. Tieši stīgu kvartets un kamersimfonija visvairāk konfliktēja ar politiskās ideoloģijas reglamentēto mūzikas stilistiku, piedāvājot inovatīvus un tam laikam pietiekami drosmīgus žanra izteiksmes līdzekļus un satura un formas risinājuma paņēmienus. Līdz ar to kamersimfonijas žanrs aktualizējās laikmeta stilistikā, ļaujot realizēt komponista radošo domu bez īpašas plašpublicitātes, bet ļoti unikālā un individuāli intīmā vēstījuma formā. Trīs šādus vēstījumus, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, dzirdēsim arī šajā koncertā.
Fikrets Amirovs, viens no Azerbaidžānas pazīstamākajiem 20. gadsimta komponistiem, klasiskās tradīcijas pārstāvis un arī simfoniskā mugama, kas balstīts tradicionālās melodijās, izgudrotājs savā simfonijā “Nizami piemiņai” stāsta par slaveno musulmaņu dzejnieku un filozofu Nizami Gandžavi.
Dmitrija Šostakoviča Kamersimfonija do minorā op. 110a patiesībā nav oriģināls skaņdarbs orķestrim, bet gan viņa Astotā stīgu kvarteta meistarīga adaptācija stīgu orķestrim. Šajā autobiogrāfiskajā darbā iemiesotas atmiņas par Staļina teroru, bailēm, zaudētām ilūzijām un paša pazemojumiem. Līdzās DSCH motīvam, kas caurvij visu kvartetu, Šostakovičs citē arī tēmas no saviem hrestomātiskākajiem dažādos gados tapušajiem darbiem, un tie ir: Pirmā, Piektā, Septītā, Astotā un Desmitā simfonija, Klavieru trio un Pirmais čellkoncerts, opera “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Piecas daļas bez
pārtraukuma pāriet cita citā – skumjā pirmā daļa, dēmoniskā nāves deja, ironisks valsis, biedējošie pēkšņie akordi IV daļas sākumā (saskaņā ar komponista dēla Maksima Šostakoviča teikto, tie simbolizē draudīgos klauvējienus pie durvīm, ar kuriem naktī dzīvoklī iebrūk VDK) un sēru fināla fūga. Ar paša meistara atļauju 1967. gadā šo kvartetu instrumentējis slavenais Maskavas kamerorķestra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs, diriģents Rūdolfs Baršajs.
Starp pārsvarā monumentālajām Jāņa Ivanova simfonijām Kamersimfonija ieņem īpašu vietu. Stīginstrumentu suģestējošie salikumi brīžiem uzrunā gandrīz vai cilvēka balsī; nekur gan nav zudis Ivanova skarbums, tiešums, brīžiem pat vēsums, taču no šīs cietokšņa drāmas izlauzušies sirds siltuma, poēzijas un saules gaismas asni ieved dziļi personiskā, pat noslēpumainā autora dvēseles spogulī.
JVLMA studējošajiem, mācībspēkiem, darbiniekiem un Mūzikas vidusskolu audzēkņiem un
mācībspēkiem ieeja bez maksas.
