Publicistikas prakses ietvaros JVLMA muzikoloģijas studiju programmās studējošie pilnveido prasmi izteikties, paužot savus novērojumus, viedokļus un kritiski argumentētus ierosinājumus par mūzikas dzīvē notiekošo.
Ar jaunāko veikumu - intervijām, recenzijām, analītiskajiem rakstiem, esejām - aicinām iepazīties JVLMA studējošo publicistikas prakses elektroniskajā platformā Vox Musicae.
Nelielam ieskatam piedāvājam topošās muzikoloģes Ingas Stankevičas eseju No peļķes līdz okeānam jeb vairāk džeza muzikologiem!
Kā reiz bija teicis viens no izcilākajiem džeza mūzikas profesionāļiem Lūiss Ārmstrongs: Ja jūs pajautāsiet, kas ir džezs, jūs nekad to nezināsiet. Tik tiešām - vienotas džeza mūzikas definīcijas nav vēl pat mūsdienās. Konkretizēt skaidru un loģisku atbildi uz šo jautājumu ir iespējams tikai ar īstu šī žanra degsmi sirdī, paša aktīvu līdzdarbošanos tajā un padziļinātām zināšanām šajā mūzikas laukā. Tieši tāpēc katram cilvēkam džezs nozīmē un arī asociējas ar pavisam atšķirīgām parādībām.
Mana līdzšinējā mūzikas pieredze vienmēr bija saistīta tikai un vienīgi ar akadēmiskās mūzikas daudzpusīgo attīstību. Abi šie mākslas žanri bija kā paralēles, kuras nekad nekrustojās. Taču nevaru apgalvot, ka pilnībā ignorēju džeza mūzikas esamību. Intuitīvi nojautu, ka tai tomēr ir spēcīgas ietekmes saknes daudzu akadēmiskās mūzikas komponistu daiļradēs (piemēram, A. Dvoržāks, M. Ravels, S. Rahmaņinovs, J. Ivanovs), tāpēc pati vairākkārtīgi mēģināju izprast šī žanra būtību, taču pilnvērtīgu zināšanu trūkuma dēļ nebiju spējīga pat noteikt, kas īsti mani interesē un piesaista šajā atšķirīgajā muzicēšanas veidā. Līdz šim tas man bija pilnīgi svešs un nezināms mūzikas veids, kas galvenokārt asociējās ar improvizācijas mākslu un vieglu fona mūziku Rīgas kafejnīcās, un, uzsākot mācības džeza mūzikas vēstures kursā, manas zināšanas un priekšstati bija pielīdzināmi peļķei. Taču, lai spētu saskatīt pilnvērtīgu mūzikas ainu, kopsakarības un atšķirības, muzikologam jāgūst daudzpusīga pieredze, plašāk jāizprot žanru daudzveidība un ar to saistītie raksturīgie, tipiskie fenomeni. Šajā kursā ieguvu ļoti plašu skatījumu džeza stilistikā un tā galvenajās idejās. Tāpat arī izpratu kopējo šī žanra izpētes līmeni pasaules un arī Latvijas mērogā, biju patīkami pārsteigta par pieejamo literatūras daudzveidīgo klāstu. Taču svarīgākais, manuprāt, ieguvums ir ievērojama redzesloka paplašināšana kā rezultātā daudz pilnvērtīgāk apzinos akadēmiskās un džeza mūzikas kopīgās un atšķirīgās parādības un ietekmes.
Džeza mākslas formas pirmsākumi ir meklējami ASV melnādaino tradicionālās mūzikas saskarsmes punktā ar tā laika Eiropas mūzikas stabilajām vērtībām. Taču, neskatoties uz stiprām ietekmes tendencēm, džezs līdz pat mūsdienām saglabā savus specifiskos atšķirības pamatelementus, t. i., citādu laika traktējumu (svings), mūzikas tapšanas spontāno pieeju un mūziķu individualitātes izcelšanu. Abu mūzikas mākslas lauku atšķirību paspilgtina arī fakts, ka džezs drīzāk ir izpildītāja, izpildošā ansambļa, aranžētāja māksla, kuras kvalitāte ir atkarīga no to radošajām pieejām un kreatīvajām idejām. Visbeidzot jāsaka, ka jauniepazītai mākslas formai ir raksturīgas daudz aktīvākas pārmaiņas un pielāgošanās spējas, kas ir cieši saistītas ar ASV nemierīgajiem vēsturiskajiem notikumiem, rasismu un sabiedrības reakciju, tās jaunajiem gaumes pieprasījumiem. Tieši tādēļ praktiski viena gadsimta laikā džezā ir novērojams ļoti plašs stilistiskais daudzveidības spektrs: diksilends, svings, bibops, kūls, hardbops, frī, džezroks un fjūžen u.c. Katram no minētajiem stiliem ir savas raksturīgākās pazīmes un atšķirības gan mūzikas formas un harmonijas izpratnē, gan izpildīšanas manierē. Protams, katrā stilā ir izceļams arī vismaz desmits izcilāko atskaņotājmākslinieku un komponistu. Katram no tiem ir absolūti individuāla spēles, kompozīcijas vai dziedāšanas pieeja un tehnika, kā arī neatkārtojama tembrālā krāsainība.
Iegūtās zināšanas daudz veiksmīgāk spēju integrēt savā profesionālajā darba sfērā. Lai arī džezs ir savā ziņā unikāla, ārkārtīgi individuāla un it kā nošķirta mūzikas māksla, attīstības un pārmaiņas gaitā tas ir gan ietekmējies no apkārtesošo žanru tendencēm (piemēram, džezs ar folkloras, akadēmiskās mūzikas elementiem), gan arī pats ietekmējis tās. Tagad, stabilāk pārzinot džeza stilu svarīgākos un izteiksmīgākos mūzikas valodas elementu pamatus, daudz labāk spēju orientēties arī akadēmisko komponistu daiļradēs, kurās nereti ir sastopamas spilgtas šī žanra pazīmes. Tieši tāpēc tagad džezs man asociējas ar plašu un vēl neapzinātu mūzikas okeānu – stilistiski daudzveidīgu parādību, unikālu ideju un izcilu personu pilnu.
Pateicoties džeza mūzikas vēstures kursam, mainījās arī mana personīgā attieksme pret šo žanru. Visticamāk, katram cilvēkam neizprotamas un neiepazītas lietas un parādības raisa vairāk negatīvu emociju plūsmu. Tikai tagad sāku saprast, ka džezs nav tikai plūstoša improvizācijas māksla, dejisku ritmu un krāsainu harmoniju kopums. Tā ir ļoti komplicēta mūzikas parādība ar dziļām vēsturiskām saknēm, unikālu mūzikas radīšanas un realizācijas ideju, kā arī savu – pavisam atšķirīgu mūzikas valodas daudzveidību. Pēc katras lekcijas mana interese ieguva aizvien aktīvākas aprises, un tagad spēju džezu klausīties brīvi un bez piespiešanās, jo iemācījos to dzirdēt. Apzinos, ka labprāt to pētītu dziļāk, daloties savos sniegumos ar latviešu džeza mūzikas interesentiem. Taču tad tam būtu jāvelta ne semestris un pat ne gads, bet daudz ilgāks laika posms, jo kā reiz teica viena no ievērojamākajām džeza vokālistēm Nina Simone: Džezs nav vienkārši mūzika, tas ir dzīves, pastāvēšanas un domāšanas veids.